Nodevība Venēcijā

49 SAMARKANDA 4:50

Vincenti par muguru pārskrēja drebuļi. Viņš jau iepriekš bija pavēlējis nogalinat cilvēkus, pedejo vēl vakar, tomēr šoreiz bija ci­tādi. Viņš bija uzsācis riskantu pasakumu. Tādu, kas viņu ne ti­kai padarīs par bagatako cilvēku pasaule, bet arī iemūžinās vēs­turē.

Lidz rītausmai bija atlicis mazliet vairak par stundu. Viņš sē­dēja auto aizmugures sedekli, bet O'Koners kopa ar vēl diviem vīriem bija piegājis pie kuplu, ziedošu kastaņu ieskautas mājas, kas slepas aiz augstas metala sētas, Irinas Zovastinas īpašu­ma.

O'Koners pienaca pie auto, un Vincenti atvēra logu.

Abi sargi ir pagalam. Novācām viņus bez grūtībām.

Signalizācija ir?

Nav. Šo maju Zovastina parak stingri nesarga.

Tāpēc, ka, viņasprat, ta nevienu neintereseja. Vai esam ga­tavi?

māja ir tikai sieviete, kas rūpējas par viņu.

Tad iesim iekša un paraudzīsimies, cik atsaucīgas viņas ir.

Vincenti iegāja pa galvenajam durvīm. Abi šīvakara darbam nolīgtie viri bija sagrābuši Kannas Valdes kopēju nopietnu, pa­vecu sievieti rītakleita, ar čībām kājas. Viņas aziatiska seja pauda izbailes.

Cik man zināms, Vincenti uzrunaja sievieti, jūs esat Val­des kundzes kopēja.

Sieviete pamaja ar galvu.

Un jums nepatīk premjerministres kundzes attieksme pret viņu.

-Ta ir briesmīga.

Vincenti nopriecājās, ka spiegu piegādātās ziņas apstiprinas. Ka noprotu, Karina cieš lielas mokas. Viņas stāvoklis arvien pa­sliktinās.

Bet ministres kundze nedod viņai mieru.

Viņš pamaja, un abi viri atlaida sievieti. Viņš piegāja tuvāk un paziņoja: Es esmu ieradies, lai atvieglotu viņas ciešanas. Bet man ir vajadzīga jūsu palīdzība.

Viņas skatiena pazibēja aizdomas. Kur ir sargi?

Miruši. Pagaidiet šeit, kamēr es ieiešu pie viņas. Viņš nora­dīja ar roku. Vai pa to gaiteni?

Kopēja atkal pamāja ar galvu.

Iesledzis naktslampu pie gultas, viņš noraudzījās uz. izvārgu­šo slimnieci, kas gulēja, apsegusies ar bali rožainu segu.

Karina Valde ar masku uz sejas elpoja skābekli no balona. Vie­na roka bija iedurta intravenozas sistēmas adata. Vincenti izņē­ma šļirci, iedūra tas adatu viena no sistēmas atverēm un atstaja ka rājāmies.

Sieviete atvēra acis.

Mostieties, viņš to uzruna ja.

Sieviete samirkšķināja acis, pulēdamas aptvert, kas notiek. Tad viņa uz. elkoņiem pieslejas no spilvena. Kas jūs esat?

Es zinu, ka tam gmti noticēt, tomēr esmu draugs.

Vai es jūs pazīstu?

Viņš papurināja galvu. Tas nav vajadzīgs. Bet es pazīstu jus. Sakiet, ka ir mīlēt Irinu Zovastinu?

Ļoti dīvains jautājums, ja to uzdod svešinieks, kas pēkšņi iera­dies nakts vidu, bet sieviete tikai paraustīja plecus. Vai jums nav vienalga?

Es sadarbojos ar viņu jau daudzus gadus. Ne reizi neesmu sajutis ne mazakas simpātijās pret viņu vai no viņas puses. Ka jums tas izdevās?

Šo jautājumu daudzreiz esmu uzdevusi pati sev.

Viņš parlaida skatienu istabai. Ta bija iekārtota dārgi un ele­ganti, tāpat ka visa māja. jūs dzīvojat grezni.

kāds no ta labums?

Un tomēr, kad saslimat, kad uzzinājāt par HIV, jūs atgrieža­ties pie viņas. pēc vairakiem prombūtnes gadiem.

-Jus par mani daudz zināt.

-Ja jau spējāt atgriezties, tad droši vien kaut ko pret viņu jutāt.

Kanna atlaidas spilvenos. Sava ziņa viņa tomēr ir muļķe.

Vincenti uzmanīgi ieklausijas.

Viņa iztēlojas sevi par Ahilleju, bet mani par Patroklu. Vai vēl Ļaunak viņa iedomājās, ka ir Aleksandrs, bet es Hefaistions. Esmu dzirdējusi šos stāstus neskaitāmas reizes. Vai zināt "Iliadu"?

Viņš papurināja galvu.

Ahillejs jutas vainīgs Patrokla nāve. Viņš Java mīļotajam vest kareivjus kauja, izliekoties par viņu. Aleksandrs Lielais mocījās vainas apziņa, kad nomira Hēfaistions.

jūs labi zināt literatūra un vēsturi.

Neko es nezinu, līkai esmu klausījusies viņas tergašanu.

Kā izpaužas viņas muļķība?

Viņa grib glābt mani, bet nespēj to pateikt. Viņa nāk šurp, raugas uz mani, lasa morāli, pat uzbruk, tomēr visu laiku pūlas mani izglābt. Tāpēc arī es atgriezos, jo zināju, ka viņa ir vaja un nespes mani atraidīt.

Tomēr jūs acīmredzot ienīstat viņu.

Lai kas arī jūs butu, varat man ticēt, ka šada situācijā nav lielas izvēlēs.

jūs tik atklati runājāt ar svešinieku.

Man nav, ko slēpt un no ka baidīties. Mana dzīve ir gandrīz gala.

-Jus esat padevusies?

It ka man būtu izvēle.

Vincenti nolēma mēģināt izdibināt vēl kaut ko. Zovastina pašlaik ir Venecija. Kaut ko meklē. Vai jūs to zināt?

Tas mani nepārsteidz. Viņa taču ir ceļa varone, kas īsteno dižus mērķus. Es esmu varga mīlētāja. mēs nedrīkstam neko jautat varoņiem vai apšaubīt tos, mums tikai jāņem par labu viss, ko tie piedāvā.

jūs esat uzklausījusi daudz muļķīgu runu.

Kanna paraustīja plecus. Viņa iztēlojas sevi par manu glā­bēju, un es neiebilstu. Kāpēc gan? Turklāt viņas spīdzināšana man ir vienīgais prieks. Izvēlēs iespējas dzīve un visas tas stulbibas.

Dažkart dzīve viss mainas.

Viņš redzeja sievietes acis mostamies interesi.

Kur ir sargi?

Miruši.

Un mana kopēja?

Viņai nekas nekait. Man šķiet, ka viņa patiesi jut jums līdzi.

Kanna viegli pamaja ar galvu. Ja.

Savos ziedu laikos viņa droši vien bija īsta liktenīga skaistule, kas spēja savaldzina! gan vīriešus, gan sievietes. Nav grūti iedo­māties, kas viņa piesaistīja Zovastinu. Tomēr tikpat viegli varēja saprast arī to, kas abas sievietes sanaidoja. Viņas abas bija alfas tipa personības. Pieradušas būt noteicējas.

Es jūs vēroju jau kādu laiku, viņš paziņoja.

Nav neka daudz ko redzēt.

Sakiet, ko jūs velētos vairak par visu pasaulē?

Slimības sagrauzta vajniece gluži nopietni apdomaja šo jautājumu. Viņš skaidri nojauta, ka viņas prata top atbilde. Viņš jau iepriekš bija redzejis šadu apņēmību tikpat dnima likteņa piemekletos cilvēkos, kuri bija ar mieru ķerties pie visniecīgākās cenbas, jo ne zinātne, ne reliģija vairs nespēja viņus glābt.

Tikai brīnums.

Tāpēc viņš nebija vilies, kad sieviete ievilka elpu un vārgi izdvesa atbildi.

-DzĪvot.