Viktors picplaka pie kapnem, ar paceltu roku aizsargajot seju pret neciešamo karstumu, kas plūda augšup pa atvērtajam pirmā stāva durvīm. "Bruņurupucis", ka jau pienakas, bija automātiski uzspradzis, reaģējot uz augsto temperatūru. Rafaelam, protams, nebija nekādu izredžu palikt dzīvam. Grieķu uguns sākotnēja temperatūra bija milzīga, ta spēja daļēji izkausēt metālu un sadedzināt akmeni, bet nakamaja stadijā karstums kļuva vēl lielāks. Cilvēka miesa tam nespēja pretoties. Rafaelu piemeklēs tads liktenis, ko viņš bija lēmis tam vīram Kopenhāgenā, viņš pārvērtīsies pelnos.
Viktors paraudzījās atpakaļ.
Liesmas plosījās desmit pedu attaluma.
Karstums kļuva neizturams.
Viņš steidzas augša.
Sena eka bija celta tādos laikos, kad pirmā stāva griesti vienlaikus kalpoja arī par otra stāva grīdu. Tagad griesti jau dega pilnas liesmās. Viens no "bruņurupuča" eksplozijas nolūkiem bija paplašinat uguns postījumu robežas. Otrā stāva grīdas dēļu čīkstēšana un krakšķešana liecinaja, ka uguns tos strauji aprij. arī trīs vitrīnu un citu apjomīgo eksponātu svars drīz liks grīdai iebrukt, kai gan otraja stāva uguns vēl nebija iekļuvusi, Viktors saprata, ka Šķērsot zaļi bulu neprāts. Par laimi, kāpnes, uz kuram viņš stāvēja, bija būvētas no akmens.
Dažu pedu attaluma bija liels logs ar skatu uz laukumu. Viņš nolēma riskēt, viegliem soļiem pielavijas pie loga, turedamies pie ārsienās, un palūkojas ara,
Kasiopeja ieraudzīja seju loga. Viņa uzreiz nometa loku, satvēra pistoli un divreiz izšāva.
loga stikls saplīsa, un Viktors atlēca atpakaļ uz kapnem. Izvilcis ieroci, viņš gatavojas apšaudei. Viņš bija paspējis pamanīt, ka uzbrucēja ir sieviete. Viņa bija veikli nomainījusi loku ar pistoli.
Pirms viņš paguva izšaut no izdevīgajam augšstava pozīcijām, caur izsista loga dzelzs režģiem ielidoja liesmojoša bulta un ieurbās pretējās sienas apmetuma. Par laimi, šeit "bruņurupucis" nebija izlaistījis degmaisījumu. Briesmas draudēja tikai no divām atstatajam vakuuma pakam viena bija uz grīdas, otra apzagtaja vitrīna.
Kaut kas bija jadara.
Tāpēc viņš, sekojot uzbrucējas piemēram, izšāva uz logiem ēkas sētas pusē.
Kasiopeja izdzirdēja balsis pa kreisi, no restorāna un viesnīciņas puses. Šāvieni bija piesaistījuši viesu uzmanību. Viņa pamanīja tumšus ļaužu stāvus skrienam pa celiņu no ciemata puses un ātri atkapas no laukuma, paslēpjoties pie bazilikas ieejas. Viņa bija izšāvusi otro bultu cerība, ka aizdegsies arī otrais stāvs. Viņa nekļūdīgi pazina loga liesmu apspīdēto Viktora seju.
Sanāca cilvēki. kāds vīrs zvanīja pa mobilo tālruni. Uz. salas nebija policijas iecirkņa, tāpēc viņai atlika vairak laika, turklāt viņa nedomaja, ka Viktors sauks palīga sanakušos ļaudis. Tie uzdotu parak daudz jautājumu par līķi pirmaja stava.
Tāpēc Kasiopeja nolēma doties projām.
Viktors raudzījās pari šaurajiem deļiem uz. grieķu uguns maisījuma paku, kas gulēja uz grīdas. Viņš nosprieda, ka vislabak ir rīkoties strauji, tāpēc uzmanīgi spēra soli, paķēra maisiņu un metas pie tikko sašauta loga.
Gndas dēļi turējās.
Viņš nolika paku ārpuse pari C burta forma izveidotajiem kaltas dzelzs režģiem.
Grīdas dēļi zāles vidu bīstami iekrakšķejās.
Viņš atcerējās apakšstāva šķerssijas, tomēr arī tas droši vien ilgi neizturēs. Paspēris vēl dažus soļus, viņš sasniedza siena iešauto bultu un izrava to. Ap uzgali aptītas lupatas joprojām dega. Viņš metas skriet uz kāpņu pusi, pa ceļam sviežot bultu vaļēja loga. Ta nokrita uz degmaisijuma pakas, liesmām zibsnījot likai paris collu no plastmasas iepakojuma. Viņš zinaja, ka maisiņš izkusis viena mirkli.
Viņš patveras kāpnes.
Uguns viņam aiz muguras iešņācās un uzliesmoja.
Paraudzījies ap stūri, viņš redzēja, ka deg dzelzs režģi, Par laimi, lielakais degvielas daudzums atradas ārpuse. Loga rāmis vēl nebija aizdedzies.
Otrais stāvs iebruka, aizraujot sev līdzi vitrīnu ar otru degmaisijuma paku. Ta uzliesmoja, izplatot visapkārt zvērojošu karstuma mākoni. Torčello muzeja pēdējais brīdis bija klat.
Viktors pieskrēja pie vaļēja loga.
Sataustījis karnīzi vīrs loga, viņš meklēja vietu, kur pieķerties, un ar kājam triecas pret degošajiem režģiem.
Tie nekustejas.
Vēlreiz pievilcies, viņš atkal spēra pa restem, adrenalīna uzpludos juzdams, cik grūti kļūst elpot karstuma.
Režģi mazliet padevās.
Vēl daži spērieni, un viens stūris bija atbrīvots no ārsienā iestiprinātās skrūves.
Vel divi belzieni, un režģi izlidoja ārā.
Sabruka vēl daļa grīdas.
Vel viena vitrīna un kolonnas gabali nogāzas apakšstava, izšķīstot liesmu elles katla.
Viņš paraudzījas pa logu.
Līdz zemei bija trīs vai četri metri. Pa pirmā stāva logiem gāzās ārā liesmas.
Viņš leca.
Malone stūrēja laivu uz ziemeļaustrumiem, cik ātri spēdams, steidzas uz Torčello. Viņš pamanīja pie apvaršņa liesmu atblāzmu.
Ugunsgrēks.
Melnu dumu mākoņi ceļas pret debesim, sajaucoties ar mitro nakts gaisu. vēl bija jābrauc vismaz desmit, piecpadsmit minūtes.
Laikam esam nokavējuši, viņš teica Stefānijai.
Viktors turējās muzeja sētas pusē. Viņš dzirdēja skaļas balsis aiz dzīvžoga, kas atdalīja pagalmu no dārziem starp ekam un kanālu, kur bija pietauvota viņa laiva.
Izlauzies cauri dzīvžogam, viņš nokļuva darza.
Par laimi, tik agra pavasari tas vēl nebija īsti sakuplojis. Viņš atrada taku un devas taisni uz betona piestātni.
leleca laiva.
Atraisījis tauvas, viņš atgrūda laivu no krasta. Neviens viņu nebija pamanījis un nesekoja, kaiva ieslideja upei lidzigaja ūdensceļa, un straume nesa to garam muzejam un bazilikai, atpakaļ uz lagūnas ziemeļu ieeju. Nogaidījis, kamēr laiva ir droša attaluma no piestātnes, viņš iedarbinaja motoru. Liekot tam darboties klusi, viņš leni apgrieza laivu, neieslēgdams gaismas.
Abas puses līdz krastam bija vismaz piecdesmit metri galvenokārt dubļi, seklumi un niedrāji. Viņš ieskatijas pulksteni divdesmit pari vienpadsmitiem.
Pie kanāla ieejas lagūna viņš iedarbinaja motoru straujak un iegrieza laivu nemierīgajos ūdeņos. Beidzot viņš ieslēdza arī laivas gaismas un noteica kursu apkārt Torčello uz galveno kanālu, kas aizvedis uz. Veneciju un Svēta Marka laukumu.
Sadzirdējis kādu skaņu, viņš pagriežas.
No pakaļgala kajītes iznaca sieviete.
Ar ieroci roka.