Nodevība Venēcijā

8 KOPENHĀGENĀ 3:10

Kasiopeja sekoja Kotonam un Henrikam Torvaldsenam Malones grāmatveikala. Viņa bija nogurusi. Lai gan viņa bija paredzē­jusi, ka ši bus gara nakts, tomēr dažu pēdējo menešu un jo īpaši paris pedejo nedeļu spriedze lika sevi manīt.

Malone ieslēdza gaismu.

Kasiopeja bija dzirdējusi par pagajušaja rudeni notikušo, Malones bijušas sievas ierašanos un ugunsgrēku veikala, taču res­tauratori lieliski paveikuši savu darbu. Viņa nopētīja apdari. Jau­na, bet izskatas ka sena. Ļoti labi nostrādāts.

Torvaldsens pamāja ar galvu. Es gribēju, lai viss izskatas tāpat ka agrak. Ši eka ir vēstures liecība, ko nedrīkst zaudēt tikai dažu fanatiķu deļ.

Vai nevēlies novilkt slapjas drēbes? apjautājās Malone.

Varbūt vispirms aizsūtīsim Henriku mājas?

Malone pasmaidīja. Cik man zināms, viņam patīk skatīties.

Izklausas intriģējoši, piekrita Torvaldsens. Bet šonakt man nav tāda noskaņojuma.

Kasiopejai tāpat. Bus labi. Adas apģērbs ātri žūst. Tas ir arī viens no iemesliem, Kāpēc es to velku darba.

Un kāds šonakt bija tavs uzdevums?

Vai esi pārliecināts, ka gribi to zināt? Tu taču pats visu laiku skandini, ka esi grāmattirgotajs, nevis aģents. Aizgājis no dienes­ta un ta talak.

-Tu man atsūtīji e-pasta ziņu, aicinot no rīta satikties muzeja. Bet, spriežot pēc šovakar teikta, no rīta tur vairs nebūtu nekada muzeja.

Kasiopeja apsēdās klubkrēsla. Tāpēc arī mums bija jatiekas tur. Henrik, pastasti Kotonam.

Viņai patika Malone. Viņš bija gudrs, pašapzinīgs, izskatīgs vīrietis to viņa pamanīja jau pirmaja tikšanas reize Francija pagajušaja gada. Jurists ar lielisku izglītību. Divpadsmit gadus no­strādājis ASV Tieslietu departamenta slepena vienība ar nosau­kumu Magelana nodaļa. Firms diviem gadiem viņš aizgaja no dienesta un nopirka no Torvaldsena grāmatveikalu Kopenhāge­nā. Viņš mēdza runāt atklatu valodu, brīžiem bija skarbs, līdzīgi viņai, tāpēc viņa nevareja tam neko pārmest. Viņai patika vīrieša izteiksmīga seja, viltīgas dzirkstis zaļajās acis, salmu krasas mali un allaž veselīgi bruņa adas krasa. Viņa zinaja, ka Malonem ir apmēram četrdesmit pieci gadi, tatad pašos spēka gados, nezau­dējis neko no jaunības pievilcības.

Viņa apskauda šo vīrieti.

Laiks.

Viņai pašai tas ritēja parak strauji.

Koton, iesaka Torvaldsens. Šadi ugunsgrēki bija arī citas Eiropas vietas. Vispirms Francijā, pēc tam Spānijā, Beļģija un Švei­ce. Līdzīgi tam, ko tu tikko pieredzēji. Policija katra vieta konsta­tēja ļaunpratigu dedzinašanu, taču vēl līdz šim nav atrasta nekā­dā saistība. Divas no ekam nodega līdz pamatiem. Tas atradas lauku apvidos, un neviens tam nepievērsa uzmanību. Visas čet­ras bija neapdzīvotas privātās mājas. Šodien nopostītais muzejs bija pirmais komerciālais objekts.

Un ka jūs atradat saistību? jautāja Malone.

mēs zinājām, ko viņi mekle, paskaidroja Kasiopeja. Zi­loņu medaljonus.

Ko tu neteiksi! atbildēja Malone. Es tieši ta arī domāju. Piecas ļaunpratigas dedzināšanas. Dažādās Eiropas vietas. Droši vien ziloņu medaljonu deļ. Kadeļ gan vel?

-Tas nav nekāds joks, iebilda Kasiopeja.

-Jauki to uzzināt, bet kas tie ir par ziloņu medaljoniem?

Pirms divdesmit trim gadsimtiem, paskaidroja Torvaldsens, kad Aleksandrs Lielais bija pakļavis Mazaziju, viņš iekaroja In­diju. lāču drīz pēc ieiešanas tur armija atteicas sekot. Viņš Indija izcīnīja vairakas kaujas un pirmoreiz sastapas ar kara ziloņiem. Te sagrava maķedoniešu rindas, izraisot paniku. Aleksandra ka­reivjiem tie iedvesa šausmas. Velak, par godu šim notikumam, tika izkalti medaljoni, kuros bija attēlota Aleksandra ciņa ar ziloņiem.

Šie medaljoni, turpinaja Kasiopeja, tika izkalti pēc Aleksandra nāves. Nav skaidrs, cik īsti to bija, bet mūsdienas ir zināmi astoņi. Četri jau paņemti, viens šonakt, vēl divi ir privātās kolekcijās, bet viens izstādīts Kulturas vēstures muzeja Samarkanda.

Centralāzijas Federācijas galvaspilsēta? jautāja Malone. -Ta ir daļa no Aleksandra iekarota reģiona.

Torvaldsens bija zemu atlaidies klubkrēsla, greizais mugur­kauls lika kaklam pastiepties uz priekšu, atbalstot krunkaino zo­du pret kalsno krušukurvi. Kasiopeja ievēroja, ka vecais vīrs iz­skatas saguris. Viņš ka allaž bija ģerbies maisveidiga džemperi un platas velveta bikses. Tas bija savdabīgs formastērps, kas slē­pa kupri uz muguras. Kasiopeja negribēja iesaistīt Torvaldsenu šaja lieta, bet viņš uzstaja. Viņš bija īsts draugs. Laiks noskaidrot, cik labs draugs ir Malone. Ko tu zini par Aleksandra Liela nāvi?

Esmu par to lasījis. Pretrunīgi fakti ar krietnu mitu piedevu.

Atkal tava eidētiska atmiņa?

Viņš paraustīja plecus. Ta man ir iedzimta. Kasiopeja pasmaidīja. Tas, kas notika 323. gada p.m.e. jūni­ja, stipri izmainīja visas pasaules vēsturi.

Torvaldsens pamaja ar roku. Pastāsti Kotonam. Viņam tas jazina.

Kasiopeja saka stāstīt.

Maija pēdējā diena, Babilonas pilsēta, Aleksandrs piedalījās dzīres, ko rīkoja kāds no viņa uzticamajiem ciņu biedriem. Viņš uzsauca tostu, izdzēra lielu kausu neatšķaidīta vīna, bet tad ieklie­dzās, ka saņēmis neželigu sitienu. Viņu steigšus apguldīja gulta, kur viņu pārņēma drudzis, tomēr viņš turpināja spelet kauliņus, kalt plānus kopā ar ģenerāļiem un veikt nepieciešamas upurēša­nas. Ceturtajā diena viņš sūdzējās par nespeku, un daži no ciņu biedriem ievēroja viņa savargurnu. Viņš vēl vairakas dienas no­gulēja mierīgi, iekārtojies pirti, kur bija vesak. Par spīti veselības pasliktinājumam, Aleksandrs deva pavēli kājniekiem būt gatavī­ba doties kauja pēc četrām dienam, bet flotei -doties jūra pēc pie­cām. Viņš gatavojas īstenot savus plānus doties uz rietumiem un iekarot Arabiju. 6. jūnija, juzdamies savardzis, viņš nodeva savu gredzenu Perdikam, lai tas viņa vieta vadītu valdību. Tas izraisī­ja paniku. Kareivjus pārņemu bailes, ka valdnieks ir miris, un, lai tos nomierinātu, Aleksandrs ļava tiem nosoļot garam viņa gultai. Kairu kareivi viņš sveica ar smaidu. Kad pēdējais vīrs bija aizgajis, Aleksandrs nočukstēja: "Kur jūs pēc manas nāves atradīsiet valdnieku, kas būtu šadu viru vērts?" Viņš pavēlēja, ka pēc nāves viņa līķis jānogādā Antona templi Ēģipte. Taču neviens no ciņu biedriem nevēlējās dzirdēt tik bēdīgas runas. Aleksandra stāvoklis arvien vairak pasliktinājās, līdz 9. jūnija ciņu biedri jautāja: "Kam tu atstasi savu karaļvalsti?" Ptolemajs apgalvo, ka dzirdējis var­du "visgudrākajam". Seleuks apgalvoja "vistaisnīgākajam", bet Peitons atceras, ka "visstiprākajam". Izceļas dedzīgs strīds par to, kuram taisnība. Agri nākamās dienas rīta, sava mūža trīsdesmit trešaja gada, pēc divpadsmit gadus uti astoņus mēnešus ilgas val­dīšanas, Maķedonijas Aleksandrs III nomira.

Cilvēki vēl joprojām strīdas par viņa pēdējiem vārdiem, pie­bilda Kasiopeja.

Un Kāpēc tie ir tik svarīgi? nesaprata Malone.

Mantojuma deļ, paskaidroja Torvaldsens. Viņa karaļ­valsts deļ, kam nebija likumīga mantinieka.

Un tam ir kāda saistība ar ziloņu medaljoniem?

Koton, turpināja Torvaldsens, es nopirku to muzeju, zinadams, ka reiz kāds to mēģinās iznicināt. mēs ar Kasiopeju gaidijam, kad tas notiks.

Viņa piebilda: Mums vajadzēja būt soli priekša medaljonu meklētājiem.

Laikam tomēr viņi ir uzvarējuši. Ta mantiņa ir pie viņiem.

Torvaldsens paraudzījās uz Kasiopeju, tad uz. Maloni un no­teica: Ne gluži.