Nodevība Venēcijā

6 VENĒCIJA 2:30

Vincenti priecājās, ka novērsta draudoša katastrofa saistībā ar Florencieti. Viņš bija kļūdījies. Trūka laika. Viņš bija uzsācis bīs­tamu spēli, taču liktenis, šķiet, devis vēl vienu iespēju.

Vai situācijā Centralazija tiek kontrolēta? jautāja viens no Desmit viru padomes locekļiem. Vai mēs apturejam to, ko tas muļķis meģinaja uzsākt?

Visi Padomes locekļi bija palikuši sapulču zale pēc tam, kad zārks ar pārbiedēto Florencieti tika aizvests projām. Tagad jau dro­ši vien lode galva bija partraukusi viņa pretošanos.

Viss kartība, atbildēja Vincenti. Es pats par visu parūpē­jos, bet premjerministre Zovastina ir īsta aktrise. Varu iedomāties, kādu izradi viņa sarīkos.

Viņai nevar uzticēties, kāds iebilda.

Vincenti nobrīnījās, dzirdot, cik dedzīga toni tas tika izteikts, zinot, ka Zovastina ir viņu sabiedrota, tomēr piekrita. Despoti vienmēr izraisa problēmas. Viņš piecēlās un piegāja pie kartes, kas karajas pie sienas. Tomēr viņa ir panakusi sasodīti daudz.

Viņa pamanijas apvienot sešas pagrimušas Āzijas valstiņas īsta, dzīvotspējīgā federācija. Viņš noradīja. Viņa ir pārveidojusi pasaules karti.

Un ka viņa to paveica? kāds iejautājas. Protams, ne jau diplomātiskā ceļa.

Vincenti zinaja oficiālo versiju. Pēc Padomju Savienības sa­brukuma Centrālo Āziju plosīja pilsoņu kari un nemieri, jo kat­ra no jaunajam valstiņam cīnījās par neatkarību. Ta saucama Neatkarīgo Valstu Savienība, PSRS pēctece, paslavēja tikai vār­dā pec. Plosījās korupcija un nemākulīgā vadība. Irina Zovasti­na jau Gorbačova valdības laika aktīvi vadīja vietējās reformas,

veicinadama perestroiku un glasnostj, rosinadama daudzu ko­rumpētu birokrātu sodīšanu. Taču velak viņa saka vadīt krievu padzīšanas kustību, atgadinot tautai par Krievijas koloniālajiem iekarojumiem, un sacēla trauksmi vides aizsardzības joma, at­gadinot, ka tūkstošiem Āzijas iedzīvotāju mirst Krievijas izrai­sīta piesārņojumā rezultātā. Beidzot viņa uzstājās Kazahijas Re­publikas Augstakaja Padome1 un palīdzēja pasludinat republikas neatkarību.

Pec gada viņu ieveleja par prezidenti.

Rietumi viņu uzņēma ar prieku. Viņa šķita reformu neseja re­ģiona, kur reformas bija liels retums. Bet tad, pirms piecpadsmit gadiem, viņa parsteidza pasauli ar paziņojumu par Centralazijas Federāciju.

Sešas valstis kļuvušas par vienu.

Tomēr Vincenti kolēģim taisnība. Tas nebija brīnums. Drīzāk manipulacija. Tāpēc atbilde bija pašsaprotama. Viņa to paveica ar varu.

Un veikli atbrīvojoties no politiskajiem pretiniekiem.

Tāds vienmēr ir bijis ceļš uz varu, atbildēja Vincenti. mēs nedrīkstam viņu par to vainot. mēs rīkojamies tāpat. Viņš paraudzījās uz kādu Padomes locekli. Vai nauda ir parskaitita?

Kases pārzinis pamaja ar galvu. -Tris, komats, seši miljardi, izkaisīti bankas visas pasaules malas, ar tīru piekļuvi, taisna ceļā uz Samarkandu.

Pieņemu, ka mūsu dalībnieki ir gatavi?

Investīciju pieplūdums sāksies nekavējoties. Vairums dalīb­nieku plāno izvērsties plaša mēroga. Līdz šim viņi ievēroja pie­sardzību saskaņa ar mūsu direktīvu.

Laika bija maz. Tāpat ka sākotnējas Desmit viru padomes lai­ka, puse pašreizējas Padomes locekļu atstas amatu līdz ar termi­ņa beigām. Ligas statūti prasīja piecu Padomes locekļu nomaiņu ik pēc diviem gadiem. Vincenti termiņš izbeigsies pēc nepilnam trīsdesmit dienam.

Tas bija gan labi, gan slikti.

Pirms sešsimt gadiem Venecija bija oligarhiska republika, ko parvaldija tirgotāji ar sarežģītas politiskas sistēmas starpniecību, ar mērķi novērst despotismu. Lai nepieļautu intrigas un frakciju veidošanos, visu procesu pamata liela mera bija nejaušība. Vie­nam cilvēkam nekad nepiedereja neierobežota vara. Grupas vienmēr izlēma, deva padomus un rīkojas. Un šis grupas ik pēc no­teikta laika mainijas.

Tomēr korupcija iezagās. Plauka intrigas un draugu būšana. Tika vīti sazvērestības tikli.

Cilvēki vienmēr atrod iespēju.

Ari viņš.

Trīsdesmit dienas.

Laika bija pietiekami.

Ka tad bus ar premjerministri Zovastinu? iejautājas kāds Padomes loceklis, pārtraucot Vincenti pārdomās. Vai viss bus kartība?

Tas varētu kļūt par šodienas svarīgāko jautājumu, viņš at­bildēja.