Nodevība Venēcijā

11 KOPENHĀGENĀ

Ko nozīmē ne gluži? Malone jautāja Torvaldsenam.

Es liku izgatavot viltotu ziloņu medaljonu. Tas nemaz nav grūti paveicams. Tirgus ir pilns ar šādiem atdarinajumiem.

Un kāpēc tu ta darīji?

Koton, atgadinaja Kasiopeja. Šie medaljoni ir ļoti svangi.

Jeziņ, to gan es nebutu uzminējis. Tikai neesmu dzirdējis, kāda ziņa un kāpēc.

Ko tu zini par Aleksandru Lielo pēc viņa nāves? jautāja Torvaldsens. Kas notika ar viņa līķi?

Malone bija lasījis arī par to. Mazliet zinu.

-Šaubos, vai tikpat daudz ka mes, paziņoja Kasiopeja. Viņa nostājās pie kāda grāmatplaukta. Pagajuša gada rudeni man piezvanīja kāds draugs, kas strada Samarkandas Kulturas vēstu­rēs muzeja. Viņš bija atradis kaut ko, kas, viņaprat, varētu mani interesēt. Senu manuskriptu.

Cik senu?

Musu eras pirmā vai otra gadsimta. Vai esi kaut ko dzirdējis par rentgena fluorescenci?

Malone papurinaja galvu.

Ta ir salīdzinoši jauna procedūra, paskaidroja Torvald­sens. Agrīnajos viduslaikos pergaments bija liels retums, tāpēc muki izdomaja veidu, ka to izmantot atkartoti, nokasot veco tinti, lai uz notīrītas virsmas varētu rakstīt jaunas lugšanu grāmatas. Izmantojot fluorescenci, daļiņu paatrinatajs veido rent­gena starus un ar tiem bombardē atkārtoti izmantoto pergamen­tu. Par laimi, viduslaiku tinte saturēja daudz dzelzs. Kad rentgena stari trapa šai tintei, dziļi pergamenta apslēptas mole­kulas sak spīdēt un šos attēlus var nofilmēt. Tiešam pārsteidzošs skats. Kā fakss no talas senatnes. Kādreiz it ka izdzēsti vardi, kuriem virsu uzrakstīts cits teksts, atkal iznirst no saviem mole­kulu parakstiem.

Koton, turpinaja Kasiopeja. Viss, ko mēs zinām par Aleksandni, ir iegūts no avotiem, ko rakstījuši četri viri, kas dzīvojuši gandrīz piecsimt gadus pēc Aleksandra. Ephetnerides Aleksan­dra ta saucama karaliska dienasgrāmata, kas it ka rakstīta viņa laika, neder nekur, jo taja uzvārētājs parraksta vēsturi. Aleksan­dra "Romances", ko daudzi uzskata par ticamu avotu, ir daiļlite­ratūras darbs, kam visai maz kopīga ar patiesību. Abi parejie auto­ri Arians un Plutarhs gan bija cienījami vēsturnieki.

Es esmu lasījis Aleksandra "Romances". Aizraujošs stāsts.

Bet nekas vairak. Aleksandrs padarīts līdzīgs Arturam, viņa reāla dzīve aizstata ar romantisku leģendu. Tagad viņu uzskata par dižu, labvēlīgu iekarotāju. Tādu ka valstsvīru. Patiesībā viņš nepieredzētos apmēros slepkavoja iedzīvotājus un nekrietni iz­šķērdēja iekaroto zemju resursus. Paranojas mākts, viņš slepka­voja draugus un noveda lielāko daļu savu kareivju paragra nāvē. Viņš bija ka azartspēlmanis, kas pakļauj nejaušības riskam savu un citu dzīvības. Viņam nepiemīt nekas brīnumains.

Es nepiekrītu, iebilda Malone. Viņš bija izcils karavado­nis, viens no pirmajiem cilvēkiem, kas apvienoja pasauli. Viņa iekarojumi bija asiņaini un neželīgi, tāpēc ka tads ir karš. Tiesa gan, viņš bija ka apsēsts ar iekarošanu, bet talaika pasaule, šķiet, bija tam gatava. Viņš bija viltīgs politiķis. Grieķis, kas partapa par persieti. Spriežot pēc lasīta, viņam bija vienaldzīgs sīkumains nacionālisms un grūti būtu viņam to pārmest. pēc viņa nāves ģenerāļi impēriju sadalīja sava starpa, lai nodrošinātu grieķu kulturas dominēšanu gadsimtiem ilgi. Un tas viņiem izdevās. Helē­nisma laikmets būtiski izmainīja Rietumu civilizāciju. Un tas viss sakas ar Aleksandru.

Malone redzēja, ka Kasiopeja viņam nepiekrīt.

Tajā senajā manuskriptā bija rakstīts par Aleksandra man­tojumu, viņa teica. Par to, kas patiesība notika pēc viņa nāves.

mēs zinām, kas notika, atbildēja Malone. Impērija nonaca ģenerāļu nagos saplosišanai, un katrs tīkoja piesavināties vald­nieka līķi. Ir daudz dažadu versiju par to, kā viņi katrs centās no­laupīt beru procesiju. Viņi visi vēlējas iegūt Aleksandra mirstīgas atliekas ka savas varas simbolu. Tāpēc viņa līķis tika iebalzamēts. Grieķi savus mirušos sadedzinaja. Tikai ne Aleksandru. Viņa līķim bija jādzīvo talak.

Manuskripta bija rakstīts par laiku no Aleksandra nāves Babilona līdz viņa līķa aizvešanai atpakaļ uz rietumiem, pa­skaidroja Kasiopeja. l'agaja gads. Un šis gads ir vitāli svarīgs saistība ar ziloņu medaljoniem.

Naksnigaja klusumā atskanēja tikko dzirdams zvans.

Malone vēroja, ka Henriks izņem no kabatas mobilo tālruni un atbild. Dīvaini gan. Torvaldsens necieta mobilos, un visvairak viņu kaitinaja cilvēki, kas tērzēja viņa acu priekša.

Malone paraudzījās uz. Kasiopeju un jautāja: Tik svarīgi?

Viņas sejas izteiksme joprojām bija drūma. mēs jau gaidijam šo zvanu.

Kāpēc tik līksms noskaņojums?

Koton, tu varbūt neticēsi, bet man sirds vieta nav akmens.

Viņš nesaprata, ko nozīme ši indīga piezīme. Kad Kasiopeja

Ziemassvētkos viesojas Kopenhāgenā, viņi kopa pavadīja dažus patīkamus vakarus Kristiangadē, Torvaldsena māja pie juras, uz ziemeļiem no pilsētas. Viņš pat uzdavinaja Kasiopejai retu sep­tiņpadsmitā gadsimta grāmatu par viduslaiku inženierzinatnem. Viņas uzsaktaja senas pils rekonstrukcijas projekta Francija ar sep­tiņsimt gadus veciem darbarīkiem un izejmateriāliem turpinājās darbs. Viņi pat bija norunājuši, ka pavasari Malone atbrauks to aplūkot.

Torvaldsens beidza sarunu. Tas bija muzeja zaglis.

Un ka viņš zināja tavu talruņa numuru? nesaprata Ma­lone.

Es liku to iegravet medaljona. Gribēju skaidri darīt viņam zi­nāmu, ka mēs gaidam. Es teicu ja viņš grib dabūt oriģinālo dekadrahmu, viņam ta bus jāpērk.

-Zinadams to, viņš drīzāk tevi nogalinās.

mēs ceram, ka ne.

Un ka tu doma to nepieļaut?

Kasiopeja ar stingu sejas izteiksmi paziņoja: Tas bus tavs uz­devums.