Nodevība Venēcijā

2 VENĒCIJA SVĒTDIENA, 19 APRĪLIS 00:15

Enriko Vincenti paraudzījās uz apsūdzēto un jautāja: Ko jūs varat teikt Padomei?

Ilorencieti šis jauta jums, šķiet, nemaz neuztrauca. Ej ieskrie­ties ar visu savu Līgu!

Vincenti tas izbrīnīja. jūs laikam neuztverat mus nopietni.

Saproti, resni, man ir draugi. Ka šķita, Florencietis ar to patiesi lepojas. Daudz draugu.

Vincenti paskaidroja: Jūsu draugi mus neinterese. Bet jūsu nodevība? Tas ir pavisam kas cits.

Florencietis par godu šim notikumam bija saposies darga '/.utietti uzvalka, Charvet krekla ar PruJu kaklasaiti un, protams, Gucci kurpes. Vincenti ienāca prata, ka šis ietērps maksa vairak, neka daudzi cilvēki nopelna gada laika.

Vai zini ko, ierunājās Florencietis. Es tagad aiziešu, un mēs visu aizmirsīsim… lai kas arī tas butu… un jus, ļautiņi, varē­siet atgriezties pie savam danšanam.

Visi deviņi viri, kas sēdēja līdzas Vincenti, klusēja. Viņš bija tos brīdinājis par Florencieša augstpratibu. Šis vīrs bija nolīgts pa­veikt Centralāzijā kādu darbu, ko Padome atzinusi par vitāli sva­rīgu. Diemžel Florencietis bija sagrozījis uzdevumu par labu sa­vai alkatībai. Par laimi, krapšana tika atklata un situācijā glabta.

jūs domājāt, ka līdzdalībnieki tiešam jūs aizstaves? apjautājas Vincenti.

-Tu taču neesi tik naivs, resni? Viņi man lika to darīt.

Vincenti atkal izlikās nedzirdam nicīgo piezīmi par savu augu­mu. Viņi gan teica ko citu.

Šie līdzdalībnieki starptautisks noziedzīgs sindikāts jau dau­dzas reizes Padomei bija pieradījuši savu lietderību. Florencietis bija tikai nolīgts pakalpiņš, un Padome nolēma pievert acis uz sindikātā negodīgo ncibu, lai tikai pārmācītu šo meli. Tā būtu pienācīgā maciba arī sindikatam. Ta arī bija. Sindikātā locekļi jau bija atteikušies no sa­maksas par darbu un atdevuši Padomes iespaidīgo avansu. Atšķirī­ba no Florencieša šie darboņi lieliski saprata, kas ir viņu pretinieki.

Ko jūs par mums zinai? jautāja Vincenti.

Itālietis paraustīja plecus. Bagatnieku grupējums, kam patīk spēlēt spēlītes.

Ši bravūra uzjautrināja Vincenti. Ilorencietim aiz muguras stāvēja četri bruņoti viri, radot šim nepateicīgajam drošības sajutu. Viņš bija uzstājis, ka ieradīsies tikai šada eskorta pavadība.

Pirms septiņsimt gadiem, paskaidroja Vincenti, Desmit viru padome pārraudzīja Venēciju. Pietiekami nobrieduši viri, lai neļautos kaislību varai vai kardinajumam, un tāpēc viņiem bija uzticēts pienākums uzturēt sabiedrisko kartību un apspiest poli­tiskos nemierus. Un tieši to viņi darīja. Gadsimtiem ilgi. Viņi sle­peni savaca pierādījumus, pasludinaja spriedumus un izpildīja sodus Venēcijas valsts varda.

Domājat, mani interesē šādas vēsturēs lekcijas?

Vincenti sakrustoja rokas klēpi. Vajadzētu gan interesēt.

Šis mauzolejs ir tik dnims. Vai tas pieder jums?

Tiesa gan, villa sen bija zaudējusi mājīgumu, taču zem tas jum­ta savulaik bija uzturējušies cari, imperatori, erchercogi un citi augstmaņi. kāda no guļamistabam bija nakšņojis pat Napoleons. Tāpēc Vincenti lepni atbildēja: Villa pieder mums.

-Jums jānolīgst interjerists. Vai esam beiguši?

Fs vēlētos pabeigt iesākto skaidrojumu.

Itālietis noplātīja rokas. Tad pasteidzieties. Man nāk miegs.

mēs arī esam Desmit viru padome. Tāpat ka senajos laikos mēs savu lēmumu izpildei algojam inkvizitorus. Viņš pamaja, un salona dziļuma paradijas trīs viri. Un tāpat ka toreizējai Pa­domei musu vara ir neierobežota.

-Jus neesat valdība.

Ne. mēs esam kaut kas pavisam cits.

Taču Florencietis joprojām neuztraucas. Es te ierados nakts vidu, jo sabiedrotie man lika. Nevis tāpēc, ka baidītos no jums. Es paņemu līdzi šos četrus vīrus apsardzei. Tāpēc jūsu inkvizitoriem varētu rasties grūtības kaut ko pasakt.

Vincenti piecēlās no krēsla. laikam beidzot jāievieš skaidrī­ba. jūs tikāt nolīgts izpildīt kādu uzdevumu. jūs nolēmāt sagro­zīt to pēc saviem savtīgajiem nolūkiem.

Ja nevēlaties visi atstat šo namu zārkos, es iesaku vienkārši aizmirst šo notikumu.

Vincenti saka pietrūkt pacietības. Viņam tiešam nepatika ši amata pienākumu daļa. Viņš pamaja, un četri Florencieša pava­doņi sagraba nelaimīgo muļķi.

Ta pašapmierināto sejas izteiksmi nomainīja izbrīns.

Trīs viri turēja Florencieti, kamēr ceturtais atņēma viņam iero­čus. Pēc tam pienaca inkvizitors un ar biezu limlenti nostiprināja izmisuša gūstekņa rokas aiz muguras, sasēja kājas līdz pat ce­ļiem un aptina lenti ap seju, aizlīmējot muti. Tad trīs viri atlaida viņu, un Florencieša druknais augums nogāzās uz paklaja.

Padome atzinusi jūs par vainīgu nodevība pret mūsu Līgu, paziņoja Vincenti. Viņš atkal pamaja, un atveras divviru durvis. Paradijas grezns lakota koka zārks ar atvērtu vaku. Florencieša acis šausmas iepletās; viņš beidzot bija apjēdzis savu likteni.

Vincenti piegāja tuvāk.

Pirms piecsimt gadiem valsts nodēvēji tika ieslodzīti kame­ras vīrs dodža pils, kas bija būvētas no koka un svina, pakļautas visiem vējiem un lietiem tas iesauca par zārkiem. Viņš uz bri­di apklusa, lai radītu lielāku iespaidu. Briesmīgas vietas. Lielā­ka daļa gustekņu neizdzīvoja. jūs paņemat mūsu naudu un mē­ģinājāt iedzīvoties uz. musu rēķina. Viņš pašūpoja galvu. Ta nedrīkst. Un, starp citu, jūsu līdzdalībnieki nosprieda, ka upurēs jūs, lai saglabatu labas attiecības ar mums.

Sasietais gūsteknis atkal saka izmisīgi stīvēties, bet limlente ap­slapēja viņa kliedzienus. Viens no inkvizitoriem pavadīja no zā­les visus četnis Florencieša miesassargus. Viņu uzdevums bija ga­la. Abi parejie inkvizitori pacēla pretojošos nodēvēju un iesvieda zarka.

Ielūkojies šķirsta, Vincenti saprata, ko pauž Florencieša ska­tiens. Viņš, protams, bija nodevis Padomi, taču šadi bija rīkojies, paklausot Vincenti, nevis līdzdalībnieku norādījumiem. Vincenti pats bija mainījis uzdevumu, un Florencietis ieradas uz nopratinašanu tikai tāpēc, ka Vincenti bija viņam slepeni iegalvojis, ka nav par ko uztraukties. Ta bus tikai komēdija. Nebaidies. Spele līdzi. Pēc stundas viss bus gala.

Resnis? atkartoja Vincenti. Arrivederci.

Un viņš aizcirta vaku.