17 DĀNIJA

Malone nopētīja tikko atbraukušo vīrieti. Viņš bija ieradies viens, ar Audi, kura vējstiklu rota ja koša autonomas uzlīme. Ma­za auguma, drukns, ar kuplu nekārtīgu malu ērkuli, ģerbies pla­tas drēbēs, ar muskuļainiem pleciem un rokam ka smaga fiziska darba stradniekam. Mazliet pari četrdesmit, ar slaviskiem sejas vaibstiem platu degunu, dziļi novietotam acīm.

Uzkāpis uz. lieveņa, vīrietis paziņoja: Es neesmu bruņots. Bet jūs droši varat parbaudit.

Malone turēja ieroci paceltu. Cik patīkami sadarboties ar pro­fesionāļiem.

jūs esat tas, kurš bija muzeja.

Bet jūs esat tas, kurš mani tur iesledza.

Es ne. Bet es to atļavu.

Tik atklatas atbildes pistoles stobra priekša.

Pistoles mani nebiedē.

Tam Malone ticēja. Es neredzu naudu.

Es neesmu redzejis medaljonu.

Malone pagaja sāņus un aicinaja svešinieku ienākt. Vai jums ir vārds?

Vīrietis apstajas durvis un stingri ieskatijas viņam acis. Vik­tors.

Kasiopeja aiz kokiem vēroja, ka atbraucējs kopa ar Maloni ieiet māja. Nebija svarīgi, vai viņš ieradies viens.

Tūlīt sāksies izrāde.

Malones deļ viņa cereja, ka viņas un Torvaldsena aprēķini biju­ši pareizi.

Malone stāvēja mala, kamēr Torvaldsens sarunajās ar Viktoni. Saglabajot modrību, viņš uzmanīgi vēroja tos, ka bija pieradis div­padsmit gadus ilgaja valdības aģenta darba. Viņam bieži bija nā­cies sastapties ar nezināmu pretinieku, paļaujoties tikai uz savu pratu un attapību un izmisīgi cerot tikt cauri sveika.

jūs zogat šos medaljonus visas Eiropas malas, teica Tor­valdsens. Kāpēc? To vērtība nemaz nav tik liela.

Par to es neko nezinu. jūs gribai piecdesmit tukstošus eiro. Tas ir piecreiz vairak par to vērtību.

Un pārsteidzošā karta jūs esat gatavs maksai. Tas nozīme, ka jūs pals neesat kolekcionārs. Ka laba jūs slradajat?

Sava.

Torvaldsens klusi iesmejas. Jums ir humora izjuta. Tas man patīk. jūs angliski runājāt ar Austrumeiropas akcentu. Bijusi Dienvidslāvija? Horvātija?

Viktors klusēja, un Malone ievēroja, ka viņš māja nekam naV pieskaries.

Es jau domāju, ka negribēsiet atbildei uz šo jautājumu, tur­pinaja Torvaldsens. Ka jūs velaties noslēgt darījumu?

Es gribētu apskatīt medaljonu. Ja bušu pārliecinājies par ta īstumu, naudu sagadašu rit. Šodien tas nav iespējams. Svētdiena.

Atkarība no ta, kur ir jūsu banka, ieminējās Malone.

Manēja ir slēgta. Viktora vienaldzīgais skatiens liecinaja, ka viņš neko vairak neteiks.

Kur jūs uzzinājāt par grieķu uguni? jautāja Torvaldsens.

-Jums ir labas zinašanas.

Man pieder Grieķu un romiešu mākslas muzejs.

Malonem uzmetās zosada. tādi cilvēki ka Viktors, kas nav lie­li pļapas, izpauž kaut ko tikai tad, ja zina, ka klausītāji nenodzī­vos tik ilgi, lai pavēstītu to vēl kadam.

Es zinu, ka jūs meklējat ziloņu medaljonus, turpinaja Tor­valdsens. Un esat jau dabūjis visus, izņemot manu un vēl trīs. Manuprat, jūs esat algots aģents, kas nezina un pat negrib zinai, Kāpēc tie ir tik svarīgi. Uzticīgs kalps.

Un kas esat jus? Protams, ne jau Grieķu un romiešu mākslās muzeja īpašnieks.

Gluži pretēji, esmu gan. Un veļos samaksu par iznicinātā­jiem eksponātiem. Tāpēc tik augsta cena.

Torvaldsens pasniedzas kabata, izņēma caurspīdīgu plastma­sas kārbiņu un pasvieda to. Viktors noķēra kārbiņu ar abam rokam. Malone vēroja, ka viesis novieto medaljonu uz labas plauk­stas. Tas bija apmēram piecdesmit centu monētas lieluma, alvas krasa, ar abas puses iekaltiem simboliem. Viktors izņēma no ka­batas juvelieru lupu.

jūs esat eksperts? apjautājas Malone.

-Zinu pietiekami daudz.

Mikrogravejumi ir, ieminejas Torvaldsens. Grieķu burti. ZI1. Zeta. Eta. Apbrīnojami, ka senajos laikos prata tādus iegravet.

Viktors turpinaja pētīt medaljonu.

Pārliecinājāties? noprasīja Malone.

Viktors aplūkoja medaljonu, un, lai gan viņam nebija līdzi ne mikroskopa, ne svaru, tas šķita īsts.

Labākais no līdz šim redzētajiem.

Viņš bija ieradies neapbruņots, jo gribēja, lai šie ļaudis doma, ka viņi ir situācijas noteiceji. Šeit bija vajadzīga smalka viltība, nevis spēks. Tomēr viens jautājums viņam nelika mieni. Kur ir sie­viete?

Viņš pacēla galvu, ļaujot lupai iekrist labajā plauksta. Vai drīkstu apskatīt to nipigak, pie loga? Man vajag labaku gaismu.

Protams, atbildēja vecakais virs.

Ka jūs sauc? jautāja Viktors.

Pieņemsim Ptolemajs.

Viktors pasmaidīja. -Tadi bija vairaki. Kurš esat jus?

Pirmais. Aleksandra oportūnistiskākais ģenerālis. pēc Alek­sandra nāves pieprasīja Ēģipti. Ciudrs virs. Viņa mantinieki val­dīja tur gadsimtiem ilgi.

Viktors papurinaja galvu. Galu gala romieši tomēr viņus uz­varēja.

Nekas nav mūžīgs. Tāpat ka mans muzejs.

Viktors piegāja pie noputējušā loga. vīrs ar ieroci stāvēja sar­dze pie durvīm. Viņam bija vajadzīgs tikai mirklis. Nostājies sau­les staros, ar muguru pret abiem svešiniekiem, viņš veikli rīkojas.

Kasiopeja ieraudzīja kādu vīrieti iznākam no koku audzes mā­jās aizmugurē. Viņš bija jauns, tievs un veikls. Lai gan pagajušaja nakti viņa neredzēja muzeja dedzinātāju sejas, viņa pazina ta vingro gaitu un piesardzību.

Viens no zagļiem.

Dodas taisna ceļa pie Torvaldsena auto.

Viņi rīkojas pamatīgi, tas bija jaatzist, tomēr ne parak piesar­dzīgi, ņemot vera, ka viņi zina kāds ir vismaz dažus soļus vi­ņiem priekša.

Viņa vēroja, ka svešinieks ar nazi pārdur abas aizmugurējās riepas un aši pazūd.

Malone pamanīja apmaiņu. Viktors iemeta lupu labaja plauk­sta, bet kreisaja turēja medaljonu. Bet, kad lupa atkal bija Viktora aci un viņš atsaka apskati, medaljons paradijas labaja plauksta, bet kreisas rokas īkšķis un raditaja pirksts bija pieliekti, slēpjot monētu.

Nav slikti. Veiksmīgi apvienojot ar pieiešanu pie loga, kur ir labāka gaisma. Veikls manevrs.

Malone paraudzījās uz Torvaldsenu, un vecais vīrs aši pama­ja ar galvu, liekot saprast, ka viņš arī to redzējis. Viktors turēja monētu pret gaismu un petija to ar lupu. Torvaldsens papurinaja galvu, kas nozīmēja neiejaukties.

Malone jautāja velreiz: Pārliecinājāties?

Viktors iemeta juvelieru lupu kreisaja plauksta un ielika kaba­ta kopa ar īsto medaljonu. Tad pastiepa labo roku ar apmainīto monētu droši vien muzeja paņemto viltojumu. Tas ir īsts.

Piecdesmit lukstošus eiro vērts? noprasīja Torvaldsens.

Viktors pamaja ar galvu. Likšu parskaitīt naudu. Sakiet, uz

kurieni.

Rit piezvaniet uz medaljona iegraveto numuru, un norunā­sim darījumu.

-Tikai ielieciet to atpakaļ kārbiņa, -atgadinaja Malone.

Viktors piegāja pie galda. jūs gan spēlējat varenu spēli.

Ta nav nekāda spēle, atbildēja Torvaldsens.

Piecdesmit tūkstoši eiro?

Ka jau teicu, jūs iznicinājāt manu muzeju.

Malone pamanīja pašpārliecinātību Viktora piesardzīgajās acis. Šis vīrs bija iekļuvis bīstama situācijā, nepazīdams savu ienaidnieku, uzskatīdams sevi par gudrāku, bet tas parasti nesola neko labu.

Bet Malone bija pieļāvis vēl lielāku kļūdu.

Viņš bija piekritis piedalīties, ticēdams, ka abi viņa draugi zina, ko dara.

Загрузка...