Nodevība Venēcijā

40 SAMARKANDA OTRDIENA, 21. APRĪLIS 1:40

Vincenti uzmanīgi nokapa pa privātās lidmašīnas trapu. Li­dojums uz austrumiem no Venecijas līdz C'entralazijas Federāci­jai ilga gandrīz sešas stundas, bet viņš jau daudzreiz tika mērojis šo ceļu un bija iemanījies baudīt labu atputu greznajā lidmašīna. Pīters O'Koners sekoja viņam siltaja nakti.

Man patīk Venecija, ieminējās Vincenti. Tomēr es ar lielu prieku pārvākšos uz šejieni. Man nemaz nepietrūks to lietavu.

Uz skrejceļa gaidīja auto, un viņš devas tam pretī, iekustinot nogurušas kājas, atmodinot stīvos muskuļus. Šoferis izkāpa un atvēra aizmugures durvis. Vincenti iekapa, bet O'Koners iekārto­jās priekšeja pasažieru sedeklī. No aizmugures sedekļa to noda­līja organiska stikla starpsiena.

Aizmugurē jau sēdēja melnīgsnējs, melnmatains vīrietis, kura acis pat vislielākajās briesmas mirdzēja jautrība. Stūraino zodu un tievo kaklu klāja biezi bardas rugāji, bet jauneklīgie sejas vaib­sti arī šaja velaja stunda bija moži un vērīgi.

Kamils Karimovičs Revins bija Federācijas ārlietu ministrs. No­kļuvis šaja amata tikko četrdesmit gadu vecuma, bez jebkādiem nopelniem, viņš parasti tika uzskatīts par premjerministres klepja sunīti, kas paklausīgi izpilda visas viņas pavēles. Taču pirms dažiem gadiem Vincenti bija pamanījis vēl kaut ko.

Prieks jūs atkal redzēt, Kamils sveica viesi. Sen neesat bijis pie mums.

Daudz darba, draugs. Ligas darīšanas prasa visu manu laiku.

Es sazinos ar jūsu Ligas biedriem. Daudzi sak izvēlēties dzī­vesvietas.

Vienošanas ar Zovastinu paredzeja arī Ligas dalībnieku pār­celšanos dzīvot Federācijā. Šis plāns bija izdevīgs abām pusēm. Jaunizveidota biznesa paradīze atbrīvotu viņus no apgrūtinoša­jiem nodokļiem. Bet kapitala ieplūde ekonomika preču, pakalpo­jumu un tiešu investīciju veida kompensētu visus Federācijai uz­liekamos nodokļus. Pat vēl labak uzreiz izveidotos pārtikusi vidusšķira, bez Rietumu demokrātijai raksturīgajiem, pēc Vincen­ti domam netaisnīgajiem, ierobežojumiem, kas lika dažiem maksat daudzu citu vieta.

Ligas dalībnieki lika mudināti pirkt zemes gabalus, un dau­dzi, arī pals Vincenti, bija par to samaksajuši valdībai, jo lielākā daļa zemes, tāpat ka padomju laikos, piederēja valstij. Vincenti bija arī iesaistījies komiteja, kas veica sarunas ar Zovastinu par šo vienošanas aspektu, un viens no pirmajiem viņš bija iegādā­jies divsimt akru lielu kalnu un ieleju platību bijušas Tadžikistanas austrumos.

Cik daudzi jau ir noslēguši darījumus? viņš jautāja.

Pagaidam simt desmit. Dažadas vietas, tomēr vispieprasītā­kā ir Samarkanda un tas apkārtne.

Tuvāk varas centram. Drīz vien Samarkanda un Taškenta kļus par pasaules finanšu metropolem.

Auto izbrauca no lidostas un uzsaka četrus kilometrus garo ceļu uz pilsētu. vēl viens uzlabojums bus jauna lidosta. Trīs Ligas biedri jau bija sagatavojuši plānus mūsdienīgākā gaisa satik­smes centra izveidei.

Kāpēc jūs esat ieradies? apjautājas Kamils. Telefonsaru­na O'Konera kungs nebija parak atsaucīgs.

Paldies, ka paziņojat mums par Zovastinas ceļojumu. Vai ir kāda nojausma, ko viņai vajag Venecija?

Viņa neteica neko, tikai solīja pavisam drīz atgriezties.

Tatad viņa ir Venecija kaut kadas mīklainas darīšanas.

Un, ja viņa uzzinās, ko jūs perināt šeit, mēs visi esam līķi. Atcerieties no viņas mazajiem, nejaukajiem baciļiem nevar pa­glābties.

Ārlietu ministrs bija jaunas politiķu paaudzes pārstāvis, kura karjera veidojusies Federācijas laika. Un, lai gan Zovastina pir­mā bija kļuvusi par premjerministri, viņa noteikti nebija pēdējā šaja amata.

Es protu cīnīties pret šiem baciļiem.

Jaunais vīrietis pasmaidīja. Vai jūs varat viņu novākt, lai beidzot viss ir gala?

Tik atklata valoda Vincenti palika. Tas būtu muļķīgi.

Kas jums padoma?

Kaut kas labaks.

Vai Venēcijas kiga jūs atbalstīs?

Desmit vira padome devusi savu svētību visiem maniem plā­niem.

Kamils pasmaidīja. Ne visiem, mans draugs. Es zinu labak. To atentatu sarīkojat jus. Es uzreiz sapratu. Pēc tam jūs pats panācāt, ka tas neizdodas. Ka gan citādi viņa būtu sagatavojusies? Viņš bridi klusēja. Sakiet, vai arī manu dzīvību jūs pirksiet un pārdosiet?

Vai velaties būt viņas pēctecis amata?

Es tomēr gribu dzīvot.

Vincenti paraudzījās pa logu uz plakanajiem jumtiem, zilajiem kupoliem un slaidajiem minaretiem. Samarkanda atradas ieleja starp kalniem. Nakts tumsa apslēpa smogu, kas pārklājā seno ze­mi ka ar netīru plīvuru. Rūpnīcas, kas kādreiz apgādaja ar precem plašo Padomju Savienību, tagad papildinaja Federācijas nacionālo kopproduktu. Ligas biedri jau bija ieguldījuši miljardus rūpniecības modernizācijā. Un ieguldīs vel. Tāpēc viņam bija jazina droši. Cik ļoti jūs velaties būt premjerministrs?

-Atkarība no apstakļiem. Vai jūsu kiga var to panakt?

Viņas baciļi mani nebiedē. Jums arī nevajadzētu baidīties.

Vai zināt, mans dūšīgais draugs, es esmu pieredzējis tik daudzu ienaidnieku pēkšņu nāvi. Brīnums, ka neviens nav to pa­manījis. Bet viņas slimības iedarbojas smalki. It ka būtu negaidīti saasinajusies gripa vai saaukstēšanas.

Lai gan Federācijas varas pārstāvji, to skaita arī Zovastina, ienīda padomju sistēmas mantojumu, viņi bija daudz ko mācīju­šies no saviem negodīgajiem priekštečiem. Tāpēc Vincenti allaž rūpīgi izvēlējās vārdus, bet neskopojās ar solījumiem. Bez riska neko nevar iegūt.

Revins paraustīja plecus. Tas liesa. Bet dažkart risks ir pa­rak liels.

Vincenti raudzījās uz Samarkandu. Tik sena pilsēta, vēl no piektā gadsimta pirms musu eras. Ēnu pilsēta, Dveseles dārzs, Is­lama dārgakmens, Pasaules galvaspilsēta. Kristīgas ticības centrs pirms islama un krievu okupācijas. Padomju varas gados Taškenta, kas atradas divsimt kilometrus uz ziemeļaustrumiem, bija izau­gusi daudz lielākā un pārticīgākā. Tomēr Samarkanda joprojām bija ši reģiona dvesele.

Viņš palūkojas uz Kamilu Revinu. Es gatavojos spert riskan­tu soli. Mans termiņš Desmit viru padomes priekšsēdētaja amata drīz beigsies. Ja mēs gribam to darīt, tad jārīkojas atri. Pienācis laiks jums izvēlēties ka saka mana dzimtaja puse, kakat vai cel­ties augša no poda. jūs piedalaties vai ne?

Šaubos, vai es nodzīvotu līdz rītdienai, ja teiktu ne. Es pie­dalos.

Priecājos, ka saprotam viens otru.

Un ko īsti jūs gatavojaties darīt? jautāja ārlietu ministrs.

Vincenti atkal pievērsa skatienu pilsētai aiz loga. kādu no sim­tiem mošeju rotaja spoži izgaismoti, vismaz metru augsti arabu burti "Dievs ir nemirstīgs". Par spīti bagatajai vēsturei, Samarkan­da joprojām šķila garlaicīga un sastingusi šadu zīmogu bija uzspiedusi sen jau visu iztēli zaudējusi kultura. Zovastina bija iecerejusi labot šo trūkumu. Viņas iecere bija skaidra un vērienī­ga. Vincenti meloja, apgalvodams Stefanijai Nellei, ka vēsturē viņu neinterese. Patiesība ta bija viņa mērķis. Viņš tikai cereja, ka nepieļauj kļūdu, atdzīvinot pagātni.

Vienalga. Tagad jau par vēlu atkapties.

Tāpēc viņš ieskatijas acis blakus sēdošajam sazvērniekam un atklati atbildēja uz jautājumu.

Pārveidot pasauli.