Nodevība Venēcijā

7 SAMARKANDA CENTRALAZIJAS FEDERĀCIJĀ 6:20

Zovastina iespieda piešus zirgam sānos. arī pārējie čopenas paskubinaja savus zirgus. Pakavu izdangataja slapjaja zale pašķī­da dubļi. Paņēmusi patagu zobos, viņa satvēra grožus ar abam rokam. vēl neviens nebija mēģinājis tuvoties bedre guļošajam ka­zas ķermenim.

Aiziet, Bucefal, viņa caur sakostiem zobiem iečuksteja zir­gam ausi. Paradīsim viņiem. Viņa parava grožus, un rumaks metas pa labi.

Spēle bija vienkārša. Jāpaņem boz, jaaizjaj, nesot to roka, līdz laukuma talakajam galam, apkārt stabam, tad jāatgriežas un jā­nomet kazas ķermenis tiesas apli, kas ar kaļķiem uzzīmēts zale. Izklausas viegli, tikai jāņem vera, ka spēlētājiem atļauts cīnīties ar gandrīz jebkādiem paņēmieniem, lai atņemtu kazu.

Uzaicinājums spēlēt buzkaši ar Zovastinu bija liels gods, un vi­ņa ļoti rūpīgi izvēlējās dalībniekus. Šodien tie bija viņas miesas­sargi un deviņi lūgtie viesi, sadalīti divas komandas pa divpa­dsmit speletajiem.

Viņa bija vienīgā sieviete.

Un tas viņai patika.

Bucefals laikam nojauta saimnieces nodomus un devas pie hoz. kāds spēlētājs uzgrudās zirga labajam sanam. Zovastina izņēma no mutes patagu un iecirta pretiniekam pa seju. Tas atvairīja si­tienu un turpinaja uzbrukumu, tagad jau kopa ar vēl trim jātnie­kiem, kas centas apturēt Irinu.

Piesteidzas divi viņas komandas biedri, lai atsistu pretiniekus.

Ap boz sagriezās zirgu un jātnieku virpulis.

Viņa pirms spēles bija pavēstījusi saviem komandas biedriem, ka veļas pirmā apmest loku ap stabu, un viņi, šķiet, pienācīgi cen­tas viņai palīdzēt.

Pietuvojās vēl viens pretinieku komandas spēlētājs.

Pasaule acu priekša sagriezās ka karuselis, kad visi divdes­mit četri jātnieki saka riņķot ap bedri. kāda pretinieka patagas cirtiens trapija Irinai pa krūtīm, bet bieza adas jaka to apslapēja. Ikdiena sitiens premjerministrei būtu smags noziegums, bet buzkaši laika tas bija atļauts. Viņa vēlējas, lai spēle notiktu bez atlai­dēm.

Kads jātnieks izslīdēja no segliem un nogāzās zemē.

Neviens neapstajās, lai palīdzētu. Tas nebija atļauts.

Roku un kaju lūzumi, patagas cirstas brūces bija parasta paradiba. Pēdējo divu gadu laika pieci viri bija pat gājuši boja šaja speles laukuma. Buzkači spēlē nāve nebija nekāds retums. Pat Fe­derācijās kriminālkodeksā bija izņēmums attiecība uz slepkavī­bu. Tas gan bija spēka tikai speles laika.

Zovastina tuvojās seklajai bedrei.

Kads jātnieks pasniedzās pēc boz, bet viņa tam ar patagu iesi­ta pa roku. pēc tam spēcīgi pievilka grožus, lai apturētu Bucefalu, apgrieza zirgu un atkal metās pie kazas, pirms citi bija pagu­vuši viņu panakt.

Vel divi jātnieki nogāzās zeme.

Izspļaujot mute iekļuvušos dubļus, katram elpas vilcienam piejaucas zāles un zemes garša, toties viņai patika zirgu sviedru aromats.

Atkal saņēmusi patagu zobos, viņa noliecas, ar vienu roku stingri turēdamas pie segliem, ar otru sagraba kazas ķermeni. Gal­vas un kaju nociršanas vietas sūcās asinis. Viņa pacēla beigto kazu, stingri satvērusi to, un lika zirgam doties pa kreisi.

Tagad bija spēkā tikai trīs noteikumi.

Nedrīkst piesiet kazas ķermeni. Nedrīkst turētajam sist pa roku. Nedrīkst paklupinat zirgu.

Laiks doties pie staba.

Viņa iespieda piešus Bucefalam sānos.

Pretinieki tuvojās.

Komandas biedri steidzās palīga.

Kazas ķermenis bija smags, apmēram trīsdesmit kilogrami, bet viņas spēcīgajam rokam tas nebija nekas. Asinis joprojām plūda pa roku un sūcas piedurkne.

Kads iesita viņai pa muguru.

Viņa apsviedas apkārt.

Divi pretinieku jātnieki.

Vēl citi tuvojās no visam pusēm.

Pakavu skaļo dimdoņu pa mitro zemi pavadīja griezīgi zirgu zviedzieni. Komandas biedri naca Irinai palīga. Sakas sitienu ap­maiņa. Roku muskuļiem smeldzot, viņa cieši turēja hoz.

Līdz stabam bija piecdesmit metri.

Spēles laukums atradas aiz vasaras pils, zaļaina līdzenuma, kas pletās līdz bieza meža malai. Padomju laika šaja pils kom­pleksa darbojas kūrorts augstākajiem partijas darboņiem, un tāpēc tas bija saglabajies. Zovastina bija likusi kompleksu pārbū­vei, tomēr tālredzīgi saglabajot dažas aizgājušo laiku iezīmes.

Abu komandu cīniņa iesaislijas vēl vairaki spēlētāji.

Patagas plīkšķēja.

Viri sāpes vaidēja.

Skanēja lamuvardi.

Viņa apsteidza visus, bel tikai nedaudz. Tūlīt bus japalenina gaita, lai apmestu loku ap stabu un dotos atpakaļceļa uz tiesas apli, un tad visiem bus izdevīgs brīdis uzbrukt. Lai gan koman­das biedri līdz šim bija rīkojušies visai izpalīdzīgi, tagad notei­kumi ļava ikvienam atņemt viņai hoz un pašam traukties pēc uz­varas.

Viņa nolēma pārsteigt visus nesagatavotus.

Iespiedusi papēžus zirgam sānos, viņa virzīja to asa pagrie­ziena pa labi.

Spēles laukuma robežas noteikumos nebija noradītas, jātnieki varēja doties visur un ta arī darīja. Atstājot vairakumu pārējo spē­lētāju pa kreisi, viņa liela loka devās uz laukuma malu līdz pat augstu koku rindai, kas apņēma laukumu. Viņa varēja izlavieret starp kokiem, ka bija darījusi jau agrak, bet šoreiz viņai padoma bija cits ceļš.

Pirms vēl pārējie bija atguvušies no pārsteiguma, viņa asi me­tas pa kreisi, zigzagiem pari laukumam, nogriežot ceļu parejiem jātniekiem un liekot tiem paleninat gaitu.

Šis apjukuma mirklis ļava viņai strauji mesties uz priekšu un apmest loku ap stabu.

Pārējie sekoja.

Viņa raudzījās uz priekšu.

Piecdesmit metru attaluma gaidīja kāds jātnieks. Melnīgsnējs, ar bardu un stingu sejas izteiksmi. Viņš sedeja, taisni izslejies seg­los, izvilka roku no adas apmetņa apakšas, un taja paradijas iero­cis. Nepaceldams to, viņš gaidīja, kad sieviete piejās tuvāk.

Paradīsim viņam, Bucefal, ka mēs nebaidāmies.

Zirgs metas uz priekšu.

Virs ar ieroci nepakustējās. Zovastina bargi ieskatijas viņam acis. Neviens viņu nepiespiedis atkapties.

Vīrietis pacēla ieroci.

Norībēja šāviens.

Virs ar pistoli sagrīļojas, tad nogāzās uz slapjās zemes. Trie­ciena izbiedētais zirgs metas projām.

Zovastina sabradaja līķi, jūtot, ka pakavi iespiežas vēl siltaja miesā, un atstaja sakropļoto ķermeni aiz muguras.

Viņa jaja talak, līdz nonaca pie taisnas tiesas apļa. Jājot ga­ram, viņa iemeta hzta centrā, pēc tam apturēja Bucefalu.

Visi parejie spēlētāji bija sapulcējušies pie mirušā jātniekā.

Šaušana uz spēlētāju bija neiedomājams pārkāpums. Taču šis gadījums vairs nepiederēja pie spēles. Bet varbūt tomēr? Varbūt ta bija cita spēle. Ar citiem spēletajiem un noteikumiem. Tādiem, kurus neviens no šīsdienas dalībniekiem nezinaja un nespēja no­vērtēt.

Viņa pievilka pavadu, izslējās seglos taisnak un paraudzījas uz pils jumtu. Viena no padomju laika sargtorņiem snaiperis, pa­ceļot šauteni, sveica ministri.

Viņa atbildēja, liekot Bucefalam pieslieties pakaļkājās, un zirgs līksmi iezviedzas, apsveicot ienaidnieka nāvi.