Nodevība Venēcijā

25 SAMARKANDA CENTRA LAZIJAS FEDERĀCIJĀ 23:50

Zovastina viegli pieklauvēja pie baltajam, lakotajam durvīm. Tas atvēra stalta, labi kopta pusmuža sieviete ar iesirmiem melniem matiem. Ka vienmēr, Zovastina negaidīja uzaicinājumu ienākt.

Vai viņa ir nomoda?

Sieviete pamaja ar galvu, un Zovastina aizsoļoja pa gaiteni.

Lepnais nams atradas meža ieskauta zemes gabala uz austru­miem no pilsētas, aiz zemo eku un košo mošeju kvartaliem, pa­kalniem bagata apvidu, kur kādreizejo padomju sargtorņu vieta tagad slejas daudzas modernas celtnes. Federācijās labklajība bi­ja izveidojusies augstaka sabiedrība un vidusslānis, kas, tikuši pie bagātības, gribēja ar to palepoties. Si pirms desmit gadiem uz­celta māja piedereja Zovastinai, taču viņa pali tur nedzīvoja. Viņa bija to uzdāvinājusi savai mīļakajai.

Viņa aplūkoja grezno interjeru. Uz smalkiem griezumiem ro­tātā Luija XV stila plauktiņa bija sarindotas Francijas prezidenta davatas baltas porcelānā figūriņas. Blakus esošo viesistabu rotā­ja dekoratīvu paneļu griesti, bet parketa grīdu klāja ukraiņu paklajs. arī davana. Viena milzīgas telpas gala slejas vācu spogu­lis, bet trīs augstos logus greznoja tafta aizkari.

Ikreiz, ejot pa marmora zaļi, viņa atcerejas kādu pecpusdienu pirms sešiem gadiem, kad tāpat bija tuvojusies aizvērtajam dur­vīm. Guļamistaba viņa ieraudzīja Kannu kailu, kopa ar kaulainu vīrieti kupliem, sprogainiem matiem un muskuļainam rokam. Vi­ņa joprojām atcerejas mīlnieku vaidus, alkatīgos glāstus, kas bija tik neticami uzbudinoši. Viņa krietnu bridi stāvēja un vēroja, līdz abi beidzot atravas viens no otra.

Irina, Kanna mierīgi paziņoja. Tas ir Mišels.

Karina izkāpa no gultas un atmeta par plecu garos, viļņainos ma­tus, atsedzot krūtis, kuru skaistumu Irina tik daudzreiz bija baudījusi. Viņa bija slaida ka pantera, maiga ada burvīga kanēļa krasa. Nicīgā smaida savilktas plānas lupas, izteiksmīgs deguns ar smalkām nāsīm, vaigi gludi ka porcelāns. Zovastinai jau bija aizdomas, ka mīļaka viņu krāpj, tomēr pavisam kas cits bija to redzet pašai savam acīm.

'Tev bus ļoti paveicies, ja nelikšu tevi nogalināt.

Karinu tas parak nesatrauca. Paskaties uz viņu. Viņam ir svarīgi, kā es jutos, viņš sniedz baudu, neko neprasot pretī. Bet tu proti tikai ņemt. Tu tikai izrīko un gribi, lai tev paklausa.

Neatceros, ka tu būtu sudzejusies.

Visu nevar nopirkt par naudu. Kļūstot par tavu piegulētaju, esmu no daudz ka atteikusies.

Zovastinas skatiens pievērsās kailajam Mišelam.

Tev viņš patīk, vai ne? jautāja Karina.

Zovastina neatbilde ja. Viņa pavēlēja: Līdz vakaram tev japazud no šejienes.

Karina pienācu tuvāk, uzvēdījot dārga parfīma aromātu. Tiešam izlies, lai es aizeju? Viņas roka noslīdēja uz Zovastinas gurna. Var­būt labak izģērbies un pievienojies mums.

Viņu iesita mīļakajai spēcīgu pļauku seja. Ne jau pirmoreiz, bet pir­moreiz tadas dusmas. No pārsistās lupas saka sūkties asinis un sievietes acis iekvēlojās naids. Vācies! Līdz vakaram, vai arī ritu vairs nesa­gaidīsi, to es tev apsolu.

Pagajuši seši gadi. Ilgs laiks.

Vismaz ta šķita.

Viņa nospieda durvju rokturi un iegāja istaba.

Guļamistabu vēl joprojām rotaja manierīgas franču provinces stila mēbeles. Pie vienas sienas lepojas marmora un zeltītas bron­zas kamīns, ko sargaja divas Ēģiptes porfirita lauvu figūras. Glu­ži neiederīgs šaja telpā bija respirators viena puse gultai ar bal­dahīnu un skabekļa balons otra, ka arī intravenoza šķidruma maisiņš uz nerūsoša tērauda statīva un caurspīdīgās šļutenītes, kas stiepās līdz gulētājās rokai.

Kanna gulēja platas gultas vidu, atbalstījusies uz spilveniem, līdz viduklim apsegta ar zīda segu koraļļu krasa. Viņas ada bija pelēcīgi bnina, sausa ka papīrs. Agrāk tik biezie gaišie mati bija savelušies nekārtīgās šķipsnas, plāni ka timekļi. Kādreiz mirdzoši zilas acis tagad lūkojas, dziļi iegrimušas dobumos, ka mazi dzīv­nieciņi alas. Sejas vaibsti sažuvuši, vaigi iekrituši, deguns izsle­jies ka knābis. Sievietes izģindušo augumu apņēma mežģīņu naktstērps, kas karajas ka karogs pie masta bezveja.

Ko tev atkal vajag? Karina nomurminaja varga, aizžņaug­ta balsi. Skābeklis elpošanai pieplūda pa caurulītēm nāsis. At­nāci paskatīties, vai esmu jau nosprāgusi?

Irina uzmanīgi piegāja tuvāk pie lielas gultas. Netīkama sma­ka pastiprinājās. Šķebigs dezinfekcijas līdzekļu, slimības un iz­nīcības dvakas maisījums.

Nav ko teikt? Karina tikko dzirdami izdvesa.

Zovastina raudzījās uz guļošo sievieti. Pavisam neraksturīgi

viņai, abu attiecības bija sākušās bez lielas plānošanas. Vispirms Kanna bija viņas biroja darbiniece, pēc tam personiska sekretāre, bet tad kļuva par mīļāko. Piecus gadus viņas bija kopa. pēc tam piecus šķirtas, līdz pagajušaja gada Kanna negaidīti atgriežas Samarkanda, smagi slima.

Es atnacu paraudzīties, ka tu juties.

Ne, Irina. Tu atnaci, lai uzzinātu, kad es miršu.

Zovastina gribēja teikt, ka to nu gan viņa nepavisam nevēlas,

tomēr atmiņas par Karinas nodevību ar Mišelu neļava to atzīt. Viņa tikai apjautājas: Vai bija vērts?

Zovastina zinaja, ka draudzeni pieveikušas gadiem ilgas ne­droša seksa dēkas, nemitīga mētašanas no viena vīrieša vai sie­vietes pie cita. kāds no tiem bija viņu aplipinajis ar 11IV. Viena, parbijusies un trukuma nonākusi, Kanna pagajušaja gada beidzot parvareja lepnumu un atgriežas, cerība uz mierīgu patvērumu.

Vai tāpēc tu tik bieži nac? viņa noprasīja. Lai redzetu, ka es ciešu savas vainas deļ?

Ta arī ir.

-Tāds mgtums tevi saēdis.

Un to saka sieviete, kuru pašas mgtums gandrīz iedzinis kapa.

-Uzmanīgi, Irina, tu taču nezini, kad es aplipinajos. Varbūt ši nelaime mums ir kopīga.

Es biju uz parbaudem.

Un kurš ārsts bija tik neprātīgs, lai tas veiktu? Kannai uznaca klepus lekme. Vai viņš vēl ir dzīvs un var pastastīt, ko zina?

Tu neatbildēji uz manu jautājumu. Vai bija vērts?

Noraidošaja seja paradijas smaids. Tu vairs nevari mani izjokot.

Tu atgriezies, l.udzi palīdzību. Es palīdzu.

Es esmu ieslodzīta.

Vari aiziet, kad vien velies. Viņa apklusa. Kāpēc tu nespēj pieņemt patiesību?

Un kāda ir patiesība, Irina? Tu esi lesbiete. Tavs mīļotais vīrs to zinaja. Tu nekad par viņu neruna.

Viņš ir miris.

Nositas tik izdevīga autokatastrofa. Cik reizes tu esi izspēlē­jusi šo karti, lai iegulu tautas lidzjutibu?

ši sieviete parak daudz, zinaja par viņas darījumiem, un tas reize pievilka un atbaidīja. Kādreiz ši tuvība, kopīgie noslēpumi saistīja viņas vēl ciešāk. Vienīgi šeit viņa varēja būt patiesa un neizlikties. Viņš zinaja, ar ko reķinaties, kad appreceja mani. Bet viņš bija godkārīgs. Tāpat ka tu. Viņš gribēja izsisties uz augšu. Un laulība ar mani bija laba izdevība.

Cik grūti laikam ir dzīvot melos.

Tu taču ta dzīvo.

Karina papurinaja galvu. Ne, Irina. Es zinu, kas esmu. Šie vārdi bija atņēmuši parak daudz spēka, un sieviete apklusa, lai dažas reizes dziļi ieelpotu, tad turpinaja: Kāpēc tu mani vien­kārši nenogalini?

Šajos rūgtajos vārdos bija jūtama agrakas Karinas lepnuma at­skaņa. Nogalina! šo sievieti nedrīkstēja. Izglābt viņu… tads bija Irinas mērķis. Liktenis neļava Ahillejam izglābt Patroklu. Arsla nevīžība laupīja Aleksandram mīļoto Hefaistionu. Viņa nepieļaus tadu pašu kļudu.

Vai liešam tu doma, ka to kāds ir pelnījis? Karina atrava vaļa naktskreklu. Mazas pērļu podziņas izbira uz. palagiem. Iri­na, paskaties uz manam krūtīm.

Sirds sapeja raugoties. Kopš Karinas atgriešanas Irina bija daudz, lasījusi par AIDS un zinaja, ka ši slimība var izpausties dažadi. Vieniem slimniekiem ta skara iekšējos orgānus. Aklums, kolits, dzīvībai bīstama caureja, smadzeņu iekaisums, tuberkulo­ze un visļaunakais plaušu karsonis. Citiem ta uzklupa arēji adu parņema Kaposi sarkoma, nomocīja parastais herpess vai ta sažuva, savīta, pieplokot pie kauliem. Kannu bija piemeklējis visu izplatitako simptomu apvienojums.

-Atceries, cik skaista es biju? Cik maiga ada man bija? Tev ta palika mans augums.

Zovastina to vairs neatcerējās. Apsedzies.

Nevari izturēt?

Viņa neatbildēja.

Irina, iedomājies tadu caureju, ka dibens svilst sāpes. Nevar aizmigt, vēders sažņaugts mezgla. Es katru dienu gaidu, kāda jau­na sērga mani atkal uzradīsies. Ta ir īsta elle.

Zovastina nogalināja sievieti, izsviežot no lidmašīnas. Viņa bi­ja likusi novākt neskaitāmus politiskos pretiniekus. Federācijās izveidošanai viņa bija slepus izmantojusi bioloģisko terorismu, kas prasīja tūkstošiem upuru. Šis nāves viņai neko nenozīmēja. Bet ar Karinu bija citādi. Tāpēc arī viņa tai atļava palikt. Tāpēc piegadaja dzīvības uzturēšanai nepieciešamas zāles. Viņa melo­ja studentiem. Ši bija viņas vajība. Varbūt pat vienīga.

Kanna vārgi pasmaidīja. Ikreiz, kad tu atnac, es to redzu ta­vas acis. Lidzjūtibu. Slimniece satvēra viņas roku. Tu vari man palīdzēt, vai ne? Tu taču kādreiz spelejies ar baciļiem? Tev kaut kas jāizdomā. Irina, es negribu mirt!

Zovastina centas neizrādīt jutas. Nednksteja atkartot Ahilleja un Aleksandra pieļautas kļūdas. Es lugšu dievus par tevi.

Kanna iesmejas. Vargajiem, piesmakušajiem smieklu krekšķiem piejaucas siekalu šļakstoņa. Tas Irinu gan parsteidza, gan sapinaja.

Kanna turpinaja smieties.

Zovastina izskrēja no guļamistabas un steidzās uz ārdurvīm.

Šie apmeklējumi bija kļūda. Nekad vairs. Ne tagad. Farak sva­rīgi notikumi gaidami.

Pēdējā skaņa, ko viņa aizejot dzirdēja, bija atbaidošs gardziens, kad Kanna aizrijas ar savam siekalam.