Nodevība Venēcijā

54 SAMARKANDA

Vincenti utcerejas, ka tas sakas. Vispirms slimībai bija visi sa­aukstēšanas simptomi, pēc tam ta līdzinājās gripai, bet drīz vien paradijas spēcīgas vīrusu infekcijas pazīmes.

Inficēšanas.

Vai man jāmirst? gulēdams slimības gulta, iekliedzās Čarlijs lstons. Pie velna, es gribu zināt! Pasaki!

]au veselu stundu ar mitru draniņu slaucīdams sviedrus no Čarlija pieres, Vincenti klusi ierunājās: Nomierinies.

Tikai nemuldi! Beigas, vai ne?

Trīs gadus viņi bija strādājuši plecu pie pleca. Izlikties nebija jēgas. Es tev nekādi nespēju hdzet.

Sudigi! Tā jau es domāju. Tev jāsamekle palīdzība.

Tu zini, ka es to nevaru.

Irākieši un krievi bija ļoti rūpīgi izvelejušies nomaļo vietu pēt­niecības stacijas ierīkošanai. Slepenība bija pats svarīgākais. Bet tas cena bija pilnīga bezcerība kfudu gadījumos, un tieši tā noticis šoreiz.

Istons pulējās atbrīvot pie gultas piesietas rokas un kājas. Pārgriez tos sasodītos striķus! ļauj man likt projām.

Viņš bija piesējis nelaimīgo muļķi pie gultas, zinādams, ka citas izvēles nav. mēs nedrīkstam alstat staciju.

Velns ar visiem noteikumiem! Velns ar tevi! Pārgriez tos draņķa striķus!

lstons saspringa, ar jiulem ievilka elpu, tad, drudža pievarēts, iegrima bezsamaņa.

Beidzot.

Pagriezis muguru slimnieka gultai, Vincenti paņēma piezīm­ju kladi, ko bija sācis rakstīt pirms trim nedeļām. Pirmaja lappuse bija viņa pārinieku vārds. Klade bija sīki aprakstītus pukupeniskas adas krāsas izmaiņas. Normāla, pēc tam dzeltenīga, velak pe­lēcīgi bala ka mironim. Bija novērots neticams svara zudums pavisam četrdesmit mārciņu, desmit no tam tikai divu dienu lai­ka, jo slimnieks neko needa, tikai reizumis iedzeru malku silta ūdens un nedaudz alkohola.

Un drudzis.

'Temperatūra pastavigi turējās biedējošu 103 grādūJ līmeni, dažkart uzceļoties vēl augstak, organisms zaudēja mitrumu daudz atrak, neka sjieja to atgūt, cilvēka ķermenis burtiski iztvaikoja acu priekša. Gadiem ilgi viņi bija eksperimentējuši ar dzīvniekiem. Bagdade lielos daudzumos piegadaja gibonus, paviānus, zaļos pēr­tiķus, grauzējus un reptiļus. Bet tagad pirmoreiz varēja precīzi no­verot slimības ietekmi uz cilvēku.

Viņš vēroja guļošo Istonu. 'Tas elļvja arvien mokošak, dziļi kak­la burbuļoja strutas, sviedri klāja adu ka lietus lāses. Visus novē­rojumus ierakstījis žurnālā, Vincenti ielika pildspalvu kabata.

Piecelies no gultas malas, viņš pulējās atkal iekustināt notir­pušas kājas. Stīviem soļiem izgāja ara, dzestraja nakts gaisa. Inte­resanti, cik ilgi īstonam vēl atlicis mocīties.

Lidz ar to radas jautājutns, ko darīt ar līķi.

šādiem arkartas gadījumiem nebija izstrādāts protokols, tāpēc nāksies improvizēt. Par laimi, stacijas cēlāji bija tālredzīgi ierīko­juši kurtuvi eksperimentos izmantoto dzīvnieku līķu iznicināša­nai. Taču, lai sadedzinatu šaja krāsni kaut ko tik lielu ka cilvēka ķermenis, bus nepieciešama atjautība.

Es redzu eņģeļus! iesaucas guļošais Istons. Tie ir šeit! Visapkārt!

Vincenti iegāja atpakaļ istabā.

Istons tagad bija kļuvis akls. Vincenti īsti nezinaja, vai redzes zudumu izraisīja drudzis vai kāda sekundārā infekcija.

Dievs ir šeit! Es viņu redzu.

Protams, Čarlij. Es zinu, ka tu to redzi.

Viņš izmērīja pulsu. Asinis joņoja miega artērija, leklausijas sirdi, kas dunēja ka bungas. Pārbaudīja asinsspiedienu. Kritiski zems. Ķermeņa temfvratura nemainīgi bija 103 grādi.

Ko lai es saku Dievam? jautāja Čarlijs.

Vincenti raudzījās uz kolēģi. Saki labdien.

Pievilcis tuvāk krēslu, viņš apsēdas un vēroja nāves iestāšanos. 'Ta pienāca pēc divdesmit minūtēm un neizskatijas ne briesmīga, ne sapiga. Tikai pēdējais elpas vilciens. Dziļš. Ilgs. Bez izelpas.

Viņš ierakstīju žurnālu laiku, tad paņemu asiņu un audu pa­raugus. Pēc tam, ietinis līķi planajā matraci un netīrajos palagos, iznesa smakojošo vīstokli no ēkas uz blakus esošo šķūni. Tur jau bija sagatavots skalpelis, ass ka stikla lausku, un ķirurga zāģis. Uzvilcis biezus gumijas cimdus, viņš nozāģēju līķim kājas. Slimī­bas novārdzinātu miesu padevās viegli, kauli biju trausli, arī mus­kuļi bija izšķīduši ka vārītu cuļa gaļa. Nozāģējis uri rokus, viņš subazu visas četrus ekstremitātes krāsni un vienaldzīgi noruudzijas, ka liesmas tas aprij. arī atlikušo ķermeni bez grūtībām varēja iedabūt pa dzelzs durtiņām, lād viņš sugriezu četrus duļus asiņai­no matraci un kopu ar palagiem un cimdiem steidzīgi iegrūda uguni.

Aizcirtis krāsns durvis, viņš izstebereja aru.

Beidzot. Viss galu.

Apgulies uz ukmeņainus zemes, viņš ruudzījus naksnīgajās de­besis. Kurtuves melnais skurstenis slejas ku melnu enu pret tumši zilo debesjumu. No ta plūda dūmi, izplatot cilvēka miesas smaku.

Viņš atlaidas ertak un aizmigu.

Vincenti atcerējās to nakti pirms vairak neka divdesmit pieciem gadiem. Un Irāku. kāda elle! Karsta un drūma. Vientuļš, nomaļš nostūris. Ko Apvienoto Nāciju Komisija secinaja pēc pirmā Līča kara? Ņemot veru šā objektu mērķi, tas bija pilnīgi arhaisks, taču tālaiku drudžainuju noskaņojumu tiku uzskatīts par musdienīgu. Vai ne? In­spektori paši tur nemaz nebija. Viņš gan bija. Jauns un kārns, ar gariem matiem rotātu gudru galvu. Talantīgs virusologs. Viņu un Istonu nosūtīja uz kādu laboratoriju Tadžikistāna, Pamira kalnu pakājē, nomaļa petniecibas stacija, kas sadarbojas ar padomju val­dību, kuras pakļautība atradas šis reģions.

Cik vīrusu un baktēriju viņi tur izpētīja? Dabiskus organismus, ko var izmantot ka ieročus. Tādus, kas iznicina ienaidnieku, atstajot neskartu kulturas infrastrukturu. Nav nekādās vajadzības bombardēt iedzīvotājus, tērēt lodes, riskēt ar kodolpiesarņojumu vai apdraudēt savu armiju. Visu smago darbu var paveikt vien­kāršs mikroorganisms dabas likumi ka katalizators drošai sa­ka vei.

Visus atklajumus viņi vērtēja pēc vienkāršiem kritērijiem. Atra iedarbība. Bioloģiski identificējams. Savaldams. Un, pats svarigakais arstejams. Simtiem vīrusu paveidu tika atmesti tikai tāpēc, ka nevarēja atrast vienkāršu veidu, ka tos apturēt. kāds labums no ienaidnieka inficēšanas, ja nevar pasarga! savas valsts iedzī­votājus? Lai varētu kataloģizet kādu paraugu, tam bija jaatbilst visiem četriem kritērijiem. tādi atradas gandrīz divdesmit.

Viņš la arī nenoticēja avīžu ziņām pēc 1972. gada Bioloģisko toksīnu ieroču konvencijas par to, ka ASV partrauca bioloģisko iero­ču izstrādi un iznīcinaja visus arsenalus. Militāristi neatteiksies no gadu desmitiem ilgu pētījumu augļiem tikai tāpēc, ka daži politiķi vienpusēji nolēmuši, ka ta vajag. Viņš domaja, ka vismaz daļa šo or­ganismu ir iesaldeti un droši paslēpti kāda arēji necila karabāze.

Viņš pats atklaja sešus patogēnus, kas atbilda visiem kritēri­jiem.

Bet paraugs t>5-C, izgāzās visos radītājos.

Pirmoreiz viņš to atklaja 1979. gada, izmēģinājumiem atsūtīto zaļo pērtiķu asinsrite. Ar talaika parastajam zinātnes metodēm tas nemaz netiktu atrasts, bet viņš to atklaja, pateicoties savai iz­cilajai virusoloģijas izglītībai un irākiešu nodrošinātajam speciā­lajam aprīkojumam. Savads ērms lodveida, pildīts ar RNS un enzimiem. Gaisa iedarbība tas iztvaikoja. Ūdeni parplisa šūnu sieniņas. Vislabak tas jutas silta plazmā un bija ieperinājies visos laboratorija saņemtajos zaļajos pērtiķos.

Taču nevienam no dzīvniekiem tas nekaiteja.

Ar Čarliju Istonu bija citādi. Sasodītais muļķis. Pirms diviem gadiem viens no pērtiķiem viņam bija iekodis, bet viņš to noklu­sēja un pateica tikai trīs nedeļas pirms nāves, kad paradijas pir­mie simptomi. Asins analīze apstiprinaja, ka viņa asinsrite klejo f)5-G. Velak Vincenti izmantoja Istona gadījumu pētījuma par vī­rusa iedarbību uz cilvēkiem un secinaja, ka šis organisms nevar būt efektīvs bioloģiskais ierocis. Parak neprognozējams, sporā­disks un noteikti parak lens, lai būtu iedarbīgs uzbrukuma līdzek­lis.

Viņš papurināja galvu.

Kads nejega viņš tolaik bija!

Brīnums, ka vispār palika dzīvs.

Viņš bija atgriezies sava Intercontinental numura, un par Samarkandu lēnam saka aust rīts. Vajadzēja atpūsties, bet viņš bija enerģijas pārpilns pēc tikšanās ar Kannu Valdi.

Viņš atkal atcerejas veco dziednieku.

Kura gada tas bija? 1980.? Vai 1981.?

l'amira kalnos, apmēram divas nedēļas pirms Istona nāves. Viņš jau iepriekš bija vairakas reizes iegriezies šaja ciemata, cenz­damies uzzināt kaut ko noderīgu. Tagad vecais vīrs jau noteikti ir miris. Viņš jau toreiz bija krietni gados. Un tomēr.

Sirmgalvis basam kājam kaķa veiklība kapa augša pa sarkan­brūno nogāzi, droši sperot soļus ar norūdītajam pēdām. Vincenti sekoja viņam, juzdams ka, par spīti smagajiem zābakiem, smeldz potītes un kāju pirksti. Šeit nebija līdzenu virsmu. Visapkārt sle­jas draudīgi, skarbi akmens bluķi. Ciemats bija palicis jūdzes at­taluma aiz muguras, gandrīz tūkstoš pēdas vīrs juras līmeņa, bet pašlaik viņi kapa vēl augstak.

Vecais vīrs bija tradicionālais dziednieks, kas darbojas reize ka ģimenes ārsts, priesteris, pareģis un burvis. Angļu valodu viņš zi­nāju vaji, bet gluži lubi varēja surunuties ķiniešu un turku valoda. Viņš bija ļoti maza auguma, ar eiropieša sejus vaibstiem un divžuburu burdu pēc mongoļu ieražas. Viņš bija ģerbies ar zeltu izšūta halata, ar mazu, košu cepurīti galva. Ciemata Vincenti biju vērojis, ka vecais vīrs ārste ļaudis ar sakņu un zaļu virumu, rūpīgi pielieto­jot to, balstoties uz daudzos gudu desmitos uzkrutu pieredzi.

Uz kurieni mēs dodamies? viņš beidzot juutaja.

Atrast atbildi uz tavu jautājumu un sameklet to, kas aptures tuvu druugu drudzi.

Viņiem apkārt slejas majestātiskus, sniegbultus kul nu virsotnes. Ap augstukujum smailēm sabiezeju negaisa mākoņi. Skurbo ainuvu atdzivinaja dūži sudrubkrasas un rudenīgi surkunu toņu ukcenti, arī biezas riekstkoku audzes. Kaut kur tālumu biju dzirdamu strautu čalošana.

Viņi nonācu līdz klints radzei, un viņš sekoja vecajam vīram cuur purpursurkanu klinšu joslu. Viņš bija lasījis, ka šie kalni vēl joprojām ir dzīvi un lēnām ceļus augšup, izuugot pur apmēram divarpus collām gada.

Viņi iznācu ovālu laukumā, ko apņemu stuvus klinšu sienus. Suules gaisma tur iespideja maz, tāpēc viņš sameklēja kabatas luk­turi, ko bija paņēmis līdzi pēc veca vira ieteikuma.

laukuma klinšainaju dibena biju divi dīķi, katrs apmēram des­mit pedu diumetru. Viens no tiem biju karsts, lās mutuļoju un pu­toju. Uzspīdinujis gaismu tuvāk, viņš ievēroja dīķu atšķirīgo krāsu. Kurstuis dīķis biju sarkanīgi brūns, bet otrs juraszuļš.

Drudzis, par ko tu stustiji, nav tiekas jauns, paziņoju sirmgulvis. jau daudzas paaudzes zina, ka to pārnesu dzīvnieki.

Vincenti biju atsūtīts šurp arī uzzināt ko vairak par jakiem, aitam un milzīgajiem lāčiem, kas mita šajā reģiona. Ka jūs to zināt?

mēs vērojam. Bet tie tikai dažkart aplipina ar drudzi cilvē­kus. Ja tavam draugam ir drudzis, viņam palīdzes šis. Viņš no­radīja uz zaļo dīķi, kura raino virsmu klāja peldošu augu puduri. Tie izskatijas jvc udenslilijam, tikai kuplāki, un ziedi spraucās caur lapu biezokni pretī skopajiem saules stariem. lupas viņu izglābs. Tas jākošļā.

Vincenti iemerceja ūdeni divus pirkstus un pielika tos pie mu­tes. Tam nebija garšas. Viņš gandrīz vai bija gaidījis ša reģiona avotiem raksturīgo karbonata piegaršu.

Vecais vīrs notupas un iemalkoja ūdeni no saujas. lubs, viņš smaidot paziņoja.

Vincenti arī iedzera. Ūdens bija silts, gluži ka tēja, un svaigs. Viņš iestreba vēl.

lupas viņu izdziedinās.

Viņam bija jazina. Vai šis augs ir izplatīts?

Vecais vīrs pamaja ar galvu. Iedarbojas tikai lapas no ši dīķu.

Kāpēc?

Nezinu. Varbūt dievu griba.

Tam Vincenti neticeja. Vai citu ciematu iedzīvotāji zina par to? Citi dziednieki?

Es esmu vienīgais, kas tas izmanto.

Viņš pasniedzas un pievilka tuvāk kādu no peldošajiem augu puduriem, lai papētītu to sikak. Augam bija lekns kats un vairogveida lapas ar sarežģītu dzīsliņu tiklu. Pamatni apņemu astoņas biezas, gaļīgas pielapes, veidojot peldošu platformu, lupu virskār­tā bija tumši zaļa, lapu sieniņas ]>ilnas ar glikozi. Centra slejās īss stiebrs, kus ierobežotas lapu platības deļ laikam kalfioja ka fo­tosintēzes virsma. Zieda mīkstas, baltas ziedlapas bija sakartotas gliemežvāku čemura bez smaržas.

Viņš ieskatījās apakša. Ūdeni uz visam pusēm stiepās resnas, bruņas, svītrainas saknes, meklejot barības vielas. Spriežot ]iec visa, ši augu suga bija labi pielāgojusies apstākļiem.

Ka jūs uzzinājāt par ta iedarbību?

Tēvs man to iemācīja.

Viņš izcēla auga puduri no ūdens. Caur pirkstiem plūda silts ūdens.

lupas jāsakošļa pilnībā, sula jānorij.

Viņš noplēsa lapas gabaliņu un pacēla pie mutes. Paraudzījās uz veco viru ta možas acis lūkojās pretī rama pārliecībā. Viņš ielika lapu mute un saka košļāt. Garša bija asa, rūgta ka alaunam un pretīga kā tabakai.

Izsucis sulu, viņš to norija un gandrīz aizrijas.