Nodevība Venēcijā

15 SAMARKANDA 12:20

Ieskatījusies studentu dedzīgajās sejās, Zovastina jautāja: Vai kāds no jums ir lasījis Homeru?

Tikai daži pacēla roku.

Kad pirmoreiz izlasīju viņa eposu, es mācījos universitātē, tāpat ka jūs tagad.

Viņa bija ieradusies Tautas augstakas izglītības centra uz kār­tējo lekciju. Viņa centas kalni nedēju ieplānot vismaz piecas. La­ba izdevība parādīties preses un arī tautas acu priekša. Kādreiz (nicīgais padomju laika institūts tagad bija izveidojies par nopiet­nu akadēmiskas izglītības iestādi. Viņa bija par to parūpējusies, jo grieķiem bija taisnība. Valstij ar neizglītotu tautu nav nākotnes.

Viņa nolasīja no atvērta "Iliadas" sējuma:

"Cilvēks, kam gļēvuļa sirds, medz mainīties seja jo bieži, Ne­ļauj ta maziska sirds, lai paliktu mierīgs kaut bridi; Pasper viņš soli pa labi, pa kreisi, tad mīņājas bridi; Gļēvuļa knitis ir nemiera pilnas, sirds strauji pukst viņam, Tāpēc, ka nāve šķiet tuvu, un žokļos sak klabēt ta zobi; Bet, kam ir vīrišķa drosme, pavisam tas nemainās seja, nedreb tam sirds, kad, nogulies slēpni viņš kopa ar citiem, klusībā cerību lolo jo drīzāk būt sivaja ciņa."4

Studenti, šķiet, klausijas viņa ar lielu interesi.

-Sie Homēra vārdi teikti pirms vairak neka divdesmit asto­ņiem gadsimtiem. Un tomēr joprojām aktuali.

Lekciju telpas aizmugurē pret viņu bija pavērstas kameras un mikrofoni. Viņa pēkšņi atcerejās kādu citu reizi pirms divdesmit astoņiem gadiem. Cita auditorija. Kazahijas ziemeļos.

Un savu skolotāju.

Raudi, nekautrējies, teica Sergejs.

Šie vārdi viņu aizkustinaja. vēl vairak, neka viņa spēja iedo­māties. Viņa raudzījās uz šo vīrieti, kuram piemita patiesi apbrī­nojama attieksme pret pasauli.

Tev ir deviņpadsmit gadi, viņš piebilda. Es atceros, ka jutos, kad pirmoreiz izlasīju Homēru. Tas saviļņoja arī mani.

Ahillejs ir pretrunu plosīta dvēsele.

mēs visi tādi esam, Irina.

Viņai patika dzirdēt, kā skolotājs izrunā viņas vārdu. Šis vī­rietis zinaja daudz ko tadu, ko viņa vēl nebija pieredzējusi. Viņa vēlējās to visu iemācīties. Es nekad neesmu redzejusi savu mati un tēvu. Neesmu pazinusi nevienu savas ģimenes locekli.

Viņi nav svarīgi.

Tas viņu pārsteidzu. Kā jūs varat ta teikt?

Skolotājs noradīja uz grāmatu. Cilvēka liktenis ir ciest un mirt. Kas ir pagajis, tam nav nozīmes.

Gadiem ilgi Irina bija mocījusies neziņa, Kāpēc viņai lemta tāda vientulība. Draugu bija maz, attiecības neveidojās, visa dzīve bija nemitīga ilgošanās, tiekšanās pēc neiegūstāmā. Tāpat ka Ahillejam.

Irina, tu vēl izjutīsi izaicinājuma prieku. Visa dzīve ir ne­pārtraukti izaicinājumi. Un nemitīgas cīņas. Vienmēr, tāpat kā Ahillejam, tiecoties pēc izcilības.

Bet neveiksmes?

Viņš paraustīja plecus. Tās ir neizdošanas sekas. Atceries, ko teica Homērs: Apstākļi valda par cilvekiem, nevis cilvēki par ap­stākļiem.

Irina atcerejas vēl vienu ļx>emas rindu. "Vienmēr mums, mū­žīgiem dieviem, ir jācieš vislielākās mokas, Tāpēc, ka izceļas ķil­das, kad mirstīgiem palīgu sniedzam."5

Skolotājs pamaja ar galvu. Neaizmirsti to.

"Iliadas" sižets ir šads, viņa sāka stāstīt studentiem. Karš plosījās deviņus garus gadus. Tad, desmitaja gada, kāds strīds pārtrauca Ahilleja ciņu. Viņš bija lepns grieķu varonis, cīnītājs, kura cilvēcības pamata bija dziļa kaisle, neievainojams, izņemot papēžus.

Viņa ieraudzīja smaidus studentu sejas.

Katram ir sava vaja vieta, viņa piebilda.

Un kāda ir jūsējā, ministres kundze? kāds iejautājas.

Viņa pati mudinaja studentus nekautreties.

Tie bija labi jautājumi.

Kāpēc jūs man to visu mācāt? viņa jautāja Sergejam.

Zinot savu pagātni, to var izprast. Vai esi iedomājusies, ka varbūt tu esi grieķu pēctece?

Viņa pārsteigtā palūkojās skolotājā. Ka tas var but?

Senos laikos, pirms islama, kad šo zemi iekaroja Aleksandrs Lielais, daudzi no viņa kareivjiem palika šeit dzīvot, kad viņš de­vas projām. Viņi apmetas musu ielejās un apņēma par sievām vie­tējās sievietes. Viņu ietekme palikusi musu valoda, muziķa un de­jās.

'lās viņai nebija ienācis prāta.

Mīlestība pret ļaudīm, kas dzīvo šaja Federācijā, viņa at­bildēja. -Jus esat mana vajība.

Studenti sajūsma saka aplaudēt.

Viņa atkal iedomājas "Iliadu" un no tas gūto mācību. Slava kaujas lauka. Militāro vērtību triumfs par ģimenes dzīvi. Gods. Atriebība. Drosme. Cilvēka trausla dzīvība.

Nedreb tam sirds…

Vai viņai nodrebēja sirds, sastopoties aci pret aci ar uzbrucēju?

Tu saki, ka tevi interese politika, pamācīja Sergejs. lād vienmēr atceries Homēru. Krievu kaklakungiem goda jēdziens ir svešs. Musu grieķu senčiem tas bija vissvarīgākais. Nekad, Irina, nekļūsti līdzīga krieviem. Homēram bija taisnība. Pievilt savu tau­tu ir vislielākā neveiksme.

Ko jūs zināt par Aleksandru Lielo? viņa jautāja studen­tiem.

Daži pacēla roku.

Vai jums kādreiz ir ienācis prata, ka varbūt jūsu senči bijuši grieķi? Viņa atkartoja studentiem Sergeja teikto par grieķu ap­mešanos uz dzīvi Āzija. Aleksandra mantojums ir mūsu vēstu­rēs daļa. Drosme, bruņnieciskums, izturība. Viņš pirmais apvie­noja Rietumus un Austrumus. Leģendas par viņu izplātījās visas pasaules malas. Viņš ir gan Bībelē, gan Korāna. Grieķu pareizti­cīgie iecēla viņu svēto karta. Hbreji uzskata viņu par tautas va­roni. Savi nostāsti par viņu ir ģermāņu, islandiešu un etiopiešu sagas. Gadsimtiem ilgi viņu apdziedaja eposos un poēmās. Stāsts par viņu ir stāsts par mums.

Viņa lieliski saprata Aleksandra aizraušanos ar Homeru. Kāpēc viņš izdzīvoja "Iliadu". Nemirstību var iegūt tikai ar varonī­gu rīcību. tādi viri ka Enriko Vincenti neizprot goda jēdzienu. Ahillejam bija taisnība. Saskaņas nehus nekad starp vilku un mierīgo jēru.b

Vincenti bija jers. Viņa vilks.

Tāpēc arī nebūs saskaņas.

Šis likšanas ar studentiem bija svētīgas daudzējada ziņa, un nebūt ne mazsvarīgi ka atgādinājums par viņas priekšgajejiem. Pirms divdesmit trim gadsimtiem Aleksandrs Lielais nosoļoja trīs­desmit divus tūkstošus kilometru un iekaroja visu tolaik zināmo pasauli. Viņš izveidoja kopīgu valodu, veicinaja reliģisku toleran­ci, rasu daudzveidību, nodibināja septiņdesmit pilsētas, nosprau­da jaunus tirdzniecības ceļus un uzsaka atdzimšanas laikmetu, kas ilga divsimt piecdesmit gadus. Viņš tiecās pēc arete. pēc grieķu izcilības ideala.

Tagad bija viņas karta turpināt šo tradīciju.

Pabeigusi sarunu ar studentiem, viņa atvainojas un izgaja no auditorijas.

Izejot no ēkas, viens no miesassargiem pasniedza viņai salo­cītu papīra lapiņu. Atlocījusi to, viņa izlasīja pirms pusstundas pienākušu e-pasta ziņu ar noslēpumainu sutitaja adresi un īsu tekstu: ESIET KLĀT PIRMS SAULRIETA.

Kaitinoši, bet viņai nebija citas izvēlēs.

-Lieciet sagatavot helikopteru, viņa pavēlēja.