Nodevība Venēcijā

41 TORČELLO

Viktora domas drudžaini šaudījās. "Bruņurupucis" paklausī­gi turpinaja braukat pa muzeja pirmo stāvu, atstajot aiz sevis smirdīgas degmaisijuma pēdas. Varētu mēģināt kopa ar Rafaelu izgāzt durvis, tomēr viņš zinaja, ka to biezuma un smaga aiz­bīdņa dej šie pūliņi būtu muļķīgi.

Vienīga izeja bija logi.

Paņem vienu vakuuma paku, viņš pavēlēja Rafaelam, parlaidis skatienu telpai un nospriedis, ka jaķeras pie logiem pa kreisi no viņa.

Pārinieks pacēla no grīdas caurspīdīgo plastmasas maisiņu.

Grieķu uguns pietiekami vājinātu vecas dzelzs restes un bul­tas, kas turēja tas pie ārsienām, lai tas varētu izgāzt. Viņš izvilka vienu no noliktava paņemtajiem ieročiem un gatavojas šaut loga rūtis, kad zāles talakaja gala atskanēja stiklu šķindoņa.

Kads bija sašavis logu no ārpuses.

Viktors un Rafaels paslepas un gaidīja, kas notiks talak. "Bru­ņurupucis" turpinaja vienmenga gaita lodāt apkārt, pie šķeršļiem apstājoties un atsakot kustību. Viktors nezinaja, cik cilvēku ir ār­puse un vai arī no pārejiem logiem draud lodes.

Viņš saprata, cik nopietnas briesmas abi nonākuši. Viens bija skaidrs "bruņurupucis" jaaptur. Ta viņi iegulu nedaudz laika.

Un tomēr.

Viņi neko nezinaja.

Kasiopeja atkal aizlika pistoli aiz jostas un satvēra no audu­ma maisa izņemto stikla šķiedras loku. Torvaldsens nejautāja, Kāpēc viņai vajadzīgs loks un īpaši airas bultas, un viņa arī pati nebija pārliecinātā, vai šis ierocis noderēs.

Bet tagad bija skaidrs, ka noderēs gan.

Viņa stāvēja trīsdesmit metru attālumā no muzeja, sausuma zem bazilikas nojumes. Pa ceļam no salas otras puses viņa bija iegriezusies ciemata un paņēmusi vienu no eļļas lampam, kas ap­gaismoja krastmalu pie restorāna. Viņa bija tas pamanījusi jau tū­līt pēc ierašanas kopā ar Maloni un tāpēc arī lūdza Torvaldsenu atsūtīt loku. Atkritumu kaste pie kāda kioska viņa atrada lupa­tas. Kamēr zagļi veica savu ļauno darbu muzeja, viņa sagatavoja četras bultas, aptinot to metala uzgaļus ar lampas eļļa samērcē­tam lupatu stremelem.

Sērkociņus viņa sagādāja vakariņu laika paņēma dažas "grāmatiņas" no paplātes labierīcības.

Viņa aizdedzināja lupatas divām bultām, tad uzmanīgi ieladeja loka pirmo liesmojošo ieroci. Viņa mērķēja pirmā stāva lo­gos, ko tikko bija sašavusi ar pistoli. Ja Viktoram tik ļoti patīk uguns, viņš to dabūs.

Šaut ar loku Kasiopeja bija iemācījusies bērnība. īstas medī­bas viņa nekad nebija piedalījusies, tāda doma viņai bija pretīga, toties mērķi šaušana senajā Francijas pili sagādāja prieku. Viņa prata šaut trāpīgi, sevišķi no attaluma, tāpēc trīsdesmit metri pa­ri laukumam līdz logam nebija nekāds šķērslis. Un arī restes netraucēs. Tas bija pietiekami tievas.

Viņa uzvilka stiegru.

Par Eli, viņa čukstēja.

Viktors redzēja, ka pa logu ielido uguns šautra un ietriecas kāda eksponātā stikla vitrīna. Nezinamais liesmu nesejs saplēsa stiklu un kopa ar lauskam nokrita uz cietkoksnes grīdas. To mu­zeja daļu "bruņurupucis" jau bija izbraukājis, tāpēc grieķu uguns uzreiz ierūcas un iekvēlojās.

Oranži dzeltenā liesma acumirkli pārtapa nežēlīgi zilā un parņēma visu grīdu.

Vakuuma pakas!

Viktors redzeja, ka arī Rafaels ir to apjautis. bija izmētātās čet­ras pakas. Divas uz vitrīnām, divas uz grīdas, un viena no tam jau uzplauka liesmu mutuli.

Viktors paslepas zem kadas no atlikušajam vitrīnām, lai paglabtos no karstuma.

Nac šurp! viņš uzbļava Rafaelam.

Pārinieks atkapas pie viņa. Liesmas jau bija pārņēmušās pusi pirmā stava. Dega grīda, sienas, griesti un mebeles. Viņu slēptuvē pagaidam bija pasargata, jo to vēl nebija skāris maisījums, tomēr viņš zinaja, ka laika atlicis maz. Pa labi ceļš uz kāpnēm bija brīvs. Taču augšstavs nebija nekāds glābiņš, jo drīz arī to no apakšas sasniegs uguns.

Rafaels pienaca tuvāk. "Bruņurupucis"! Tu to redzi?

Viktors saprata draudošas briesmas. Ierīcei bija karstuma sensors, kas lika tai noteikta temperatūra uzsprāgt. Cik ir uzstā­dīts?

-Zemu. Es gribēju, lai te ātri viss nodeg.

Viņš parlaida skatienu liesmām. Tad pamanīja "bruņurupu­ci", kas joprojām riņķoja pa liesmu apņemto grīdu, ka ugunsvemejs pūķis izšļācot kvēlojošu degmaisījumu.

Zāles pretēja puse nošķindeja stikli.

Grūti pateikt, vai tos saplēsa lodes vai karstums.

"Bruņurupucis" iznira no liesmām un devas tieši viņiem pre­tī, atradis grīdas platību, kas vēl jaaplaista. Rafaels piecēlās un, pirms Viktors paguva viņu apturei, metas pretī robotam, kai ap turētu, bija nepieciešams to dezaktivet.

Rafaelam krūtis ietriecas liesmojoša bulta.

Viņa drēbes aizdegas.

Viktors pieleca kājas un gribēja mesties kolēģim palīga, bet tad pamanīja, ka "bruņurupucis" apstajas un ievelk sprauslu.

Viņš zinaja, kas tagad notiks.

Cik ātri spēdams, viņš metas uz. kapnem, klupdams uz metala pa ka pieņiem.

Izmisīgi, tupus rāpus viņš steidzas augšup.

"Bruņurupucis" uzliesmoja.

Kasiopeja nebija domājusi sašaut kādu no zagļiem, bet tas paradijas viņas priekša tieši taja bridi, kad viņa atlaida stiegru. Viņa vēroja, ka liesmojoša bulta ieurbjas vīrieša krūtis un aizdegas ap ģērbs. pēc tam milzīga uguns bumba parņema visu muzeja telpu, un karstuma vilnis veļas ārā pa logiem, sadragajot atlikušas rūtis.

Viņa pieplaka pie mitras zemes.

Pa izsistajiem logiem liesmas šaudijas nakts tumsa.

Nokāpusi no baznīcas pakāpieniem, viņa nostājās pretī mu­zeja zvanu tornim. Vismaz, viens no abiem ļaundariem bija miris. Par otru nekas droši nebija zināms, bet tas arī nebija svarīgi.

Viņa apgaja apkārt muzeja ēkai un vēroja, ka sadeg viņas iz­veidotais slazds.

Vel viena liesmojoša bulta bija šaušanas gatavība.