Nodevība Venēcijā

16 VENĒCIJA 8:35

Vincenti uztvēra Venēciju ka mākslās darbu. Taja bija apvie­nota bizantiešu greznība, islama atturība un Indijas un Ķīnas ak­centi. Pa pusei austrumnieciska, pa pusei rietumnieciska, ar vie­nu kaju Eiropā, ar otru Āzija. Unikāls cilvēka talanta garadarbs, kas radīts no mazam saliņam, kas savulaik spēja apvienoties, iz­veidojot varenako no pilsetvalstim, izcilu juras floti, divpadsmit gadsimtus senu republiku, kuras augstie ideāli piesaistīja pat Amerikas dibinātāju interesi. Skaudības, aizdomu, pat baiļu ob­jekts ši pilsēta nešķirojot tirgojas ar visiem, gan draugiem, gan ienaidniekiem. Naudas rausēja bez sirdsapziņas pārmetumiem, peļņas kara, pat karus ta uztvēra ka daudzsološus ieguldījumus. tāda bijusi Venecija gadsimtu gaita.

Un arī viņš pēdējos divdesmit gadus.

Villu pie Liela kanāla viņš nopirka par savas tikko izveidotās farmacijas firmas pirmo peļņu. Gluži atbilstoši, ka šeit atradas gan viņa mājoklis, gan tagad jau miljardiem vērtas korporācijas gal­venais birojs.

Venēcija viņam vislabak patika agros rītos, kad vienīgas ska­ņas bija cilvēku balsis. Rita pastaiga no paluzzo kanāla mala līdz iecienītajam ristorante Campo Jel ļjeon laukuma bija vienīgā izkus­tēšanas, no kuras viņš nevareja izvairīties. Venēcijā bija ja pārvie­tojās kājam vai ar laivu, jo auto šeit nedrīkst iebraukt.

Šodien viņš atkal soļoja moža gaita. vēl vakar viņam raizes sagādāja Florencieša problēma. Tagad ta bija atrisinata, un viņš varēja pievērsties dažiem pedejiem šķēršļiem. Veiksmīgi īstenots plāns viņam vienmēr sagādāja gandarījumu. Diemžel tas notika parak reti.

Sevišķi tad, ja bija nepieciešama viltība.

Rita gaisa vairs nebija jūtams netīkamais ziemas dzestrums. Italijas ziemeļos beidzot bija iestājies īsts pavasaris. arī vējš šķita maigāks, un debesis blazmoja jauka laškrasa, iemirdzoties austo­šas saules staros, kas austrumpuse iznira no juras.

Viņš soļoja pa līkloču ieliņām, kas bija tik šauras, ka grūti būtu turēt vīrs galvas atvērtu lietussargu, un šķērsoja vairakus til­tus, kas savienoja pilsētas kvartalus. Viņš pagaja garam apģērbu un rakstāmpiederumu veikaliem, vīnu bodītei, apavu darbnīcai un paris bagatigiem pārtikās veikaliem, bet tie visi šaja agraja stunda vēl bija slēgti.

Nonācis līdz ieliņas galam, viņš izgaja laukuma. Tā viena gala slejas sena eka ar torni, kas kādreiz bija baznīca, bet tagad teātris. Otrā gala bija kapelas zvanu tornis. Gar abam laukuma maļam rin­dojas mājas un veikali, lepodamies ar savu senlaicīgo cienīgumu. Vincenti diez ko nepatika šadi laukumi. Tie šķita veci, stīvi un pilsetnieciski. Pavisam citada noskaņa valdīja kanālu malas, kur pa­luzzo drūzmējās gandrīz ka cilvēki, tiecoties pēc svaiga gaisa.

Viņš nopētīja tukšo laukumu. Viss tīrs un kārtīgs.

Tieši ta, ka viņam patika.

Viņš bija cilvēks, kam pieder bagātība, vara un nākotne. Viņš mita viena no pasaules izcilakajam pilsētām, prestižam un tradī­cijām atbilstoša dzivesstila. Viņa tevs, vienkāršs cilvēks, bija iedve­sis dēlam aizraušanos ar zinātni un bērnība vienmēr mācījis pie­ņemt dzīvi tadu, kāda tā ir. Labs padoms. Dzīve galvenais ir izturība un atgūšanās pēc trieciena. Nepatikšanas draud ik uz. soļa. Galvenais ir tas laika pamanīt un attiecīgi rīkoties.

Viņš tikko bija ticis gala ar kādu sarežģījumu.

Bet drīz sekos nakamie.

Jau divus gadus viņš vadīja Desmit viru padomi, kas parvaldija Venēcijas Ligu. Četrsimt trīsdesmit divus vīriešus un sievie­tes, kuru godkārīgajiem plāniem traucēja parak stingrie valdības noteikumi, ierobežojošie tirdzniecības likumi un politiķi, kas ap­cirpa korporāciju ienākumus. Galvenie šķēršļu liceji bija Ameri­ka un Hiropas Savienība. Katru dienu kāds jauns traucēklis lau­pīja peļņu. Līgas dalībnieki tērēja miljardus, cenzdamies novērst jaunu noteikumu pieņemšanu. Un, kamēr vienus politiķus izde­vās neuzkrītoši pierunāt palīdzei, citi ar putam uz lupām metas atmaskot šos palidzetajus.

Kaitinošs, nebeidzams apburtais loks.

Tāpēc Līga bija nolēmusi izveidot lādu ietekmes zonu, kur bizness varēs ne likai uzplaukt, bet arī valdīt par visu. Kaut ko līdzīgu sākotnējai Venecijas republikai, kur gadsimtiem ilgi val­dīja viri, kam piemita grieķu tirgošanas talants un romiešu pārdro­šībā -uzņēmēji, kas bija reize veikalnieki, kareivji, pārvaldnieki un valstsvīri. Pilsetvalsts izauga par impēriju. Laiku pa laikam Venecijas republika noslēdza savienību ar citam pilsētvalstim, lai kopa būtu spēcīgākās, un viss noritēja veiksmīgi. Venecijas Ligas musdienu iecerei pamata bija līdzīgi principi. Vincenti bija pieli­cis lielas pulēs, lai iegūtu savu bagātību, tāpēc viņš bija vienis­prātis ar Irinu Zovastinu: Katram visdārgākais ir tas, ko viņš ieguvis ar lielam grūtībām.

šķērsojis laukumu, viņš tuvojas kafejnīcai, kas katru dienu ti­ka atvērta sešos no rīta tieši viņa deļ. Kits bija viņa iemīļotākais laiks. Tieši priekšpusdiena viņa prāts darbojas vislabak. Iegājis ristorante, viņš uzrunāja saimnieku: Lmilio, vai varu lugt pakal­pojumu? Pasaki maniem viesiem, ka es drīz atgriezīšos. Man vēl kaut kas jāizdara. Tas nebūs ilgi.

Saimnieks pasmaidīja un piekrītoši pamaja ar galvu.

Lai nesatiktu padotos, kas gaidīja viņu blakus esošaja edamzālē, viņš iegāja virtuve. Tur viņu apņēma kārdinoša griletu zivju un ceptu olu smarža. Uz mirkli apstajies, viņš uzmeta priekpilnu skatienu čurkstošajam pannam uz plīts, tad izgaja pa sētas dur­vīm un nokļuva viena no neskaitāmajām Venēcijas šķersieliņām, tumšā aiza starp augstiem, putnu meslu notraipītiem ķieģeļu mū­riem.

Dažu metru attāluma gaidīja trīs inkvizitori. Vincenti pamaja ar galvu, un viņi zosu gājienā devas uz priekšu. Krustojuma viņi nogriezās pa labi un devas talak pa citu šķērsielu. Viņš sajuta pa­zīstamu smaku Venecijai raksturīgo notekūdeņu un pustošu muru dvakas maisījumu. Viņi apstajas pie sētas puses ieejas kāda eka, kuras apakšstava bija sieviešu apģērbu veikals, bet augšējos trijos dzīvokļi. Vincenti zinaja, ka pašlaik viņi atrodas otra lau­kuma pusē, slīpi pretī kafejnīcai.

Pie durvīm viņus gaidīja vēl viens inkvizitors.

Vai viņa ir šeit?

Inkvizitors pamaja ar galvu.

Vincenti deva zīmi, un trīs viri iegāja māja, bet ceturtais palika ārā. Vincenti sekoja viņiem pa metala kapnem. Augšēja stāva viņi apstajas pie kāda dzīvokļa durvīm. Vincenti palika stavam gai­teni, kamēr viri izvilka ieročus un viens sagatavojas ar kājas spē­rienu atvērt durvis.

Viņš pamaja ar galvu.

Kurpes zole smagi norībēja pa koka durvīm, un tas atspraga vaļa uz iekšpusi.

Viri ieskrēja dzīvokli.

Pee mirkļa viens no tiem deva zīmi. Vincenti iegāja dzīvokli, aizverot aiz sevis durvis.

Divi inkvizitori bija sagrabuši sievieti. Viņa bija slaida, gaišiem matiem un visai pievilcīga. Viens no gūstītajiem bija ar plaukstu aizspiedis viņai muti, bet otrs turēja pie deniņiem pistoles stobru. Sieviete bija nobijusies, bet mierīga. Ka jau īsta profesionāle.

Esat pārsteigta, mani redzot? viņš noprasīja. jūs novēro­jat mūs jau gandrīz menesi.

Sievietes skatiens nepauda neko.

līs neesmu muļķis, lai gan jūsu valdība varbūt doma citādi.

Viņš zinaja, ka ši sieviete ir ASV Tieslietu departamenta aģen­te, kas strada slepena vienība ar nosaukumu Magelana nodaļa. Vincenti jau reiz bija sastapies ar šo nodaļu, pirms paris gadiem, kad Liga tikko bija sākusi ieguldīt līdzekļus Centralazija. Tas ne­bija nekāds brīnums. Amerikai viņu darbības šķita aizdomīgas. Toreizējā izmeklēšana nekas netika atklats, bet tagad Vašingtona atkal pievērsusi viņiem uzmanību.

Viņš nopētīja aģentes aprīkojumu. Uz statīva novietota fotoka­mera ar teleobjektivu, mobilais talninis, piezīmjdators. Viņš zina­ja, ka nav vērts pratinat sievieti. Ja arī viņa kaut ko pateiktu, tad neko tadu, ko viņš jau nezinātu. jūs iztraucējat manas brokas­tis.

Viņš pamaja, un viens no vīriem savaca spiegošanas ierīces.

Vincenti piegāja pie loga un paraudzījās leja uz joprojām tuk­šo laukumu. Izvēle, kas tagad jaizdara, varēja izšķirt visu viņa nākotni. Viņš gatavojas uzsākt divkosīgu spēli abas karojošajās puses, ko viņam nepiedotu ne Venecijas Liga, ne Irina Zovastina. Un, protams, amerikāņi ne tik. Viņš jau sen bija plānojis šo pār­drošo gājienu.

Viņa tevs allaž, mēdza teikt, ka lenpratigie nav pelnījuši neko.

Nenovērsdams skatienu no loga, viņš pacēla labo roku un aši pagrieza plaukstu. Atskanēja krakšķis, liecinot, ka sievietes kakls prasmīgi parlauzts. Nogalinašana Vincenti nebiedeja. Viņam tikai nepatika redzēt to savam acīm.

Viņa viri savu darbu prata.

Leja gaidīja auto, kas aizvedis līķi uz otru pilsētas malu, kur tas nonāks pagajušas nakts zarka. Tajā pietika vietas vēl vienam gulētājam.