Nodevība Venēcijā

39

Stefānija stāvēja blakus Malonem, kamēr viņš stūrēja laivu pro­jām no betona doka. Policijas kuteri saka ierasties un pietauvo­ties pie pāļiem lagūnas mala, Svēta Marka laukuma gala. Tumsā zibsnīja bākugunis.

-Tur sāksies īsta elle, ieminējās Malone.

Danielsam par to vajadzēja padomat pirms iejaukšanas šaja visa.

Malone virzījās uz ziemeļiem, sekojot izgaismotajam kanāla ceļa zīmēm. Sirēnām kaucot, garam aizjoņoja vēl dažas policijas laivas. Stefānija samekleja mobilo tālruni, sastādīja numuru, tad nostājās tuvāk Malonem un iesledza skaļruņa režīmu.

Edvīn, viņa paziņoja. Jums paveicies, ka neesat tuvuma, jo tad es jums sadotu pa kaklu.

Vai tad es neesmu jūsu priekšnieks? apjautājas Deiviss.

-Taja laukuma bija norīkoti trīs viri. Kāpēc viņu tur nebija,

kad man vajadzēja palīdzību?

mēs aizsutijam Maloni. Runa, ka viņš esot trīs viru vērts.

kai kas arī jūs butu, iejaucas Malone, jūs neprotat glai­mot. bet es esmu kopa ar Stefāniju. jūs atsaucat viņas atbalsta aģentus?

Viņai bijāt jūs un snaiperis uz jumta. Ar to pietiek.

Tagad gan es jums sadošu pa kaklu, dusmojas Stefānija.

Varbūt vispirms pabeigsim šo lietu, un tad jau redzes.

Ko, elle, tas viss nozīme? Stefānija uztraukuma pacēla balsi. Kāpēc Kotons ir šeit?

Man jazina, kas notika.

Stefānija apvaldīja dusmas un īsuma atstastija visu. Pēc tam piebilda: Tagad tur laukuma ir sacelts tracis. Pievērsta liela uz­manība.

Tas nemaz nav tik slikti, atbildēja Deiviss.

Sākotnējais nodoms bija parbaudīt, vai Vincenti rīkosies. Viņa pakalpiņi visu vakaru novēroja Stefānijas viesnīcu, bet, tikko viņa bija izgājusi, steidzas pārmeklēt numuru, cerība atrast medaljo­nu. Viņa brīnījās par stratēģijas maiņu, iesaistot Maloni, tomēr at­lika šo jautājumu uz sarunas beigām. jūs ta arī nepateicāt, Kāpēc Kotons ir šeit.

Malone stūrēja laivu pa kreisi, apkārt krasta līnijai, ziemeļaus­trumu virziena, un palielinaja motora apgriezienus.

Ko jūs pašlaik darat? Deiviss gribēja zināt.

Dodamies pretī jaunam briesmām, atteica Malone. kudzu, atbildiet uz Stefānijas jautājumu.

Mums šovakar ir vajadzīgs liels troksnis Svēta Marka lau­kuma.

Stefānija gaidīja paskaidrojumu.

mēs uzzinājām, ka Irina Zovastina ir ceļa uz Venēciju. Viņas lidmašīna nosēdisies pēc divām stundām. Tas ir vismaz neparasti. Valsts galva ierodas cita valsti iepriekš neizziņota vizīte, bez jeb­kādā acīmredzama iemesla. Mums jānoskaidro, kas viņai tur da­ra ms.

Varbūt pajautājiet viņai pašai, ieteica Malone.

Vai jūs vienmēr esat tik izpalīdzīgs?

Ta ir viena no manam labākajam īpašībam.

Malones kungs, turpināja Deiviss. mēs zinām par uguns­grēku Kopenhāgena un medaljoniem. Stefānija vienu no tiem ir paņēmusi līdzi. Vai jūs nevarētu izņēmuma karta palīdzēt mums?

Vai ir tik ļauni? jautāja Stefānija.

kabi nav.

Viņa saprata, ka neviens pat nešaubījās par Malones palī­dzību. Uz kurieni Zovastina dosies?

Ap vieniem nakti ieies bazilika.

Jums gan ir precīza informācijā.

Viens no tiem nevainojamajiem ziņu pienesejiem. Iik nevai­nojams, ka gluži vai jabnnas.

Kadu bridi tālrunis klusēja.

Es pats arī neesmu sajūsma par to visu, Deiviss beidzot piebilda. Taču ticiet man, mums nav izvēles.

Stavedams zaļainaja laukumiņā abu baznīcu priekša, Viktors nopētīja Torčello muzeju. Viņš nolika pleca somu uz marmora blu­ķa, kura bija iekalts tronim līdzīgs sedeklis. Viņš bija dzirdējis, ka tas esot SeJia J'Attila Atilas sēdeklis. It ka taja būtu sēdējis pats Huņņu Atila, bet viņš gan par to šaubijas.

Viņš aplūkoja pedejā ubrukuma mērķi. Muzeja eka bija zems divstāvu taisnstūris, kādus divdesmit reiz desmit metrus liels, ar dubultiem logiem abos stāvos, kas aizrestoti ar kaltas dzelzs restem. Viena puse pret debesim slejas zvanu tornis. Nelielaja lau­kuma auga koki, nopļautaja zale bija izlikti marmora kolonnu ga­bali un akmeni kaltas figūras.

Vienīga ieeja muzejā bija divviru koka durvis pirmā stāva vi­du. Tas bija veramas uz aru un priekša aizlikts smags nomelnē­juša koka aizbīdnis dzelzs skavas. Tas abos galos bija pieslēgts ar piekaramajam sledzenem.

Viņš noradīja uz durvīm un pavēlēja: Sadedzini tas.

Rafaels izņēma no vienas somas plastmasas pudeli. Viņi abi piegāja pie durvīm, un Rafaels uzmanīgi aplaistīja abas slēdze­nes ar grieķu uguns šķīdumu. Tad Viktors atkapas, bet pārinieks izņēma šķiltavas un aizdedzināja abas sledzenes ar spoži zilu liesmu.

Apbrīnojams līdzeklis. Pat metāls pakļaujas ta dusmām ne tik daudz, lai izkustu, bet pietiekami, lai zaudētu stingrību.

Viktors noraudzījās, ka liesmas plosās gandrīz divas minūtes, līdz noplok.

Kasiopeja slēptuvē no trīsdesmit metra attaluma vēroja, ka iede­gas un nodziest divi spoži zilas gaismas punkti ka talas zvaigznes. Paris sitienu ar lauzni, un zagļi bija atvēruši muzeja galveno ieeju.

Viņi ienesa iekša aprīkojumu.

Viņa redzēja, ka ļaundari ir paņēmuši līdzi dedzināšanas ro­botu, bet tas nozīmēja, ka Torčello muzejs drīz tiks pārvērsts pel­nos.

Viens no viņiem aizvēra divviru durvis.

laukumiņu atkal apņēma drūma, mikla un draudīga tumsa. Klusumu partrauca tikai lietus lašu plīkšķēšana peļķes. Stavedama uz bazilikas pakapieniem, Kasiopeja apdomaja, ko darīt ta­lak, līdz pamanīja, ka muzeja durvju stienis palicis ārpuse.

Viktors pa spiralveida kapnem uzkapa muzeja otraja stava, labi orientēdamies nakts tumsa. Viņš spēja saskatīt pietiekami daudz, lai varētu pārvietoties patukšajā pirmā stāva ekspozīcijas telpa un pieticigak iekārtotājā otraja stava, kur gaidīja trīs lielas stiklotas vitrīnas. Vidēja vitrīna, ka jau viņš iepriekš bija pārlieci­nājies, gulēja ziloņu medaljons.

Rafaels apakšstava izvietoja grieķu uguns pakas ta, lai lies­mas bulu pēc iespējas postošākās. Viktors bija uznesis divas pa­kas arī otraja stava. Ar strauju laužņa sitienu sadragajis vitrīnas stiklu, viņš uzmanīgi izņēma no lauskam medaljonu. Pēc lam iemeta vitrīna vienu no degmaisijuma vakuuma pakam.

Otru nolika uz grīdas.

Medaljonu iebaza kabata.

Grūti pateikt, vai tas bija īsts, bet, spriežot pēc iepriekšējās ap­skates caur stiklu, tas šķita gluži ticami.

Viņš ieskatījās pulksteni. Bez divdesmit vienpadsmit. Viņi bus ātri tikuši gala. Mierīgi paspēs uz tikšanos ar premjerministri. Var­būt Zovastina tiešam piešķirs viņiem dažas brīvas dienas.

Viņš nokapa pirmaja stava.

Viņi jau iepriekš bija ievērojuši, ka abos stāvos ir koka grīdas. Kad leja saks plosīties liesmas, tas ātri vien pārsviedīsies arī uz otraja stāva atstatajam pakam.

Tumsa viņš saskatīja Rafaelu, kas bija noliecies par "bruņu­rupuci". Atskanēja klikšķis, un ierīce sāka kustēties. Telpas talakaja gala robots apstajas un saka izsmidzinat nejauki smirdošo grieķu uguns maisījumu.

Viss sagatavots, paziņoja Rafaels.

"Bruņurupucis" turpinaja darbu, nenojauzdams, ka drīz to gaida bojāejā. Ta bija tikai mašīna. Neko nejuta. Nenožēloja. Vik­tors nodomaja tieši to Irina Zovastina sagaida arī no viņa.

Rafaels pagruda ārdurvis.

Tas neatveras.

Pagruda vēlreiz.

Neka.

Viktors piegāja un piespieda plaukstu pie koka virsmas. Div­viru durvis bija aizbultētas. No ārpuses. Dusmu pārņemts, viņš triecas ar visu augumu pret biezajiem dēļiem, bet tikai sāpīgi sa­sita plecu. Biezas koka vertnes ar pamatīgajam dzelzs eņģēm nepadevas.

Viņš drudžaini ieskatijas tumsa.

Izlūkojot muzeju, viņi bija pamanījuši restes pie logiem. Tas viņus neuztrauca, jo viņi gatavojas iekļūt un izkļūt pa galvena­jam durvīm. Taču tagad restotie logi bija nopietns šķērslis.

Viņš paraudzījās uz Rafaelu, kai gan nevareja saskatīt pāri­niekā seju, viņš skaidri nojauta, ko tas doma.

Viņi bija iesprostoti.