Nodevība Venēcijā

PROLOGS. BABILONA 323. GADA P.M.E. MAIJS

Maķedonijas Aleksandrs vakar nolēma pats nogalināt šo vī­ru. Parasti viņš šādus darbus uzdeva saviem padotajiem, bet šo­reiz bija citādi. Tēvs viņam bija iemācījis daudz noderīgu gudrī­bu, bet vienu viņš iegaumēja īpaši.

Nāvessodi ir domāti dzīvajiem.

Bija sapulcinati seši simti viņa labāko gvardu. Bezbailīgi vīri, kuri neskaitamās kaujās drosmīgi metušies pretī ienaidniekam vai uzticīgi sargajuši valdnieka flangu. Pateicoties viņiem, neuzva­rama maķedoniešu falanga bija iekarojusi Āziju. Taču šodien kau­jas nebūs. Kareivji pulcējušies bez ieročiem un bruņām. Lai gan pārguruši, viņi stāvēja, ģērbušies vieglās drēbēs, cepurēm galvā, ar vērīgu skatienu acīs.

Ari Aleksandrs noraudzījās šajā ainā ar bezgala nogurušu skatienu.

Viņš bija Maķedonijas un Grieķijas vadonis, Āzijas valdnieks, Persijas pavēlnieks. Daži viņu dēvēja par pasaules valdnieku. Citi par dievu. Viens no ģenerāļiem reiz teica, ka Aleksandrs ir vienī­gais bruņās tērptais filosofs.

Taču viņš bija arī cilvēks.

Un viņa mīļotais Hefaistions gulēja miris.

Šis cilvēks viņam bija viss uzticams draugs, kavalerijas ko­mandieris, lielvezirs, mīļotais. Bērnībā Aristotelis bija Aleksan­dram iemācījis, ka draugs ir cilvēka otrais "es", un tieši tāds bija Hefaistions. Valdnieks atcerējās uzjautrinošu gadījumu, kad drau­gu kāds noturēja par viņu. Šis pārpratums izraisīja vispārēju sa­mulsumu, bet Aleksandrs tikai pasmaidīja un noteica, ka satrau­kumam nav nekada pamata, jo Hefaistions arī ir Aleksandrs.

Viņš nokapa no zirga, laiks bija saulains un silis. Vakardie­nas pavasarīgais lielus bija norimis. likleņa zīme? Varbūt.

Divpadsmit gadus viņš bija traucies uz austrumiem, iekarojot Mazaziju, Persiju, Ēģipti un daļu Indijas. Tagad viņa mērķis bija doties uz dienvidiem, sagrābt Arābiju, pēc tam virzīties uz rietu­miem uz Ziemeļāfriku, Sicīliju un Ibēriju. Jau tika gatavoti kuģi un pulcēti kareivji. Karagajiens drīz sāksies, bet vispirms jaatriebj Hefaistiona paragrā nāve.

Viņš aizsoļoja pa mitro zemi, sandalēm šļakstinot svaigos dubļus.

Viņš bija neliela auguma, enerģisku gaitu un runu, viņa spēcī­go, gaišādaino ķermeni klāja neskaitamu ievainojumu rētas. No mātes albanietes viņš bija mantojis taisnu degunu, nelielu zodu un jutekliskas lupas. Tāpat kā viņa armijas viri, gludi skuvies, gai­šie mati savēlušies, bet acis viena zilpelēka, otra brūna allaž raudzījās piesardzīgi. Viņš lepojas ar savu pacietību, bet pēdēja laika kļuva arvien grūtāk savaldīt dusmas. Viņam sāka patikt iedvest citos bailes.

Dziedniek, viņš pienākdams klusi ierunājās. Mēdz teikt, ka vislabākie pravieši ir tie, kuri uzmin vispareizāk.

Uzrunatais neatbildēja. Vismaz viņš zināja savu vietu.

To teica Eiripids. Kādā lugā, kas man ļoti patīk. Taču pravie­tim ar to vien nepietiek, vai piekrīti?

Viņš šaubijās, vai Glaucijs atbildēs. Šis vīrs bija pārbijies līdz nāvei.

Un ne bez iemesla. Vakar, lietus laika, viri ar zirgu palīdzību bija noliekuši divu augstu palmu stumbrus līdz pašai zemei. Tur stumbrus savienoja ar virvēm, savija tĀs kopa un piestiprināja pie citas resnas palmas. Tagad ārsts bija aiz rokam piesiets no koku stumbriem izveidota V burta vidū, bet Aleksandram rokā bija zo­bens.

Tavs pienākums bija uzminēt pareizi, viņš, dusmas zvēro­dams, izgrūda caur sakostiem zobiem. Kāpēc nevarēji viņu iz­glābt?

Ārstam no bailēm klabēja zobi. Es centos.

Kā? Tu viņam neiedevi zāļu dzerienu.

Glaucijs šausmās purinaja galvu. Pirms dažam dienām no­tika negadījums. Lielākā daļa krājumu izlija. Es aizsūtīju vēstnesi sadabūt vēl, bet viņš nebija atgriezies, kad… slimība saasinājās.

Vai es tev neliku vienmēr turēt pietiekamus krājumus?

Es tā arī darīju, valdniek. Notika negadījums. Ārsts saka šņukstēt.

Aleksandrs tam nepieversa uzmanību. mēs abi vienojamies, ka nedrīkst vairs notikt tā kā iepriekšejā reizē.

Viņš zināja, ka ārsts atceras, ka pirms diviem gadiem Alek­sandrs un Hefaistions bija saslimuši ar drudzi. Tad arī zaļu krāju­mi bija gandrīz izsīkuši, bet izdevās sagādāt vēl, un abi vājnieki izveseļojās.

Glaucijam par pieri ritēja baiļu sviedri, šausmās ieplesto acu skatiens lūdza žēlastību. Taču Aleksandrs redzeja tikai mīļotā se­jas nedzīvos vaibstus. Bērnība viņi abi bija Aristoteļa skolnieki valdnieka dēls Aleksandrs un kareivja mantinieks Hēfaistions. Vi­ņus satuvināja kopīga aizraušanas ar Homeru un "Iliadu". He­faistions sevi iztēlojas par Patroklu, Aleksandrs par Ahilleju. Lai gan izlutināts, spītīgs, valdonīgs, ne pārak spožam prata spē­jam apveltīts, tomēr Hefaistions bija apbrīnojams. Bet tagad viņa vairs nebija.

Kāpēc tu viņam ļāvi nomirt?

Glaucijs vienīgais viņu dzirdēja. Aleksandrs bija licis kara­vīriem nostāties tādā attalumā, lai viņi varētu tikai vērot notieko­šo. Vairakums grieķu kareivju, ar kuriem kopā viņš bija uzsācis karagajienu un iegājis Āzija, jau bija krituši vai atstājuši dienes­tu. Tagad Aleksandra karapulku galvenokart veidoja persiešu rekrūši, kas bija iesaukti pēc viņu valsts iekarošanas. Krietni viri, itin visi.

Tu esi mans ārsts, viņš čukstēja. Tavās rokās ir mana dzī­vība. Un arī visu man dārgo cilvēku dzīvības. Bet tu mani pievīli. Arvien grutāk nācās saglabat savaldību, un viņš juta, ka atkal draud izlauzties asaras. Ar negadījumu.

Viņš pieskārās ar zobena asmeni stingri nostieptajam virvēm.

-Ludzu, valdniek! Žēlojiet mani! Tā nebija mana vaina. Es ne­esmu to pelnījis.

Aleksandrs raudzijās viņā. Nebija tava vaina? Bēdas uz­reiz nomainīja dusmas. Ka tu vari tā teikt? Viņš pacēla zobe­nu. Palīdzēt bija tavs pienākums.

Valdniek! Es esmu jums vajadzīgs. Es vienīgais, ja neskaita jūs pašu, zinu ši dzēriena noslēpumu. Ja tas būs vajadzīgs, bet jūs mocīs slimība, kas jums to sagādās? Viņš runaja steidzīgi, ķērās kā slīcējs pie salmiņa.

Var apmācīt citus.

-Tam vajadzīga prasme. Zināšanas.

-Tava prasme nepalīdzēja Hefaistionam. Un no tavam diža­jām zinašanām viņam nebija nekāda labuma. Tik grūti bija iz­runāt liktenīgos vārdus, līdz beidzot viņš saņēma drosmi un pa­ziņoja drīzāk sev pašam, nevis upurim. Viņš nomira.

Pagajuša gada rudenī Ekbatana valdīja varena līksmība svēt­ki par godu Dionīsam pulcēja sportistus, muziķus un trīs tukstošus aktieru un artistu, kas tikko bija ieradušies no Grieķijas iz­klaidēt karapulkus. Bija iecerēta nedējām ilga dzeršana un jautrība, bet dzīres beidzās, kad saslima Hefaistions.

Es teicu viņam, ka nedrīkst est, taisnojas Glaucijs. Bet viņš neklausīja. Viņš ēda putnu gaļu un dzēra vīnu. Es taču viņu brīdināju.

Un kur tu pats biji? Viņš pat negaidīja atbildi. Šeitan. Ska­tījies izradi. Kamēr mans Hēfaistions gulēja uz nāves gultas.

tiesa gan, pats Aleksandrs tajā laikā stadionā vēroja sacīkstes, un vainas apziņa vēl vairāk uzkurināja dusmas.

Drudzis, valdniek. Jūs zināt tā spēku. Tas uzbrūk pēkšņi un pievarē cilvēku. Nedrīkst ēst. Itin neko. To mēs zinājām no iepriekšējas reizes» Atturēšanas būtu ļāvusi iegūt laiku, lai sagai­dītu zāles.

Tev vajadzēja būt kopa ar viņu, Aleksandrs uzkliedza un redzēja, ka to sadzirdējuši kareivji. Savaldījies viņš turpinaja čuk­stus: -Zāļu dzerienam vajadzēja būt gatavībā.

Aleksandrs pamanīja, ka viņa kareivji sāk kļūt nemierīgi. Bija jaatgust kontrole. Ko teica Aristotelis? Valdnieka vietā runā viņa darbi. Tāpēc viņš atteicas no tradīcijas un lika iebalzamēt Hefaistiona līķi. Iedvesmojoties no Homēra darbiem, viņš, tāpat ka Ahillejs pēc Patrokla nāves, pavēlēja nogriezt visiem zirgiem krepes un astes. Viņš aizliedza spēlēt jebkādu mūzikas instrumentu un aizsūtīja sūtņus pie Ammonas orākulā pēc padoma, ka vislabak saglabāt mīļotā drauga piemiņu. Pēc tam, lai remdētu bēdas, viņš uzklupa kosejiešiem un apkāva visu tautu tas bija viņa ziedo­jums mīļota Hefaistiona dvēselei.

Viņu vadīja dusmas.

Un tā bija vēl joprojām.

Atvēzējis zobenu, viņš apturēja asmeni tieši pie Cilaucija bārdainas sejas. Mani atkal pārņēmis drudzis, viņš čukstēja.

-Tad es jums esmu vajadzīgs, valdniek. Es varu palīdzēt.

Tāpat ka palīdzēji Hefaistionam?

Atmiņa viņš joprojām redzēja pirms trim dienam liesmojušo Hefaistiona bēru sārtu. Tas bija piecus stāvus augsts, ar astotdaļjūdzi garu un platu pamatni, rotāts zeltītiem ērgļiem, kuģu priekš­gala figūrām, lauvām, vēršiem un kentauriem. Sūtņi no visam Vidusjuras malām bija ieradušies noskatīties ceremoniju.

Un tas viss tikai ši vīra nolaidības dēļ.

Viņš pacēla zobenu aiz arsta muguras. Man nebūs vajadzīga tava palīdzība.

Ne! Lūdzu! iekliedzas Glaucijs.

Aleksandrs ar aso zobenu saka cirst stingri savīto virvi. Šķiet, katrs cirtiens atviegloja dusmas. Viņš uzbruka ar asmeni bieza­jam mezglam. Virves gali izrāvās brīvībā, krakšķot kā salauzti kauli. vēl viens cirtiens, un zobens bija pievarējis visus valgus. Abas palmas, atbrīvotas no gūsta, strauji izslējās pret debesim, viena pa labi, otra pa kreisi, bet vidu bija palicis piesietais Glau­cijs.

Nelaimīgais iekliedzās, kad viņa ķermenis uz mirkli aizkavē­ja koku kustību, bet tad viņa rokas tika atrautas no pleciem un krušukurvis parplisa, izverdot asins šaltis.

Palmu zari šalca ka ūdenskritums, stumbri izslejušies šūpo­jas un krakšķēja.

Glaucija ķermenis nokrita uz slapjās zemes, bet rokas un daļa krušukurvja palika karājamies zaros. Koku šūpošanās pierima, un iestājās klusums. Kareivji neizdvesa neskaņu.

Aleksandrs pagriezās pret viņiem un spalgi iekliedzas: Aluliilalai!

Kareivji atkartoja šo maķedoniešu kaujas saucienu, un viņu balsis nogranda par mitro līdzenumu, atbalsojoties pret Babilonas nocietinājumiem. Viņiem atsaucas ļaudis, kas vēroja notieko­šo, sakāpuši uz pilsētas mūriem. Aleksandrs nogaidīja, līdz sau­cieni norims, tad iesaucas: Neaizmirstiet viņu!

Viņš zinaja, ka visi gudros vai viņš ar to domaja Hēfaistionu vai nelaimes putnu, kurš dārgi samaksaja par valdnieka uzticī­bas pievilšanu.

Taču tas nebija svarīgi.

Vairs ne.

Iedūris zobenu mitrajā zemē, viņš devas pie sava zina Ārstam teiktais bija patiesība. Viņu atkal bija pārņēmis drudzis.

Un viņš to uzņēma ar prieku.