Nodevība Venēcijā

63 4:30

Zovastina iedzēra ūdeni no pudeles, ļaujot gūsteknei notrau­cēti gremdēties biedējošās domas. Viņas jau stundu lidoja klusē­damas, kopš brīža, kad viņa izteica mulsinošo pieņēmumu, ka Eli kunds varbūt vēl ir dzīvs. Ķilniece, protams, bija devusies viņai līdzi ar kādu mērķi. Personisku? Vai profesionālu? Tas vēl bus janoskaidro.

Ka jūs un tas dānis tik labi zināt manus plānus?

Par tiem zina daudzi.

Ja jau visi par tiem zina, Kāpēc neviens nav mani apturējis?

Varbūt mēs gatavojamies to darīt?

Zovastina pasmaidīja. Trīs drosminieku armija? Jus, tas ve­čuks un Malones kungs? Starp citu, vai Malone ir jūsu draugs?

Savienoto Valstu Tieslietu departaments.

Zovastina jau bija sapratusi, ka Amsterdamas notikumi ir pie­saistījuši varasiestāžu uzmanību, tomēr situācijā nebija saprota­ma. Ka gan amerikaņi tik veikli mobilizējas, un ka tie zinaja, ka viņa būs Venēcijā? Mišeners? Varbūt. Savienoto Valstu Tieslietu departaments. Amerikaņi. Viņa pēkšņi atcerējās vēl vienu sarež­ģījumu. Vincenti.

-Jus pat nevarat iedomāties, cik daudz mēs zinām, paziņoja Vita.

Man nekas nav jaiedomājas, man esat jus.

Es neesmu neko vērta.

Par to Zovastina šaubijas. Eli man daudz iemācīja. Daudz, ko tadu, kas man ne sapņos nebija rādījies. Viņš palīdzēja man atveri acis uz pagātni. Laikam bus atvēris arī jūsējās.

Nekas nesanaks. Jums neizdosies ietekmet mani, izmantojot viņu.

So sievieti vajadzēja salauzt. Slepenība bija visu Zovastinas plānu pamata. Ja tie nonāks atklatiba, draudēs ne tikai neveiksmc, bet arī pretestība. Pašlaik Kasiopeja Vita bija atrākais un vienkaršakais līdzeklis problēmas patieso apmēru noteikšanai.

Es devos uz Venēciju meklet atbildes, viņa paskaidroja. To ieteica Eli. Viņš domaja, ka svēta vira apbedījuma bazilika varētu bul kāda norāde uz īsto Aleksandra Lielā kapu. Viņaprat, ta tuvuma būtu meklējams kāda sena arstniecibas līdzekļa noslē­pums. Kaut kas tads, kas palīdzētu pat viņam.

Tie ir tikai sapņi.

Taču viņš par tiem pastāstīja arī jums, vai ne?

Vai viņš ir dzīvs?

Beidzot tiešs jautājums. jūs man neticēsiet, lai ka es atbildētu.

Pamēģiniet.

Viņš neaizgaja boja, kad nodega viņa māja.

Ta nav atbilde.

Citas nebūs.

lidmašīna strauji metas lejup un sašūpojas, iekļuvusi gaisa bedre, bet tad, motoriem vienmērīgi rūcot, turpinaja ceļu uz aus­trumiem. Viņas salona bija vienas. Abi miesassargi, kas Zovasti­nu pavadīja uz Venēciju, bija miruši. Par viņu līķiem bus japarupejas Mišeneram un baznīcai. Tikai Viktors palika uzticīgs pienakumam un nepievīla viņas cerības.

Viņai un gūsteknei bija daudz kopīga. Viņam abam dārgi cil­vēki bija inficēti ar HIV. Kasiopeja Vita mīļota deļ pat bija ar mie­ru riskēt ar dzīvību, bet Zovastina devas apšaubama ceļojuma uz Venēciju, pakļaujot briesmām gan sevi pašu, gan savu politiku. Muļķīgi? Varbūt.

Taču varoņi kādreiz nespēj rīkoties citādi.