Nodevība Venēcijā

9

Viktors atviegloti uzelpoja, tikai aizvēris un aizslēdzis viesnī­cas numura durvis. Viņi atradas Kopenhāgenas otra mala, Nihavnas tuvuma, kur trokšņainos krastmalas krodziņos uzdzīvoja ska­ļas kompānijās. Viņš apsēdas pie rakstamgalda, bet Rafaels nostājās pie loga ar skatu uz ielu, kas pletās četrus stāvus zemāk.

Tagad viņš bija ieguvis piekto medaljonu.

Pirmie četri sagādāja vilšanos. Viens bija viltojums, bet parejie trīs slikti saglabajušies. Pirms sešiem menešiem viņš neko daudz nezinaja par ziloņu medaljoniem. Nu jau viņš gluži labi varēja noteikt to izcelsmi.

Tagad viss ir aiz muguras, viņš teica Rafaelam. Nomieri­nies. Mums neviens nesekoja.

līs tomēr drošības pēc paverošu.

Viktors zinaja, ka Rafaels cenšas izpirkt vainu par savu pār­steidzīgo ncibu muzeja, tāpēc atbildēja: Hus jau labi.

Viņš nedriksteja palikt dzīvs.

Ta ir pat labak. mēs vismaz zinām, kas mus sagaida.

Atvilcis adas koferīša rāvējslēdzēju, viņš izņēma stereomikro-

skopu un digitalos svarus.

Viņš nolika monētu uz galda. Viņi to atrada viena no muzeja vitrīnām ar pilnīgi pareizu apzīmējumu: "Ziloņu medaljons (Alek­sandrs Lielais), dekadrahma, ap 2. gadsimtu p.m.ē."

Vispirms viņš izmērīja monētas platumu. Trīsdesmit pieci mi­limetri. C'.andnz atbilst, lesledzis elektroniskos svarus, viņš pārbaudīja tas svaru. Četrdesmit, komats, septiņdesmit četri grami. arī pareizi.

Ar palielinamo stiklu viņš nopētīja attēlu viena monētas puse kareivis karaliski greznā tērpa, ar spalvam rotātu bruņucepuri, kakla aizsargu un kavalerista apmetni līdz ceļiem.

Viņš nopriecājās. Viena no viltojumu pazīmēm bija tada, ka ap metnis sniedzas līdz potītēm. (Jadsimtiem ilgi viltotu grieķu mo­nētu tirdzniecība zēla un plauka, un gudri viltotāji bija labi iema­nījušies piemuļķot neuzmanīgos un vientiešus.

Par laimi, viņš tāds nebija.

Pirmais zināmais ziloņu medaljons paradijas atklatiba 1887. gada ka dāvinājums Britu muzejam. Otrs 1926. gada lika atvests no lranas. Trešais tika atrasts 1959. gada. Ceturtais 1964. gada. Pēc tam, 1973. gada, vēl četri medaljoni tika atrasti Babilonas dru­pu tuvuma. Pavisam astoņi medaljoni paradijas apgrozība mu­zejos un privatkolekcijas. Nekada liela vērtība, ņemot vera, cik daudz helēnisma mākslās darbu un tūkstošiem dažadu monētu ir pieejami mūsdienās, tomēr kolekcionāriem noderīgi.

Viņš turpinaja medaljona apskati.

Gludi skūtais, jauneklīgais kareivis kreisaja roka turēja saris*a7 ar lapas formas uzgali. Labaja roka bija zibens šautra. Viņam vīrs galvas lidinājās spārnota uzvaras dieviete Nike. Pa kreisi no kareivja monētu kalējs bija atstajis savadu monogrammu.

Viktors nezinaja, vai ta ir BA vai BAB un ko šie burti nozīmē. Taču šim dīvainajam simbolam bija jabut uz visiem īstajiem me­daljoniem.

Viss šķita kartība. Neka lieka, neka netrūka.

Viņš apgrieza monētu otrādi.

Tas malas bija stipri nodilušas, alvas krasas subejums noglu­dināts ka tekoša ūdeni. Laika zobs pamazam deldeja smalko gra­vējumu abas puses. Tiešam apbrīnojami, ka tas vēl kaut cik saglabajies.

ārā viss kartība? viņš jautāja Rafaelam, kas joprojām stāvēja pie loga.

Beidz mani mierināt.

Viktors pacēla skatienu. Es tiešam gribu zināt.

Līs laikam esmu neveiksminieks.

Viņš saklausīja kolēģa bezcerību. Tu redzeji kādu pienakam pie muzeja durvīm. Un rīkojies. Tas arī viss.

-Tas bija muļķīgi. Nogalinašana piesaista lieku uzmanību.

Līķis nebulu saglabajies. Beidz raizēties par to. Un turklāt es piekritu atstat viņu tur.

Viņš atkal pievērsa uzmanību medaljonam. Otra puse bija at­tēlots tas pats kareivis, tagad zirga mugura, uzbrūkot bēgošam zilonim. Uz ziloņa muguras sedeja divi viri viens ar šķēpu, bet otrs pūlējas izvilkt no krūtīm kavalerista iedurto piķi. Visi numismati bija vienisprātis, ka šis karaliskais kareivis abas monētas pu­ses ir Aleksandrs un medaljoni izkalti par godu kaujai ar zilo­ņiem.

Tomēr galvena monētas īstuma parbaude bija jāveic ar mikro­skopu.

Iesledzis apgaismojumu, viņš ieslidinaja dekadrahmu uz ap­skates turētāja.

Autentiskajiem medaljoniem piemita kāda anomalija. Gravē­juma paslēpti sīki, mikroskopiski burtiņi, ko senie monētu kalēji bija iekļāvuši taja ar primitīva palielinama stikla palīdzību. Eks­perti uzskatīja, ka šie burti, visticamak, līdzīgi ka musdienu bank­nošu ūdenszīmes, kalpojuši autentiskuma nodrošināšanai. Sena­jos laikos palielināmie stikli nebija plaši izplatīti, tāpēc noteikt šo zīmi bija gandrīz neiespējami. Burti tika pamanīti, kad alklatiba parādījās pirmais medaljons. Taču no četriem līdz šim nozagta­jiem ši iezīme bija tikai vienam. Ja šis medaljons bija īsts, kavale­rista tērpa krokas jabut diviem grieķu burtiem ZH.

Noregulējis mikroskopa asumu, viņš ieraudzīja sīko uzrakstu.

Bet tie nebija burti.

Skaitļi.

36 44 77 55.

Viņš pacēla galvu no mikroskopa.

Rafaels viņu vēroja. Kas ir?

Viņu situācijā tikko bija vēl vairak pasliktinājusies. Viktors iepriekš bija dažas reizes zvanījis no viesnīcas numura talruņa. Viņš paraudzījās uz numuru aparala displeja. Četri skaitļu pari, sakas ar 36.

Tas nebija mikroskopa ieraudzītais numurs.

Tomēr viņš uzreiz, saprata, ko nozīmē skaitļi uz ši it ka sena medaljona.

Dānijas talruņa numuru.