Nodevība Venēcijā

KOPENHĀGENĀ SESTDIENA, 18. APRĪLIS, MŪSDIENAS 23:55

Kotonu Maloni no bezsamaņas atmodināja smaka. Asa, kodī­ga, ar sēra piegaršu. Un vēl kaut ko. Salkanu un šķebigu. Kā nā­ves dvaku.

Viņš atvēra acis.

Viņš gulēja uz grīdas, izstiepis rokas, piespiedis plaukstas pie cietkoksnes dēļiem, un uzreiz sajuta, ka tie ir lipīgi.

Kas noticis?

Viņš bija aizgājis uz Dānijas seno grāmatu tirgotāju aprīļa tik­šanos, kas notika netālu no viņa grāmatveikala, blakus līksma­jam Tivoli parkam. Viņam patika šie ikmeneša saieti, un arī šis nebija izņēmums. Daži dzērieni kopa ar draugiem un jauka tēr­zēšana par grāmatam. Nakamaja rīta viņam bija norunātā tikša­nas ar Kasiopeju Vitu. Viņas vakardienas zvans, aicinot tikties, bija pārsteidzis Maloni. Viņš nebija saņēmis no Kasiopejas nekā­dās ziņas kopš Ziemassvētkiem, kad viņa uz dažam dienam bija iegriezusies Kopenhāgenā. Nesteidzīgi braucot mājas ar divrite­ni, baudot ramas pavasara nakts gaisu, viņš pēkšņi nolēma iegriez­ties aplūkot Kasiopejas noteikto neparasto tikšanas vietu Grieķu un romiešu kultūras muzeju. Šads sagatavošanas paradums viņam bija saglabajies no iepriekšējās profesijas. Kasiopeja neko nemēdza izvēlēties nejauši, tāpēc neliels izlūkgājiens nebija lieks.

Sameklejis muzeju, kas atradās pretī Frederiksholmas kanālam, viņš pamanīja ēkas tumšaja fasādē atvērtas durvis, kuram šaja laika pienāktos būt aizslēgtām un nodrošinātām ar signalizāciju. Viņš nokāpa no velosipēda. Vajadzēja vismaz aizvērt durvis un pēc atgriešanas mājas piezvanīt policijai.

Bet pēc pieskaršanas durvju rokturim viss iegrima melna tumsa.

Un tagad viņš atradas muzeja.

Pa diviem lieliem logiem ieplustošaja ārā gaisma viņš ierau­dzīja dāņiem raksturīg stila iekārtotu telpu elegantu tērau­da, koka, stikla un alumīnija detaļu apvienojumu. Galvas laba puse sāpīgi pulsēja, un viņš sataustīja svaigi uzsistu punu.

Papurinājis apdullušo galvu, viņš pieslejas kājas.

Viņš jau reiz bija šaja muzeja iegriezies. Ta grieķu un romiešu artefaktu klāsts viņu parak nesajusminaja. Ta bija tikai viena no vismaz simt Kopenhāgenā atrodamajam Visdažadakajam jomam veltītajam privatajam kolekcijām.

Viņš atbalstijas pret stikla vitrīnas malu. Pirkstu gali atkal sa­taustīja kaut ko lipīgu, kas oda tikpat pretīgi ka grīda.

Viņš pamanīja, ka arī bikses un krekls ir mitri, tapai mati, seja un rokas. Viņš bija viscaur notriepies ar to pašu vielu, ar ko bija pielaistīts muzejs.

Klupšus aiztaustījies līdz galvenajai ieejai, viņš paraustīja dur­vis. Aizslēgtas. Ar īpaši drošo dubulto sledzeni. No iekšpuses to varēja atslēgt tikai ar atslēgu.

Viņš parlaida skatienu telpai. Griesti bija trīsdesmit pedu aug­stuma. Koka un hroma kāpnes veda uz tumsa grimstošo otro stā­vu, bet visapkārt pletās pirmā stāva telpas.

Viņš samekleja gaismas slēdzi. Tas nedarbojas. Pacēla tālruņa klausuli. Signālā nebija.

Tad klusumu partrauca kāda skaņa. Klikšķi un čīkstoņa kā zobratu darbība. Ta naca no otrā stava.

Tieslietu departamenta aģenta pieredze lika viņam izturēties klusi, taču arī mudinaja izpētīt, kas notiek.

Tāpēc viņš saka uzmanīgi virzīties augšup pa kāpnēm.

Hroma margas bija mitras, tāpat arī laminata pakapieni. Piec­padsmit pakapienus augstak viņš ieraudzīja vēl vienu telpu ar cietkoksnes grīdu un stikla un hroma vitrīnām. Tumsa rēgaini vidēja marmora ciļņi un bronzas figūras. Skatienu piesaistīja kus­tība divdesmit pedu attālumā. Pa grīdu ripoja kāds priekšmets. Apmēram divas pēdas plats, ar noapaļotiem sāniem, bala krasā, turējās cieši pie grīdas līdzīgs robotiem zāles pļāvējiem, ko viņš reiz. bija redzējis reklāmā. Nonākot pie kadas vitrīnas vai statu­jas, ierīce apstajas, atkapas un devas cita virziena. Tās virspuse slejas sprauslas uzgalis, kas ik pa brīdim izsmidzinaja aerosolu.

Malone piegāja tuvāk.

Ierīce apstajas. It ka sajūtot viņa klātbūtni. Uzgalis pagriežas pret viņu. Uzšļaca aerosola mākonīti uz bikšu staras.

Ko tas nozīmēja?

It ka zaudējusi interesi par viņu, ierīce atkal devas dziļāk tum­sa, izsmidzinot smakojošo migliņu. Paskatījies pari kāpņu mar­gām, Malone ieraudzīja tadu pašu aparatu arī apakšstava pie kā­das vitrīnas.

Tas viss nesolīja neko labu.

Bija jātiek projām. No šis smirdoņas jau nāca vēmiens.

Ierīce apstajās, un viņš sadzirdēja citu skaņu.

Pirms diviem gadiem, pirms šķiršanas, aiziešanas no valdības dienesta un pēkšņas parcelšanas uz Kopenhāgenu, toreiz, kad viņš vēl dzīvoja Atlanta, viņš par dažiem simtiem dolāru bija no­pircis nerUsošā tērauda grilu. Tam bija sarkana poga, kuru no­spiežot, izšāvās gāzes liesma. Viņš atcerējās, kāda skaņa pavadī­ja katru nospied ienu.

Tādu pašu klikšķi viņš saklausīja arī tagad.

Uzzibsnīja dzirksteles.

Grīda iekvēlojas liesmas, vispirms saules dzeltenas, tad netīri oranžas, līdz beidzot, kļuvušas bali zilas, tas ceļas augšup, strauji aprijot cietkoksni. Vienlaikus aizdegās arī sienas. Izcēlās mežo­nīgs karstums, un Malone ar roku aizsedza seju. Uzliesmoja arī griesti, un nepilnu piecpadsmit sekunžu laika viss otrais stāvs atradas uguns vara.

Sāka darboties smidzinātāji pie griestiem.

Viņš atkapas dažus soļus leja pa kāpnēm un gaidīja, kad ugunsgrēks tiks nodzēsts.

Bet tad viņš kaut ko pamanīja.

Ūdens šis liesmas vēl vairāk pastiprinaja.

Ierīce, kas bija izraisījusi ugunsgrēku, pēkšņi ar klusu sprā­dzienu izjuka gabalos, izšķaidot liesmas uz visam pusēm kā viļ­ņus pret krastu.

Pret griestiem pacēlas ugunīga lode, kur to it ka ar prieku sa­gaidīja ūdens smidzinātāju strūkliņas. Gaisa sabiezēja tvaiki, bet dūmu nebija, tikai ķīmiska smaka, no kā Malonem noreiba galva.

Viņš steigšus metas leja pa kāpnēm. Otro slavu satricinaja vēl viens sprādziens. Tam sekoja vēl divi. Nošķindeja plīstoši stikli. Kaut kas nogāzās.

Viņš skrēja uz. ēkas fasādes pusi.

Atdzīvojas līdz šim miera stāvējusi ierīce un saka virzīties ap pirmā stāva vitrīnām.

Sakarsušaja gaisa izšāvās jaunas aerosola strūklas.

Bija jātiek ārā. Bet aizslēgtās parades durvis bija veramas uz iekšpusi. Biezas koka durvis metala karkasa. Tas ar sperieniem nevarēs dabūt vaļa. Viņš vēroja, ka uguns virzas lejup pa kāp­nēm, aprijot katru pakapienu, tuvojoties ka sveiciens no paša ne­laba. Niknas liesmas aprija pat hroma detaļas.

Ķīmiskiem tvaikiem pilnaja gaisa un skabekļa trukuma elpot kļuva arvien grutak. kāds noteikti izsauks ugunsdzēsējus, bet vi­ņam tie vairs nespēs palīdzēt. Ja kaut viena dzirkstele uzkritis uz viņa piemirkušajam drēbēm…

liesmas nonaca kāpņu pakājē.

Desmit pēdu attalumā.