Nodevība Venēcijā

56 SAMARKANDA

Vincenti pamodas.

Viņš bija atlaidies helikoptera ertaja adas sēdekli. Lidoja uz austrumiem, projām no pilsētas.

Viņam uz ceļiem ievibrejas tālrunis.

Viņš ieskatijas LCD ekrānā. Grants Lindsijs, Ķīnas laboratori­jas galvenais zinātnieks. Ielicis austiņu ausi, viņš nospieda talruņa pogu.

Viss izdarīts, paziņoja Lindsijs. Visi organismi ir pie Zovastinas, un laboratorija ir pārveidotā. Ka jauna.

Zinot, kadi irZovastinas plāni, Vincenti nepavisam nevēlejas, lai Rietumvalstu vai ķīniešu valdība pēkšņi pārmeklē viņa labo­ratoriju un saista viņu ar tiem. Šaja projekta stradāja tikai astoņi zinātnieki Lindsija vadība. Tagad bija iznicinātas visas viņu dar­bības pēdas.

-Samaksa visiem un suti visus projām. Velak O'Koners viņus apciemos un aizsūtīs pelnīta atpūta. Klausule iestājās klusums. Neraizejies, Grant. Savac visus datus no datora un dodies pari robežai uz manu maju. Pirms rīkosimies, bus jānogaida, lai re­dzētu, ko premjerministre īsti darīs ar savu arsenalu.

Beidzis sarunu, viņš atlaidas sēdekli.

Viņš atkal atcerejas veco dziednieku Pamira kalnos. Toreiz Tadžikistana bija primitīva un naidīga zeme. Tur nebija veikti gan­drīz nekādi medicīniski pētījumi. Svešinieki tur iegriezās reti. Tāpēc arī irākieši nosprieda, ka ta ir piemērota vieta nezināmu zoonožu pētīšanai.

Divi dīķi augstu kalnos.

Viens zaļš, otrs brūns.

Un augs, kura lapas viņš košļaja.

Viņš atcerējās ūdeni. Siltu un dzidru. Bet, iespidinajis lukturī­ša gaisumu sekla dīķīša dibena, viņš ieraudzīja kaut ko vēl neparastaku.

Divus iekaltus burtus. Katra dīķi vienu.

Z un H.

Iekalti ezeriņu dibena guļošajos akmens bluķos.

Viņš atcerejas medaljonu, ko Stefānija Nelle paradīja viņam. Vienu no daudzajiem, kurus it ka tik kari meklejot Irina Zovas­tina.

Un mikroskopiskie burtiņi, kas it ka esot taja iegraveti. ZH.

Sagadīšanas? Diez vai. Viņš zinaja, ko šie burti nozīmē, jo bija apjautājies valodniekiem, kuri paskaidroja, ka sengrieķu valoda ar tiem apzīmē dzīvības jēdzienu. vēl nesen viņam šķita veiksmī­ga doma šadi nosaukt jaunatklatu līdzekli pret HIV, bet tagad viņš saka šaubīties. Visa viņa pasaule pēkšņi bija sagrīļojusies un drošaja patvērumā saka ielauzties draudīgi spēki. Viņu vajaja ameri­kaņi. Un Irina Zovastina. Varbūt pat arī Venēcijas kiga sazvērēju­sies pret viņu.

Taču viņš jau bija izdarījis izvēli.

Atpakaļceļa vairs nebija.

Malones skatiens šaudijas no Torvaldsena pie Kasiopejas un atpakaļ. Neviens no draugiem it ka nemaz neuztraucas par savu likteni. Kopīgiem spēkiem viņš ar Kasiopeju varētu pievārēt Zo­vastinu un Viktoru. Viņš centas pavēstīt to ar skatienu, bet neviens nepievērsa uzmanību.

Es nebaidos no jūsu pavesta, Zovastina paziņoja Mišene­ram.

mēs nemaz, nevēlamies kādu biedet.

jūs esat svētulīgs liekulis.

Mišeners neatbildēja.

Nav ko teikt? viņa neatlaidas.

Es lugšu par jums, ministres kundze.

Viņa nospļāvās pie baznīckunga kājam. Man nav vajadzī­gas jūsu lūgšanas, priesteri. Tad viņa pieversas Kasiopejai. Mums jāiet. Atstājiet loku un bultas. Tos jums nevajadzes.

Kasiopeja nometa ieročus uz grīdas.

Viņas pistole. Viktors pasniedza to Zovastinai.

Kad būsim tikušas projām, es tev piezvanīšu. Ja trīs stundu laika nesaņem no manis nekādu ziņu, nogalini melnsvārci. Un, Viktor… viņa piebilda. Liec viņam pamocīties.

Viktors un Mišeners izgaja no prezbiterija un devas projām pa tumšo baznīcas jomu.

Vai iesim? Zovastina atkal pieversās Kasiopejai. Ceru, ka uzved īsieties labi?

It ka man būtu izvele.

Priesteris bus jums pateicīgs.

Viņas atstaja prezbiteriju.

Malone pievērsās Torvaldsenam. Vai tiešam mēs tik vienkārši ļausim viņam aiziet?

Ta vajag, atbildēja Stefānija, iznakdama no dienvidu transepta kopa ar kādu kalsna auguma vīrieti. Viņa iepazīstināja ar to Edvīns Deiviss, nacionalas drošības padomnieka vietnieks, ar kuru Malone nesen bija runājis pa telefonu. Viss viņa izskats pauda atturīgu eleganci no rūpīgi izgludinātajam biksēm un iecietinata kokvilnas krekla līdz šaurajam, spīdīgajam smalkadas kurpēm. Nepievēršot uzmanību Deivisam, Malone noprasīja Ste­fanijai: Kāpēc ta vajag?

Viņas vieta atbildēja Torvaldsens: mēs īsti nezinājām, kas no­tiks. mēs tikai cenšamies panakt, lai kaut kas notiktu.

jūs gribējāt, lai Kasiopeju saņem par ķilnieci?

Torvaldsens papurinaja galvu. Es ne. Bet laikam viņa pati to

gribēja. Es to redzēju viņas acis, tāpēc izmantoju izdevīgu bridi, lai palīdzētu. Tāpēc ludzu tevi nomest ieroci.

Prātu esi izkūkojis?

Torvaldsens pienāca tuvāk. Koton, pirms trim gadiem es iepa­zīstināju Eli un Kasiopeju.

kāda tam nozīme tagad?

Jaunība Eli vieglprātīgi niekojās ar narkotikam. Neuzmanīgi rīkojoties ar adatam, viņš inficējās ar HIV. Viņš diezgan labi spēja savaldīt šo slimību, lietojot dažadus zaļu kokteiļus, tomēr izre­dzes nebija labas. Lielākā daļa HIV inficēto agrak vai velak sa­slimst ar AIDS un mirst. Viņam paveicas.

Malone gaidīja, kas sekos talak.

Kasiopeja arī ir inficēta.

Vai viņš neparklausijas?

No asins pārliešanas pirms desmit gadiem. Viņa lieto simptomātiskos medikamentus un arī labi tiek gala ar slimību.

Malone bija satriekts, tomēr tagad viņš saprata dažus no Kasi­opejas izteikumiem. Ka tas var but? Viņa ir tik stipra un aktīva.

-Ja katru dienu lieto zāles, tas ir iespējams, protams, ja vīruss nav parak spītīgs.

Viņš pārsteigts raudzījās uz Stefāniju. Tu zināji?

Edvīns man pastastija pirms nakšanas šurp. Viņam to bija pateicis Henriks. Viņš ar Henriku gaidīja mus. Tāpēc arī Miše­ners aicinaja mani parunat divata.

Un kas tad bijām mēs ar Kasiopeju? Mazvērtīgie? Tadi, no kuriem var atteikties? viņš noprasīja Deivisam.

Apmēram ta. mēs nezinājām, ko Zovastina gatavojas darīt.

Maitasgabals nelaimīgais! Malone draudīgi tuvojas Deivi­sam.

Koton, iejaucas Torvaldsens. Es tam piekritu. Dusmojies uz mani.

Malone apstajas un paraudzījās uz veco viru. Kas tev deva tadas tiesības?

Kad tu ar Kasiopeju atstaji Kopenhāgenu, man piezvanīja prezidents Danielss. Viņš pastāstīja, kas Amsterdama notika ar Stefāniju, un jautāja, ko mēs zinām. Es izstāstīju. Viņš man lika saprast, ka esmu vajadzīgs šeit.

Kopa ar mani? Tāpēc tu meloji, ka Stefānija nokļuvusi bries­mas?

Torvaldsens paraudzījās uz Deivisu. Vispār tas man mazliet darīja raizes. Es pateicu tev tikai to, ko viņi pavēstīja man. kaikam prezidents gribēja, lai mēs visi iesaistāmies.

Malone pievērsās Deivisam. Man nepatīk jūsu darba stils.

-Atklātā runa. Tomēr man jadara tas, kas jadara.

Koton, ieminējās Torvaldsens, mums bija parak maz lai­ka visu apdomat. Es tikai improvizēju.

Tiešam?

Taču es neticēju, ka Zovastina pastradas kaut ko neapdomī­gu šeit, bazilika. To viņa nedrīkstēja. Turklāt viņa lika pārsteigtā pilnīgi nesagatavota. Tāpēc atļāvos viņu izaicinat. Kasiopejai gan bija pavisam citada attieksme. Viņa nogalina ja divus cilvēkus.

Un vēl vienu Torčello sala. Malone pulējas nezaudet mod­rību. Ko tas viss īsti nozīmē?

Viens no musu merķiem, paskaidroja Stefānija, ir apturēt Zovastinu. Viņa plāno uzsākt neželīgu karu, un viņai ir visi līdzekļi, lai tas būtu ļoti postošs.

Viņa sazinajas ar baznīcas vadību, bet ta bridinaja mus, piebilda Deiviss. Tāpēc mēs esam šeit.

Varejat ta arī pateikt mums, Malone parmeta I_isam.

Ne, Malones kungs, nevarejam. Esmu lasījis jūsu dosje. jūs bijāt izcils aģents. jūsu sekmīgo misiju un apbalvojumu saraksts ir iespaidīgs. jūs nepavisam neizskatāties naivs. Lai nu kam, bet jums jasaprot, ka šo spēli spēlē.

Tieši par to ir runa, viņš atcirta. Es vairs nespēlēju.

Soļodams šurpu turpu, viņš pulējās nomierināties. Tad piega-

ja pie atvērtas koka kastes, kas gulēja uz grīdas. Zovastina uz­ņemas tadu risku, tikai lai paskatītos uz šiem kauliem?

-Ta ir problēmas otra puse, paskaidroja Torvaldsens. -Sarežģilaka. Tu izlasīji dažas lappuses no Eli atrasta manuskripta, kur bija rakstīts par Aleksandru Lielo un brīnumzālēm. Eli, var­būt muļķīgi, bija ieņemis galva, ka, spriežot pēc simptomu rak­sturojuma, šīs zāles varētu iedarboties uz. vīrusu patogēniem.

Piemēram, uz HIV? jautāja Malone.

Torvaldsens pamaja ar galvu. mēs zinām, ka daba koku miza, augu lapas, saknes ir atrodamas vielas, kuras spēj uzveikt baktērijas un vīrusus, varbūt pat dažus vēža veidus. Viņš cerēja, ka šis arī varētu būt tads līdzeklis.

Malone atcerejas manuskriptu. Nožēlas pārņemts un redzēdams Ptolemaja neviltoto attieksmi, Eimenejs atklāja slēptuvēs vietu talu kal­nos, kur skiti mācīja Aleksandram dzīves gudrības. Skiti iepazīsti­na ja Aleksandru ar šim zalem. Eimenejs raksta, ka Aleksandrs ap glabats tur, kur skiti macija viņam dzīves gudrības.

Pēkšņi viņam kaut kas ienaca prata. Viņš pievērsās Stefanijai: Vai tev ir kāds no tiem medaljoniem?

Stefānija pasniedza viņam monētu. No Amsterdamas. Atguvam to no Zovastinas rokaspuiša, kas meģinaja to nolaupīt. Mums teica, ka tas esot īsts.

Viņš pacēla dekadrahmu augstu pret gaismu.

Kareivja tērpa krokas paslēpti mazi burtiņi. Z! 1, paskaid­roja Stefānija. Sengrieķu valodā tas nozīme "dzīvība".

Vel daži teikumi no Kardijas Hieronima Vēstures. pēc tam Ptolemajs pasniedza man sudraba medaljonu, uz kura bija attēlots Alek­sandrs ciņa ar ziloņiem. Viņš pastastīja, ka licis izkalt monētas par go­du šim kaujam. Viņš arī lika man atgriezties, kad bušu uzminējis miklu. Taču jvc mēneša Ptolemajs jau bija miris.

Tagad viņš saprata. Monētas ir saistītas ar miklu.

Bez šaubām, atbildēja Torvaldsens. Bet ka?

To Malone vēl nebija gatavs izskaidrot. Neviens no jums ta arī neatbildēja man. Kāpēc jūs ļavat viņiem tik vienkārši doties projām?

Kasiopeja noteikti gribēja braukt līdzi Zovastinai, atgadinaja Torvaldsens. mēs abi pietiekami bieži pieminējām Eli, lai ministri ieintriģētu.

Tāpēc tu viņai zvanīji?

Torvaldsens pamaja ar galvu. Viņai bija vajadzīga informā­cijā. Man nebija ne jausmas, ko viņa gatavojas darīt. Koton, tev jasaprot Kasiopeja grib noskaidrot, kas notika ar Eli, un atbil­des meklējamas Āzija.

Šada apsēstība Malonem nepatika. Kāpēc? To viņš īsti nesa­prata. Tomēr nepatika. Tāpat ka viņas ciešanas. Un slimība. Pa­rak daudz visa ka. Pārāk daudz, emociju cilvēkam, kurš visiem spēkiem cenšas tas apspiest. Ko viņa gatavojas darīt, kad bus nonākusi Federācijā?

Torvaldsens paraustīja plecus. Man nav ne jausmas. Zovastina zina, ka viņas lielais plāns nav man noslēpums. To es skaidri liku saprast. Viņa zina, ka Kasiopeja ir saistīta ar mani. Viņa izmantos katru izdevību izdibināt no Zovastinas pēc iespējas vairak…

Pirms viņu nogalinas.

Koton, ierunājās Stefānija. Ta bija Kasiopejas brīva iz­vēlē. Neviens viņu nepiespieda.

Sirdssāpes pieņemas spēka. Ne. mēs tikai ļavam viņai do­ties projām. Vai tas priesteris ir iesaistīts?

Viņam ir savs uzdevums, atbildēja Deiviss. Tāpēc viņš pieteicas.

Bet tas vēl nav viss, paziņoja Torvaldsens. Eli atrasta Ptolemaja mikla ir īsta. Mums tagad ir visi mozaīkas gabaliņi, lai sameklētu tas atminējumu.

Malone noradīja uz. kasti. Tur neka nav. Tas ir strupceļš.

Torvaldsens papurināja galvu. Nav tiesa. Šie kauli gadsim­tiem ilgi gulēja mums zem kājam, kapenēs, pirms tika pārvietoti uz šejieni. Viņš noradīja uz atvērto sarkofagu. Kad 1835. gada tos pirmoreiz izņēma, kopa ar tiem atrada vēl kaut ko. To zina tikai daži. Torvaldsens noradīja uz tumšo dienvidu transeptu. -Tas jau ilgu laiku atrodas dārgumu glabatava.

Un tu gribēji nogaidīt, līdz Zovastina aiziet, un tad paskatī­ties?

-Apmēram tā. Vecais vīrs pacēla gaisa atslēgu. Musu ieejas biļete.

Vai tu saproti, ka varbūt Kasiopeja uzsākusi cīniņu ar parak bīstamu pretinieci?

Torvaldsens smagi nopūtās. Un ka vēl.

Pulēdamies aptvert visu dzirdēto, Malone pievērsa skatienu dienvidu transeptam un apjautājās: Vai tu zini, ko darīt ar to, kas tur glabajas?

Torvaldsens papurināja galvu. līs ne. Bet mēs pazīstam kadu, kurš varētu zināt.

Tas bija kas jauns.

Henriks doma, paskaidroja Stefānija, un Kdvins, šķiet, viņam piekrīt…

Tas ir Eli, paziņoja Torvaldsens. mēs domājām, ka viņš vēl ir dzīvs.