Nodevība Venēcijā

65 SAMARKANDA 9:15

Divi Zovastinas sardzes viri aizveda Kasiopeju no lidmašīnas. Tie viņu pavadīšot uz pili, kur viņai būšot jauzturas.

jūs taču saprotat, viņa teica Zovastinai, stāvot pie atvērta­jam auto durvīm, ka uzņematies lielu risku.

Zovastina noteikti neveletos runāt par to šeit, uz nolaišanas joslas, lidlauka darbinieku un savu miesassargu klātbūtne. Īstais laiks bija lidmašīna, kad viņas palika divata. Bet Kasiopeja divas pēdējas lidojuma stundas tīši klusēja.

Risks šeit ir dzīvesveids, atteica Zovastina.

Sēžoties auto aizmugures sēdeklī, rokudzelžos aiz muguras sa­slēgtam rokam, Kasiopeja nolēma ietriekt dunci pretiniecei ribas. Par tiem kauliem jūs kļūdijāties.

Zovastina apsvēra izaicinājumu. Venēcijas brauciens tiešam izrādījās pilnīga neveiksme, tāpēc nebija nekāds brīnums, ka Zo­vastina, pienākusi tuvāk, apjautājas: Ka ta?

Ierecas reaktīvas lidmašīnas motori, un spirgts pavasara vējš saka dzenat izplūdes gaz.es. Kasiopeja mierīgi sēdēja aizmugu­res sēdeklī, raudzīdamās ārā pa priekšējo vējstiklu. Tur tomēr bija kaut kas paslēpts. Viņa pievērsās premjerministrei. Bet jūs to nepamanījāt.

Sadi mājieni jums nepalīdzēs.

Kasiopeja ignorēja draudus. Ja velaties atrisinat miklu, bus jatirgojas.

So dēmonisko būtni nebija grūti izprast. Bez šaubam, Zovasti­na nojauta, ka viņa kaut ko zina. Citādi nebūtu vedusi viņu šurp. Tāpēc Kasiopeja runaja piesardzīgi, lai neizpaustu pārak daudz. Čalu gala no veiksmīgas noklusēšanas bija atkarīga viņas dzī­vība.

Pienāca kāds miesassargs un kaut ko iečukstēja Zovastinai ausi. Ministre klausijas, un viņas seja uz mirkli atspoguļojas šaus­mas. Tad viņa pamaja ar galvu, un sardzes vīrs atkapas.

Nepatikšanas? apjautājas Kasiopeja.

Premjerministres ikdienas raizes. mēs parunasim velak.

Un viņa aizsoļoja.

Mājas ārdurvis bija vaļa. Nekas nebija sabojats. Nekādu ielau­šanas pazīmju. Iekša gaidīja divi Svētas vienības viri. Pieversusi tiem niknu skatienu, Zovastina noprasīja: Kas noticis?

Abi mūsu sargi nogalinati ar šāvienu galva. Pagājušajā nak­ti. Slimnieku kopēja un Kanna Valde pazudušas. Viņu drebes palikušas tepat. Kopējas modinātājpulkstenis uzstādīts uz sešiem no rīta. Nekas neliecina par gatavošanos bēgt.

Zovastina aizgaja uz galveno guļamistabu. Respirators klusē­ja, intravenoza sistēma atvienota. Vai Kanna aizbēgusi? Uz ku­rieni gan viņa dotos? Izgājusi halle, viņa jautāja sargiem: Vai liecinieki ir?

mēs apjautājāmies visas tuvakajas mājas, bet neviens neko nav redzējis vai dzirdējis.

Tas viss noticis viņas prombūtnes laika. Nevar būt sagadīšanas. Viņa nolēma paklausīt intuīcijai. Piegājusi pie viena no mājas talmņiem, viņa piezvanīja savai privātsekretārei. Nodeva rī­kojumu un jau pēc trim minūtēm saņēma atbildi: Vincenti ieradas Federācijā pagajušaja nakti pulksten 1:40. Atlidoja ar pri­vātu lidmašīnu, izmantojot savu pastāvīgo vizu.

Viņa vēl joprojām domaja, ka Vincenti sarīkoja atentala mēģi­nājumu. Viņš droši vien zinaja, ka viņa atstajusi Federāciju. Vi­ņas valdība nenoliedzami bija daudzas informācijas noplūdes, par to liecināja Henrika Torvaldsena un Kasiopejas Vitas teiktais. Bet ka tas atrast?

Ministres kundze, klausule atkal atskanēja sekretāres balss. Es jau gatavojos sazinaties ar jums. Ieradies apmeklētājs.

Vincenti? viņa mazliet pārsteidzīgi noprasīja.

Cits amerikānis.

Vēstnieks? Samarkanda bija pilna ar ārvalstu vēstniecībām, un premjerministrei nācās veltīt daudz laika sarunām ar diplo­mātiem.

Edvīns Deiviss, ASV prezidenta nacionālās drošības padom­nieka vietnieks. Viņš pirms dažam stundām ieradas valsti ar dip­lomātisko pasi.

Nepiesakot vizīti?

Viņš vienkārši parādijas pili un lūdza tikšanos ar jums. At­teicas runāt ar citiem par savas ierašanas mērķi.

Ta arī nebija sagadīšanas.

Drīz bušu klat.