Nodevība Venēcijā

51 SAMARKANDA

Vincenti apdomāja Karinas Valdes atbildi, tad jautāja: Ko jūs būtu ar mieru darīt, lai atkal varētu dzīvot?

Neko daudz es nespēju. Paskatieties uz mani. Turklāt es ne­maz nezinu jūsu vardu.

Visu mužu vērpusi intrigas, ši sieviete pat tagad bija uz kaut ko spējīga.

Enriko Vincenti.

Itālietis? jūs neizskatāties pēc tada.

Man šis vārds iepatikas.

Karina pasmaidīja. Enriko Vincenti, man šķiet, ka mums ir daudz kopīga.

Viņš piekrita. Viņam bija divi vardi, daudz interešu, bet tikai viens mērķis. Ko jūs zināt par HIV?

Tikai to, ka tas mani nogalina.

Vai jūs zinājāt, ka tas pastav daba jau miljoniem gadu? Glu­ži neticami, ņemot vera, ka tas pat nav dzīvs. Tikai ribonuklcinskabe RNS proteīna aizsargapvalka.

jūs esat zinātnieks, vai?

Vispār esmu gan. Vai jūs zinājāt, ka HIV nav šunu struktū­ras? Tas nespēj radīt ne mazako enerģiju. Vienīga dzīva organis­ma pazīme, ko tas izrada, ir spēja vairoties. Taču arī tam ir nepie­ciešams nesataja ģenētiskais materials.

tāda ka es?

Diemžēl ja. Ir ap tūkstoti zināmu vīrusu. Katru dienu tiek atklati arvien jauni. Apmēram puse no tiem dzīvo augos, parejie dzīvniekos. HIV mitinās dzīvniekos, bet citādi tas ir tiešam uni­kāls.

Sievietes novārgusī seja pauda neizpratni. Vai tad jūs nemaz negribat zināt, kas tieši jūs nomoka?

Vai nav vienalga?

Vispār nav gan.

Nu tad turpiniet, mans jaunais draugs, kas nezin Kāpēc iera­dies šeit.

Sada attieksme Vincenti patika. HIV izceļas ar to, ka tas spēj nomainīt citas šūnas ģenetisko struktūru ar savu. Tāpēc to sauc par retrovīrusu. Tas pieķeras šūnai un pārveido to par savu kopi­ju. Tas ir ka laupītajs, kas nolaupa šūnām to identitāti. Viņš uz bridi apklusa, lai ļautu sievietei aptvert šo salīdzinājumu. Div­simt tukstošu 1IIV šunu sakopojumu nevar saskatīt ar neapbru­ņotu aci. Tas ir ļoti izturīgs, gandrīz neiznīcināms, taču izdzīvo­šanai tam ir nepieciešams precīzs proteīnu, saļu un cukuru maisījums, turklāt vissvarigakais ir noteikts pl L Parak maz vienas sastavdaļas, parak daudz citas un… viņš uzsita gaisa knipi, tas mirst.

Un šeit sakas mana loma, vai ne?

Ja gan. Siltasiņu zīdītāji. To ķermeņi ir ideāli piemeroti IIIV nēsāšanai. Smadzeņu audi, smadzeņu un mugurkaula šķidrums, kaulu smadzenes, mātes piens, kakla skriemeļu šūnas, seklas šķidrums, gļotādās, vaginas izdalījumi visur ir HIV piemērota vide. Taču visvairak tas ir iecienījis asinis un limfu. Šis vīruss vien­kārši grib izdzīvot tāpat ka jūs, Valdes jaunkundze.

Vincenti ieskatijas pulksteni uz naktsgaldiņa. O'Koners ar abiem pārejiem vīriem ārpusē stāvēja sardzē. Viņš bija izvēlējies šo maju ka drošāko sarunas vietu, jo šeit neviens viņus netraucēs. Kamils Revins bija pastastijis, ka sargi šeit mainas vienreiz nedēļa. Tie visi bija Svētas vienības dalībnieki, tāpēc neviens cits mājai nepievērsa uzmanību. vēl viens Zovastinas apsēstības pie­mērs.

Pats interesantākais ir tas, viņš turpinaja, ka HIV šūnām it ka nemaz nevajadzētu izdzīvot jūsu organisma. Asinsrite cir­kulē parak daudz šunu, kas cinas pret infekcijām. Taču šis vīruss ir apguvis partizānu kara taktiku mikroskopiska līmeni un spēlē paslēpes ar baltajiem asinsķermenīšiem. Tas iemanījies patverties tadas vietas, kur to nemeklēs.

Ieturejis dramatisku pauzi, viņš paskaidroja: Limfmezglos. Zirņa lieluma mezgliņos, kas izkaisīti pa visu ķermeni. Tie dar­bojas ka filtri, kas uztver iebrucējus, lai baltie asinsķermenīši va­rētu tos iznicināt. Šie mezgliņi ir imunsistemas drošākie cietok­šņi, it ka visnepiemerotaka slēptuvē retrovīrusiem, taču HIV iemanījies tos iZmantot, liesam apbrīnojami. Tas iemācījies kopēt proteīna apvalku, ko imunsistema dabiski veido limfmezglos. Tāpēc tas var slēpties, inuinsistemas nemanīts, tieši tas acu priekša, pārveidojot limfmezglu šūnas no infekciju apkarošanas centriem par saviem dublikātiem. Tas notiek gadiem ilgi, līdz beidzot mez­gliņi pietūkst, pēc tam sairst, piepludinot asinsriti ar HIV. Tāpēc arī paiet tik ilgs laiks no inficēšanas brīža līdz vīrusa atklāšanai asinis.

Ilgajos zinātniskā darba gados viņš bija izkopis analītisku domašanu. Taču tagad viņš bija globālā mēroga uzņēmējs, manipu­lators līdzīgi Karinai Valdei un pašreiz gatavojas veikt savu izci­lāko manipulāciju.

Vai zināt, kas ir vēl apbrinojamak? viņš turpinaja. Katra 111V šūnas kopija ir individuālā. Tāpēc, kad limfmezgli sabrūk, viena iebrucēja vieta ir miljardiem dažadu iebrucēju, visdažādā­kie retrovirusa paveidi, kas joņo cilvēka asinsrite. Imunsistema reaģe ka pienakas, taču ta ir spiesta veidot arvien jaunus un citā­dus baltos asinsķermenīšus cīņai pret katru paveidu. Bet tas nav iespējams. Turklāt visļaunākais ir tas, ka visi dažadie retrovirusa paveidi spēj iznicināt jebkura veida baltos asinsķermenīšus. Izre­dzes ir miljards pret vienu un iznākums neizbēgams jūs tam esat dzīvs pierādījums.

Bet jūs taču nenācāt tikai nolasīt lekciju.

Es ierados, lai uzzinātu, vai velaties dzīvot.

-Ja vien jūs neesat eņģelis vai pats Dievs, tas nav iespējams.

Bet ir kāda viltība. HIV pats nevar nevienu nogalinat. Tas atņem cilvēkam spēju pretoties, kad ta asinsrite nonāk kāds cits vīruss, baktērija, sēnīte vai parazīts un grib tur ieperināties. Parak maz balto asinsķermenīšu, lai attīrītu asins plusmu. Tāpēc vienīgais jautājums ir kāda infekcija jūs nonāvēs?

Varbūt tinieties projām un ļaujiet man mierīgi nomirt.

Karina Valde bija noskaitusies, tomēr saruna ar viņu atmodi-

naja Vincenti godkārīgos sapņus. Viņš iztēlojas, ka stasta par sa­vu atklajumu žurnālistiem, kas alkatīgi tver katru vardu, ka vie­nas dienas laika viņš kļūst par pasaules mēroga slavenību. Iedomājās grāmatu izdošanas līgumus, filmēšanas tiesības, aici­nājumus uzstāties ar lekcijām, balvas. Noteikti Alberta kaskera prēmiju. Nacionalo Zinātnes medaļu. Varbūt pat Nobela prēmiju. Kāpēc ne?

Bet tas viss atkarīgs no lēmuma, kas viņam tagad jāpieņem.

Viņš noraudzījas uz sažuvušo cilvcka miesas čaulu, kura tikai acis vēl vidēja dzīvība.

Tad pasniedzās pēc sistēmas atvere iedurtas šļirces adatas.

Kas tas? jautāja Karina, ieraugot caurspīdīgo šķidrumu šļirce.

Viņš neatbildēja.

Ko jūs darat?

Viņš nospieda virzuli un ielaida šļirces saturu intravenozajā sistēma.

Sieviete meģinaja piecelties, taču nepietika spēka. Viņa atkrila spilvenos, šausmas ieplestam acīm. Vincenti vēroja, ka viņas plak­stiņi kļūst arvien smagaki, elpa arvien lenaka. Viņas ķermenis atslaba. Acis aizveras.

Un vairs neatveras.