Nodevība Venēcijā

19 DĀNIJA

Malone turēja ieroci gatavība, kamēr Torvaldsens mnaja ar Vik­toru.

Varam veikt apmaiņu tepat, viņš piedavāja. Rit.

-Jus neizskatāties pēc cilvēka, kuram vajadzīga nauda, ieminejas Viktors.

Manuprat, tas nekad nevar būt par daudz.

Malone apslēpa smaidu. Patiesība viņa dāņu draugs izdaļaja miljoniem eiro dažadiem labdarības merķiem visa pasaule. Viņam bieži ienaca prata, vai tikai viņš pats arī nav viens no labdarības ziedojumu saņēmējiem, jo pirms diviem gadiem Torvaldsens spe­ciāli lidoja uz. Atlantu, lai piedāvātu Malonem sākt jaunu dzīvi Ko­penhāgenā. Viņš pieņema šo izdevību un nenožēloja ne mirkli.

Tikai ziņkāres pec, iejautājas Viktors. Viltojuma kvalitate ir izcila. Kas to darinajis?

kāds talantīgs cilvēks, kas lepojas ar savu darbu.

Nododiet manu atzinību.

Daļa jūsu naudas nonāks pie viņa. Torvaldsens bridi klu­sēja. Tagad man ir jautājums. Vai jūs meklesiet abus pēdējos šeit, Eiropā, atlikušos medaljonus?

Un ka jūs domājāt?

Un trešo, kas ir Samarkanda?

Viktors neatbildēja, bet Torvaldsens bija skaidri licis saprast: man jūsu plāni ir labi zināmi.

Viktors gatavojas iet projām. Es rit piezvanīšu.

Torvaldsens palika sēžot, kamēr viesis izgaja pa durvīm. C lai­dīšu jūsu zvanu.

Ārdurvis atveras un atkal aizveras.

Koton, Torvaldsens ierunājās, izņemdams no kabatas pa­pīra maisiņu. Mums ir maz laika. Uzmanīgi ieslidini taja kārbi­ņu ar medaljonu.

Malone saprata. Pirkstu nospiedumi? Tāpēc lu ļāvi viņam paņemt roka medaljonu.

Tu taču redzēji, ka viņš šeit nekam nepieskaras. Bet medal­jons viņam bija japaņem, lai varētu tos apmainīt.

Malone ar ieroča stobru iebīdīja plastmasas kārbiņu papīra maisiņa, uzmanīgi raugoties, lai ta novietotos guļus. Aizlocija mai­siņa galu, atstajot iekša gaisa "kabatu". Viņš zinaja kartību. At­šķirība no televīzijas filmas radīta, lietiskos pierādījumus ar pirk­stu nospiedumiem vislabak glabat papīra, nevis plastmasas maisiņos. Mazak iespēju tiem izsmēreties.

Torvaldsens pieceļas. Nac, ejam. Malone vēroja, ka draugs šļūcošiem soļiem šķērso istabu, noliecis galvu uz priekšu. Jāpa­steidzas.

Viņš pamanīja, ka vecais vīrs dodas uz. mājas sētas pusi. Uz kurieni tu ej?

ārā no šejienes.

Viņš sekoja draugam, un abi izgaja pa virtuves durvīm, kas veda uz margam nožogotu terasi ar skatu uz, juru. Piecdesmit jar­du attaluma akmeņainaja krastmala bija laivu piestātne, kur gai­dīja motorlaiva. Debesis tagad bija apmakušas. Zemu vīrs apvaršņa samilzuši teraudpelēki mākoņi. Spirgts ziemeļvējš sacēla vilnīšus putaini brunaja ūdeni.

mēs braucam projām? Malone jautāja, kad Torvaldsens nokapa no terases.

Par spīti greizajai mugurai, vecais vīrs pārsteidzoši ātri soļoja talak.

Kur ir Kasiopeja? laujaja Malone.

Briesmas, atbildēja Torvaldsens. Bet šis ir musu vienī­gais glābiņš.

Kasiopeja vēroja, ka svešinieks iznāk no mājas, iekāpj nomātājā auto un aizbrauc pa meža ceļu, kas ved uz šoseju. Viņa ieslēdza mazu LCP monitoru, kas ar radio signālu bija savienots ar divām videokamerām, ko viņa bija uzstādījusi iepriekšējā nedēļa vienu pie šosejas uzbrauktuves, otru augstu koka zaros piecdesmit met­rus no mājas.

Mazaja ekrānā redzamais auto apstajas.

No meža iznira riepu griezējs. Vaditajs atvēra durvis un izkapa. Abi viri paskrēja dažus metrus pa ceļu atpakaļ uz mājas pusi.

Kasiopeja zinaja, ko viņi gaida.

Tāpēc viņa izslēdza displeju un steidzās projām no slēptuves.

Viktors gaidīja, lai pārliecinātos, ka viņam bijusi taisnība. No­vietojis auto aiz cieta zemes ceļa tuvaka pagrieziena, viņš paslepas aiz koka stumbra un vēroja maju.

Viņi nekur projām netiks, paziņoja Rafaels. Divas riepas pušu.

Viktors zinaja, ka sieviete droši vien stāvēja sardze.

Es neko neizrādīju, atbildēja Rafaels. Izlikos, ka izturos piesardzīgi un neko nenojaušu.

Tieši tads bija Viktora rīkojums.

Viņš izņēma no kabatas nozagto medaljonu. Ministres Zovas­tinas pavele bija skaidra. Sameklēt un atgadat neskartus visus as­toņus. Pieci jau bija atrasti. Atlikuši tikai trīs.

Ka viņi izturējās? jautāja Rafaels.

Neizprotami.

Ta arī bija. Viņi rīkojas tieši ta, ka Viktors bija paredzējis, gan­drīz vai aizdomīgi vienkārši. Un tas viņam nepatika.

Graciozi ka lauvene no meža iznira slaida sieviete. Viņa no­teikti redzēja riepu parduršanu un tagad steidzās ziņot saviem biedriem. Viktors nopriecājās, ka uzminējis pareizi. Bet Kāpēc vi­ņa neapturēja postītāju? Varbūt viņas uzdevums bija tikai stavet sardze? Viņš pamanīja sievietes rokas kādu priekšmetu. Mazu un taisnstūrainu. Žel, ka viņš nebija paņēmis līdzi binokli.

Rafaels izņēma no kabatas talvadibas pulti.

Viktors viegli pieskaras viņa rokai. vēl ne.

Sieviete apstajas, aplūkoja riepas, tad aizsteidzas uz mājas ieejas durvīm.

lai viņa ieiet iekša.

Pirms trim stundām, tu līt pēc talruņa sarunas, viņi uzreiz brau­ca šurp. Pēc rūpīgas izpētes pārliecinājušies, ka māja neviena nav, viņi paslēpa grieķu uguns lādiņus zem augstajiem pamatiem un bēniņos. "Bruņurupuču" vieta viņi šoreiz izmantoja aizdedzi­nāšanas ierīci ar tālvadību.

Sieviete iegāja māja.

Viktors klusi noskaitīja līdz desmit un sagatavojas noņemt plaukstu no Rafaela rokas.

Malone stāvēja laiva, Torvaldsens viņam līdzas.

Ka to saprast Kasiopeja ir briesmas?

māja ir pilna ar grieķu uguns lādiņiem. Viņi ieradas pirms mums un visu sagatavoja. Tagad, kad Viktors ir dabūjis medaljo­nu, viņam vairs nav nekādās vajadzības atstat mus dzīvus.

Un tagad viņi nogaida, lai pārliecinātos, ka arī Kasiopeja iegājusi māja.

Es ceru. Bet tūlīt redzesim, ko doma viņi.

Aizvērusi ārdurvis, Kasiopeja steigšus metas cauri visai mājai. Tas bija riskants gājiens. Viņa varēja tikai cerēt, ka zagļi no­gaidīs dažas sekundes pirms maisījuma aizdedzināšanas. Viņas nervi bija saspringti līdz pēdējam, domas drudžaini joņoja, adre­nalīna uzpludi bija parmakuši skumjas.

Pie muzeja Malone juta viņas nemieru, it ka nojauzdams, ka noticis kaut kas briesmīgs.

Un ta arī bija.

Bet pašlaik viņa nevareja par to raizēties. Viņa jau parak daudz bija mocījusies sirdssāpes, nespedama neko mainīt. Tagad stei­dzami jaatrod sētas durvis.

Viņa izskrēja ārā blavaja dienas gaisma.

Malone un Torvaldsens gaidīja laiva.

Maja aizsedza skatu no ceļa, neļaujot pamanīt viņu bēgšanu. Kasiopejai roka vēl joprojām bija mazais LCD monitors.

Sešdesmit metri līdz krastam.

Viņa nolēca no dēļu terases.

Malone redzēja, ka Kasiopeja izskrien no mājas un steidzas tieši pie viņiem.

Piecdesmit pēdas.

Trīsdesmit.

Ar dobju šalkoņu māja pēkšņi uzliesmoja. Vēl nupat ta stāvēja neskarta, bet pēc mirkļa liesmas gāzās ārā pa logiem, no apak­šas un plīvoja uz jumta pret debesim. Malone nodomāja ka pa­pīra lapa burvju mākslinieka roka. Bez sprādziena. Momentānā aizdegšanas. Pilnīga. Visaptveroša. Un neapturama, ja nav sāls­ūdens.

Kasiopeja sasniedza piestātni un ielēca laiva.

Pēdēja mirkli, noteica Malone.

Pieliecieties, viņa mudinaja.

Viņi sakņupa laiva un vēroja, ka Kasiopeja noregulē videouztvereju un ekrana paradas automobilis.

Taja iekāpa divi viri. Viņš pazina Viktoru. Auto aizbrauca un pazuda no ekrana. Kasiopeja nospieda slēdzi, un paradijas jauns attēls auto nogriežas uz šosejas.

Torvaldsens šķita apmierinats. Laikam musu manišanas iz­devās.

Vai tev nešķiet, ka vajadzēja pastastīt arī man, kas īsti no­tiek? noprasīja Malone.

Kasiopeja viltīgi uzsmaidīja. Tad vairs nebutu tik interesanti.

Pie viņa ir medaljons.

Un tieši tāda bija musu iecere, paskaidroja Torvaldsens.

Liesmas joprojām plosīja maju. Imākoņi ceļas pret debe­sim. Kasiopeja iedarbinaja motoru un stūrēja laivu atklatajos ūde­ņos. Torvaldsena piejūras nams bija tikai dažas jūdzes uz zieme­ļiem.

Liku nogādāt šurp laivu tūlīt pēc musu ierašanas, Torvald­sens teica, satvēris Malones roku un vezdams viņu uz pakaļgala pusi. Cik labi, ka tu esi šeit. mēs gatavojamies šodien, pēc mu­zeja nodegšanas, lūgt tavu palīdzību. Tāpēc Kasiopeja gribēja tik­ties ar tevi. Viņai ir vajadzīga tava palīdzība, bet šaubos, vai viņa tagad to lugs.

Malone gribēja uzzināt ko vairak, bet saprata, ka nav īstais brīdis. Taču atbilde viņam nebija ilgi jāgudro. Esmu viņas rīcība. Viņš mirkli klusēja. jūsu abu nciba.

Torvaldsens pateicībā saspieda viņa roku. Kasiopeja bija pie­vērsusi visu uzmanību laivas vadīšanai pa viļņiem.

-Cik ļauni ir? apjautājas Malone.

Motora troksni un vēja šalkoņa šo jautājumu dzirdēja tikai Tor­valdsens.

Diezgan ļauni. Bet tagad mums ir cerība.