Nodevība Venēcijā

30 HAMBURGA 1:15

Viktors sēdēja viesnīcas bara. Rafaels augša, numura, gulēja. Viņi bija braukuši uz dienvidiem no Kopenhāgenas cauri Dānijai uz Vacijas ziemeļiem. Hamburga viņiem bija jatiekas ar diviem Svētas vienības biedriem, kuri bija devušies uz Amsterdamu pēc sestā medaljona. Viņiem jāierodas šonakt. Viktors un Rafaels bija labi tikuši gala ar pārejām zādzībām, taču saka pietrūkt laika, tāpēc Zovastina nosūtīja arī otru grupu.

Sēdēdams pie alus kausa, Viktors baudīja mieru. Pustumša ja bara bija pavisam maz. cilvēku.

Zovastina prata izmantot spriedzi. Viņai patika turēt savus pa­dotos pastaviga nemiera. Reti tos uzslavēja, bet kritizēja bieži. Visi baidijas sagadat viņai vilšanos. Pils kalpotāji. Svētā vienība. Mi­nistri. Taču viņš bija dzirdējis mnas aiz. priekšnieces muguras. Sa­vadi gan, ka sieviete, kas tik prasmīgi prot izmantot varu, nemaz nenojauta padoto neapmierinātību, Liekulīga uzticība ir bīstama ilūzija. Rafaelam taisnība, drīz kaut kas notiks. Būdams Svētas vie­nības komandieris, viņš vairakkart bija pavadījis Zovastinu uz la­boratoriju, kas atradās kalnos, uz austrumiem no Samarkandas Ķīnas robežas šajā puse, kur strada viņas cilvēki un glabajas viņas vīrusi. Viņš pat bija redzējis cietumniekus, ar kuriem tie tika izmē­ģināti, un šausmīgo nāvi, kas tos piemeklēja. Viņš bija arī stāvējis sardze aiz apspriežu zāles durvīm, kamēr premjerministre kopa ar ģenerāļiem kala plānus. Federācijai bija iespaidīga armija, neliela gaisa flote un ierobežots tuvas darbības raķešu apjoms. Lielāko daļu bruņojuma sagadajušas un finansējušas Rietumvalstis, jo Federā­cijai bija robežas ar Irānu, Ķīnu un Afganistanu.

Viktors neteica Rafaelam, ka zina, kadi ir Zovastinas plāni. Viņš bija dzirdējis premjerministri runājām par haosu Afganistana, kur talibi joprojām izmisīgi luras pie varas. Par Irānu, kur radikalais prezidents visu laiku žvadzina ieročus. Un Pakistanu, kur valda akla neželiba.

Šis valstis bija viņas sakotnejais mērķis.

Miljoniem cilvēku ies boja.

Viņš satrukas, sajūtot kabata vibrāciju.

Atradis mobilo tālruni, viņš ieskatijas ekrana un atbildēja, jū­tot, ka netīkami sažņaudzas sirds.

Viktor, ierunājās Zovastina, cik labi, ka tevi sazvanīju. Ir problēma.

Viņš noklausijas priekšnieces stāstu par incidentu Amsterda­ma, kur nogalinati divi Svētas vienības biedri, cenšoties iegūt me­daljonu. -Amerikāņi oficiāli pieprasa informāciju. Viņi grib zi­nāt, Kāpēc mani cilvēki šava uz slepena dienesta aģentiem, kabs jautājums.

Viktors gribēja teikt, ka droši vien viņi baidijas no priekšnie­ces dusmām neveiksmes gadījuma, tāpēc rīkojas tik neapdomīgi. Tomēr viņš paturēja to pie sevis un tikai ieminējās: To vajadzēja nokārtot man pašam. Tā būtu labak.

Ja, Viktor. Šoreiz es piekritu. Tu iebildi pret otras grupas sutišanu, bet es to neņemu verā.

Viņš zinaja, ka nedrīkst izradīt prieku par to, ka Zovastina at­zinusi savu kļudu. Tas vien jau bija īsts brīnums. I5et vai jus, ministres kundze, negribat zināt, ka tie amerikaņi tur uzradas?

-Tas man ienāca prata.

Varbūt musu plāni ir atklati.

-Šaubos, vai amerikaņi interesējas par musu darījumiem. Es vairak raizējos par Venecijas l.igas draugiem. Sevišķi par resno.

Tomēr amerikaņi tur bija.

Varbūt tikai sagadīšanas.

Ko viņi teica?

Viņu pārstāvji atteicas izpaust detaļas.

Ministres kundze, viņš klusi iejautājas, vai esam beidzot uzzinājuši, ko īsti meklējam?

Es ar to nodarbojos. Tas gan notiek leni, bet tagad es zinu, ka Ptolemaja miklas atminēšanai jaatrod ķermenis, kas savulaik glabajas Aleksandrijas mauzoleja. Esmu pārliecinātā, ka Svēta Marka mirstīgas atliekas, kas atrodas Svēta Marka bazilika Vene­cija, ir tieši tas, ko mēs meklejam.

To viņš vēl nebija dzirdējis.

Tāpēc es dodos uz Veneciju. Rītvakar.

Jo talak, jo trakak. Vai tas ir prātīgi?

Tas ir nepieciešams. Tev jadodas man līdzi uz baziliku. Jadabu medaljons un jabut pie baznīcas vienos nakti.

Viņš zinaja, ko atbildēt. Ja, ministres kundze.

Tu ta arī nepateici. Vai Dānijas medaljons mums ir?

-Ja, ir.

Diemž.el bez Holandes medaljona bus jāiztiek.

Viktors ievēroja, ka Zovastina nemaz nešķiet dusmīga par šo neveiksmi. Savadi gan.

Viktor, es tīši liku atstat Venēcijas medaljonu pēdējo.

Tagad viņš saprata, Kāpēc ta. Bazilikas un Svēta Marka mir­stīgo atlieku deļ. Tomēr viņš vēl raizējas par amerikaņiem. Par lai­mi, Dānija viņam izdevās noslēpt pēdas. Visi trīs traucētāji, kas centās pārspēt viņu viltība, bija miruši, bet Zovastinai tas nebija jazina.

līs jau kādu laiku plānoju šo pasakumu, viņa stastija. Venēcija tev ir sagatavoti krājumi, tāpēc lido, nebrauc ar auto. Visu atradīsi tur. Viņa nosauca noliktavas adresi un elektronis­kas sledzenes šifru. Amsterdamas atgadījums nav svarīgs. Viss izšķirsies Venēcijā. Man vajag pēdējo medaljonu.