Nodevība Venēcijā

18 SINDŽJANAS PROVINCE, ĶĪNA 15:00

Zovastina raudzījās pa helikoptera logu, kad tas atstaja Fede­rācijas gaisa telpu un nonaca Ķīnas rietumdaļā. Kādreiz šeit bija stingri noslēgta aizmugures ieeja Padomju Savienība, ko sargaja milzīgi armijas spēki. Tagad robežas bija atvērtas. Neierobežota transporta kustība un tirdzniecība. Ķīna viena no pirmajam ofici­āli atzina Federāciju; abu valstu noslēgtie līgumi nodrošinaja no­traucētu ceļošanu un sadarbību.

Siņdzjanas province aizņēma sešpadsmit procentus no Ķīnas teritorijas. Galvenokart tie bija kalni un tuksneši, bagati ar dabas resursiem. Tur dzīve bija citada neka visa pareja Ķīna. Mazak ko­munisma. Stingrs islams. Ši teritorija, ko kādreiz sauca par Aus­trumu Turkestanu, bija radniecīgāka Centralazijai neka Ķīnai.

Venēcijas Līga daudz palīdzēja Federācijas draudzīgo attiecī­bu nostiprināšanā ar ķīniešiem, un tas bija viens no iemesliem, Kāpēc Zovastina nolēma pievienoties šim grupējumam. Pirms pie­ciem gadiem sakas liela Rietumu ekonomikas ekspansija, kad Pe­kina saka ieguldīt miljardus Siņdzjanas infrastruktūras veidoša­na un atjaunošana. Ligas dalībnieki saņēma daudzus pasutijumus naftas ķīmijas nozare, kalnrūpniecība, mašīnbūvē, ceļu atjaunošana un celtniecība. Šai organizācijai bija daudz draugu Ķīnas galvaspilsēta, un nauda arī komunisma valstība ir tikpat pārliecinošs arguments ka visur citur, tāpēc Zovastina maksimali izmantoja šis pazīšanas savu politisko mērķu laba.

Lidojums no Samarkandas atraja helikoptera ilga tikai maz­liet vairak par stundu. Viņa jau daudzkart bija mērojusi šo ceļu un ikreiz, raugoties leja uz skarbo ainavu, iztēlojusies senas karavanas, kas virzījās uz austrumiem un rietumiem pa slaveno Zīda ceļu. Pārdošanai tika vests nefrits, koraļļi, lini, stikls, zelts, dzelzs, ķiploki, teja un arī "dzīva prece" punduri, jaunas sie­vietes un tik neganti zirgi, kuri it ka esot svīduši asins sviedrus. Aleksandrs Lielais ta arī netika tik talu uz austrumiem, bet Marko Polo gan ir staigajis pa šo zemi.

Priekša viņa pamanīja Kašgaru.

Pilsēta atradās Taklamakana tuksneša mala, simt divdesmit ki­lometrus uz austrumiem no Federācijās robežas, sniegotā Pamira viena no pasaule augstakajiem un tuksnesīgākajiem kalniem pakaje. Mirdzošai oāzei līdzīga Ķīnas rietumu metropole, tāpat ka Samarkanda, bija vairak neka divtūkstoš gadu sena. Ši kādreiz rosīga trokšņaino tirgus laukumu un austrumu bazaru valstība tagad bija skumja, putekļiem klata, un ielas atbalsojas tikai mne­dzinu spalgie saucieni uz lugšanam mošejas. Pilsēta starp vies­nīcām, noliktavam, firmu birojiem un dievnamiem dzīvoja trīssimt piecdesmit tūkstoši cilvēku. Aizlaiku pilsētas muri sen bija no­jaukti, un tagad to apņēma atrgaitas maģistrale, pa kuru šurpu, turpu šaudijas zaļi taksometri.

Helikopters pagriezās uz ziemeļiem, kur ainava kļuva kalnainaka. Pavisam netālu uz austrumiem sakas tuksnesis. Taklama­kana nosaukums burtiski nozīmēja "ja ieiesi, vairs neiznāksi". Piemērots nosaukums apvidum, kur karstie vēji dažas minūtes spēja nogalināt veselas karavānas.

Zovastina pamanīja ceļojuma galamērķi.

Melna stikla eka slejas akmeņainas pļavas vidu, puskilomet­ru no meža malas. Ši arēji necila divstāvu celtne piedereja Philogen Pharmaceutiiļue Luksemburgas akciju sabiedrībai ar galveno biroju ltalija, kuras nozimigakais akcionars bija amerikāņu emig­rants ar gluži italisku vardu Fnriko Vincenti.

Zovastina jau paša sadarbības sakuma rūpīgi izpētīja ši vira biogrāfiju.

Virusologs, ko 20. gadsimta 70. gados Iraka bija nolīgusi torei­zēja jauna līdera Sadama Huseina uzsāktās bioloģisko ieroču pro­grammas vadīšanai. 1972. gada Konvenciju par bioloģisko toksinu ieročiem, kas visa pasaule aizliedza bioloģisko karadarbību, Huseins uztvēra dnzak ka labu izdevību. Vincenti nostradaja pie irākiešiem līdz brīdim, kad īsi pirms Līča kara Huseins steidzīgi partrauca šos pētījumus. Līdz ar miera noslēgšanu ieradas ANO inspektori, tāpēc nacas šos darbus izbeigt gandrīz pilnīgi. Ta nu Vincenti uzsaka pats savu biznesu, nodibinot farmacijas firmu, kas 90. gados piedzīvoja pārsteidzoši strauju izaugsmi. Tagad ta bija lielākā Eiropa un varēja lepoties ar iespaidīgu patentu dau­dzumu. Milzīgs starptautisks konglomerāts. Lielisks sasniegums necilam pērkamam zinatniekam. Par to viņa ilgi lauzīja galvu.

Helikopters nolaidas, un viņa iesteidzas eka.

Arējas stikla sienas bija tikai maskēšanās. To iekšiene gluži ka dekoratīva lādīte bija paslēpta vēl viena eka. To apņēma pulētu šīfera plākšņu celiņš, kuram abas pusēs kupli zaļoja dekoratīvie augi. lekšejas ēkas mUra sienas bija trīs divviru durvis. Zovasti­na zinaja, ka šis neparastas arhitektūras mērķis bija neuzkrītoši gadat par drošību. Ēku ārpuse neapņēma žogs ar dzeloņstieplem. ārā nebija sargu. Nebija novērošanas kameru. Neka tada, kas pie­saistītu lieku uzmanību šai vienkāršajai celtnei.

Šķērsojusi ārējo perimetru, viņa tuvojās vienam no ieejas dur­vīm, kur ceļu aizšķērsoja metala vārti. Aiz marmora letes stāvēja apsargs. Pie vārtiem bija paredzēta pārbaude ar rokas skeneri, bet viņai neviens nelika apstaties.

Otra pusē slavēja sīka auguma vīrs krietni pari piecdesmit, ar paplaniem sirmiem matiem un pelēcīgu seju. Aiz brillēm metala rāmjos slēpās vienaldzīgs skatiens. Viņš bija ģērbies atpogala mel­ni zeltaina laboratorijas uzsvārci, kam pie atloka piesprausta plāksnīte ar uzrakstu "Grants Lindsijs".

Laipni lūdzam, ministres kundze, viņš angliski ierunājas.

Zovastina atbildēja sveicienam ar īgnu skatienu. Lindsija e-pas­ta vēstulēs tonis liecinaja par steidzamību. Lai gan šads izsaukums radīja nepatiku, viņa tomēr atcēla visus pēcpusdienas darbus un ieradās.

Viņi iegāja iekšeja eka.

Aiz galvenas ieejas ceļš sazarojas. Lindsijs pagriežas pa krei­si un veda ministri pa bezlogu gaiteņu labirintiem. Viss bija steri­li tīrs ka slimnīcā un oda pēc hlora. Visam durvīm bija elektronis­kas slēdzenes. Apstājies pie durvīm ar uzrakstu "Laboratorijas vaditajs", Lindsijs noņēma no atloka karti un ar to atdarīja sledzeni.

Bezlogu kabinets bija iekārtots moderna stila. Ikreiz šeit ienā­kot, Zovastinu pārsteidza telpas bezpersoniskums. Nebija ģime­nes fotogrāfiju. Nebija diplomu pie sienām. Nekādu piemiņas lie­lu. It ka šeit strādājošajam vīram nebutu pašam savas dzīves. Bet iespējams, ka tas nebija tālu no patiesības.

Man kaut kas jums japarada, paziņoja Lindsijs.

Viņš mnaja ar Zovastinu ka ar vienlīdzīgu, un tas ministri kaitinaja. Zinātniekā tonis vienmēr skaidri lika saprast, ka viņš dzīvo Ķīna un nav pakļauts viņai.

Viņš ieslēdza monitoru, un paradijas ar griestos ierīkotu ka­meru filmēts skats uz. pusmuža sievieti, kas sedeja krēsla un ska­ujas televīziju. Zovastina zinaja, ka ekrana redzama telpa atro­das otraja stava, kur ir pacientu palatas, jo bija jau iepriekš skatījusies šādus videoierakstus.

Pagajušaja nedēļā, iesaka Lindsijs, es savacu vēl duci no cietuma. Tāpat ka iepriekš.

Zovastina nezinaja, ka ir veikts vēl viens klīniskais izmēģinā­jums. Kāpēc neziņojat man?

Es nezināju, ka man jaatskaitas jums.

Zovastina saprata arī skaļi neizteikto: Vincenti ir galvenais. Vi­ņa laboratorija, viņa cilvēki, viņa ķimikālijās. Viņa Enveram neteica patiesību. Viņa to neizārstēja. To izdarīja Vincenti. Šis laboratori­jas tehniķis iešjircinaja pulkvedim pretlīdzekli. Lai gan Zovasti­nas rīcība bija bioloģiskie patogeni, arstešanas līdzekļus kontro­lēja Vincenti. Šads neuzticības diktēts līdzsvars bija iedibināts jau no paša sakuma, lai vajadzības gadījuma spēku samērs būtu lī­dzīgs.

Lindsijs pacēla pulti, un ekrana paradijas citu pacientu ista­bas pavisam astoņas, katra no tam viens vīrietis vai sieviete. At­šķirība no pirmās sievietes, parejie nekustīgi gulēja, pieslēgti pie intravenozam sistēmām.

Ka nedzīvi.

Lindsijs noņēma brilles. līs izmantoju tikai divpadsmit, jo tie bija uzreiz dabūjami. Man vajadzēja veikt steidzamu pētījumu par pretlīdzekli jaunajam vīrusam. Es pirms mēneša jums par to stās­tīju. Mazs, bet nikns.

Un kur jūs to atradat?

kāda grauzēju suga, kas dzīvo Heilundzjanas province, uz austrumiem no šejienes. mēs bijām dzirdējuši nostāstus, ka cil­vēki saslimst pēc šo radījumu gaļas ēšanas. Un tiešam žurkas asinsrite mīt sarežģīts vīruss. Mazliet pārveidojot, tas kļūst īsti iedarbīgs. Nāve nepilnas dienas laika. Viņš noradīja uz ekrā­nu. Tur ir pierādījums.

Zovastina pati bija prasījusi spēcīgāku vīrusu. Tadu, kas no­galinātu vēl atrak, neka tie divdesmit astoņi, kas jau bija viņas nciba.

Viņi visi atrodas reanimācijas režīma. Klīniska nāve iestāju­sies jau pirms vairakam dienam. Lai parbauditu infekcijas para­metrus, jāveic sekcija, bet es gribēju pirms sagraizīšanas paradīt viņus jums.

Un pretlīdzeklis?

Viena deva, un visi divpadsmit saka atveseļoties. Strauja atlabšana dažu stundu laika. pēc tam es visiem, izņemot pirmo sie­vieti, pretlīdzekļa vieta saku dot placebo. Sieviete ir kontroles ob­jekts. Ka jau es biju paredzējis, visu parejo stāvoklis atkal ātri pasliktinājās, un viņi nomira. Viņš atkal pārslēdza attēlu uz. pir­mo sievieti. Bet viņa jau ir atbrīvojusies no vīrusa. Sveika un vesela.

Kāpēc šis izmēģinājums bija vajadzīgs?

-Jūs gribējāt jaunu vīrusu. Man vajadzēja pārliecināties, vai ta pārveidojumi darbojas. Lindsijs pasmaidīja. Un, ka jau teicu, bija japarbauda pretlīdzeklis.

Kad es dabušu jauno vīrusu?

Varat ņemt jau šodien. Tāpēc arī jūs aicinaju.

Zovastinai nepatika parvadat vīrusus, bet viņa vienīgā zinaja

šis laboratorijas atrašanas vietu. Viņas darījums bija noslēgts ar Vincenti. Abpusēja personiska vienošanas. Viņa neparko negri­bēja uzticēt vēl kadam ši darījuma augļus. Turklāt ķinieši nekad neaptures viņas helikopteru.

Sagatavojiet vīrusu, viņa pavēlēja.

Viss sasaldēts un iesaiņots.

Viņa noradīja uz ekrānu. Un kas notiks ar šo?

Zinātnieks paraustīja plecus. Viņu inficēs atkartoti. Rit viņa jau bus mirusi.

Zovastinas nervi joprojām bija ka uzvilkti. Sabradajot ar zirga pakaviem neveiksmīgo slepkavu, viņa bija izgāzusi dusmas, to­mēr palika parak daudz neatbildētu jautājumu saistība ar šo atentata mēģinājumu. Ka Vincenti zinaja? Varbūt viņš pats bija to pa­sūtījis? Grūti spriest. Tomēr viņa bija pārsteigtā nesagatavota. Vincenti bija viņai soli priekša. Un tas viņai nepatika.

Tāpat ka Lindsijs.

Viņa atkal norādīja uz ekrānu. Sagatavojiet viņu transportē­šanai. Nekavējoties.

Vai tas ir prātīgi?

-Toatstājiet mana ziņa.

Lindsijs pasmaidīja. Gribat papriecāties?

Vai gribat atbraukt līdzi un paskatīties?

Ne, paldies. Man labak patīk šeit, aiz. Ķīnas robežas.

Zovastina piecēlās. Un es jums ieteiktu te arī palikt.