Nodevība Venēcijā

38

Stefānija bija pārsteigtā, redzot Maloni. Bija tikai viens izskaid­rojums, ka aģents viņu atradis. Taču tagad nebija īstais brīdis gud­rot, ko tas varētu nozīmēt.

-Tagad, viņa pavēlēja mikrofona pie jakas atloka.

kaukuma atskanēja trīs šāvieni, un viens no bruņotajiem vī­riem nogāzās uz bruģa. Viņa un Malone pieplaka pie slapjajiem akmeņiem, kad otrs svešinieks metās bēgt. Malone ka pieredzējis aģents reaģēja zibenīgi un ieripoja atpakaļ arkadē, divreiz izšau­jot, lai izdzītu otro uzbrucēju atpakaļ klajuma.

Cilvēki pārbīli metās bēgt, un Svētā Marka laukuma izceļas panika.

Malone pielēca kājās un piespiedās pie arkas mitra mura. Uz­brucējs stāvēja piecdesmit pēdu attālumā, nonācis krustugunis starp Maloni un snaiperiem, ko Stefānija bija izvietojusi uz zie­meļpuses ēkas jumta.

Vai nepateiksi, ko tas viss nozīmē? viņš noprasīja, neat­raujot skatienu no svešinieka.

Vai esi kaut ko dzirdējis par esmu?

Ja, bet uz aķa karaties ir bīstami.

Man ir savi ļaudis laukuma.

Viņš aši palūkojās apkārt, bet neko nepamanīja. Neredzami?

Stefānija arī paraudzījās apkārt. Neviens nenaca šurp. Visi bega uz bazilikas pusi. Viņu pārņēma jau pazīstamas dusmas.

Kuru katru bridi bus klat policija, ieminējās Malone.

Stefānija saprata, ka tad var rasties sarežģījumi. Magelana no­daļas noteikumi neļava aģentiem iesaistīt vietējās varasiestades. Tas parasti negribēja palīdzēt un dažkart izturējās pat naidīgi, ka viņa to jau bija pieredzējusi Amsterdama.

Viņš kustas, paziņoja Malone un metas uz priekšu.

Stefānija sekoja, pavēlēdama mikrofona: Pazūdam no šejie­nes.

Malone skrēja uz arkades izeju, kas veda projām no laukuma, atpakaļ tumšajās Venecijas ielas. Arkades gala bija izliekts gājēju tiltiņš pari kanālam.

Viņa redzēja, ka Malone joņo tam pari.

Malone skrēja neapstādamies. Nejedzigi šauras ieliņas abas puses bija slēgti veikali. Tieši priekša iela nogriezās taisna leņķī. Ap stūri paradijas daži gajeji. Viņš paleninaja gaitu un paslēpa ieroci zem jakas, atstajot pirkstu uz melites.

Uz nākama stūra viņš apstajas, piespiedies pie slapja, spīdī­ga veikala skatloga. Drudžaini kampdams gaisu, viņš uzmanīgi paraudzījās ap stūri.

Garam nospindza lode un atsitas pret muri.

Stefānija bija viņu atradusi.

Vai tas nav muļķīgi? viņa jautāja.

Nezinu. Ta ir lava ballīte.

Viņš piesardzīgi palūkojās vēlreiz.

Nekā.

Viņš atstaja slēptuvi un paskrēja trīsdesmit pēdas uz priekšu līdz nākamajam pagriezienam. Paskatījies ap stūri, viņš atkal ieraudzīja slēgtus veikalus, bet talak tumsu un miglu, kura va­rēja slēpties jebkādi draudi.

Stefānija tuvojas ar ieroci roka.

Tagad tu jau esi kaujas aģente? viņš apjautājas. Staiga bruņojusies?

Pēdējā laika tas man arvien biežāk noder.

Ari Malonem tas bija jaatzist, tomēr Stefanijai bija taisnība. Tas ir muļķīgi. Ja dosimies talak, mUs nošaus vai arestes. Ko tu te mekle?

-To es gribēju jautai tev. Sis ir mans darbs. Bet tu esi grāmatu tirgotājs. Kāpēc Denijs Danielss atsūtīja tevi?

Viņš teica, ka vairs nevarot ar tevi sazināties.

Neviens nav mēģinājis ar mani sazinaties.

kaikam musu prezidents grib, lai iesaistos spele, bet viņam pietrūkst pieklājībās palūgt.

Viņiem aiz muguras laukuma skanēja saucieni un kliedzieni.

Taču Malonem bija nopietnākas raizes. Torčello. Man ir laiva, pietauvota tepat netālu, piestātnē, aiz. Svēta Marka laukuma. Viņš noradīja uz vēl vienu šauru ieliņu. Mēģināsim aizkļūt līdz tai.

Uz kurieni mēs brauksim? jautāja Stefānija.

Palīdzēt kadam, kam tas ir vēl vairak vajadzīgs neka tev.

Viktors izslēdza motoru un java laivai viegli pieskarties pie­stātnes akmeņiem. Viņus apņēma ainava blāvos šīfera pelekos, ne­tīri zaļos un bali zilos toņos. Trīsdesmit metru attaluma aiz ne­skaidriem, robainiem darza ēnu puduriem slejas bazilikas tumšais siluets. Rafaels iznaca no kajītes ar divām plecu somam un pazi­ņoja: Ar astoņam pakam un vienu "bruņurupuci" vajadzētu pie­tikt. Ja aizdedzināsim no apakšas, viss parejais viegli uzliesmos.

Rafaels labi parzinaja seno ķimikāliju, un Viktors paļavas uz viņa pieredzi. Viņš vēroja, ka pārinieks uzmanīgi noliek abas so­mas un atgriežas kajīte pēc dedzināšanas robota.

Viņš ir uzlādēts un gatavs.

Kāpēc tieši "viņš"?

Nezinu. Šķiet piemēroti.

Viktors pasmaidīja. Mums vajadzīga atpūta.

Dažas brīvas dienas nenaktu par ļaunu. Varbūt ministres kundze piešķirs tas ka balvu.

Viktors iesmejas. Ministres kundze nav balvu piekritēja.

Rafaels sakartoja abu somu siksnas. Jauki būtu pavadīt da­žas dienas Maldivu salas. Pagulēt pludmale. Kārtīgi izpeldeties silta Ūdenī.

Nemaz nesapņo. Nebūs neka tada.

Rafaels uzcēla pleca smago somu. Sapņot nav aizliegts. Se­višķi šada lietu.

Viktors paņēma "bruņurupuci", kamēr Rafaels pacēla arī otru somu. Iekša un ārā. ātri un veikli. Skaidrs?

Pārinieks pamaja ar galvu. Tas nebūs grūti.

Viktors piekrita.

Kasiopeja stāvēja uz bazilikas pakapieniem, paslepusies ēnas aiz sešām augstajam kolonnām. Migla bija izvērtusies smidzino­ša lietu, bet, par laimi, mitra nakts bija silta. Viegla vēja pūsma šūpoja krumus, neļaujot neko sadzirdēt, lai cik izmisīgi viņa ieklausijas, gaidot laivas motora iepukšķešanos pa labi aiz. darza.

No bazilikas veda divi oļiem klāti celiņi. Viens uz akmeņai­no piestātni, kur Viktors droši vien gatavojas atstat laivu. Otrs uz pašu ūdens malu. Viņai bija pacietīgi janogaida, līdz abi ļaun­dari bus iegājuši muzeja un uzkāpuši otraja stava.

Tad viņa uzbruks tiem ar viņu pašu ieročiem.