Nodevība Venēcijā

55 VENĒCIJA

Kasiopejas uzmanību vispirms piesaistīja troksnis joma pretēja puse, ziemeļu transepta, kur kāds sava uz. Maloni. Pari zema­jam margam viņa saskatīja viena Zovastinas miesassarga galvu un plecus, bet Maloni ne. pēc tam viņa redz eja, ka izšauj Zovasti­na un lode atsitas pret marmora grīdu paris collu attaluma no Torvaldsena. Vecais vīrs stāvēja mierīgi, pat nepakustējās.

Tad viņa pamanīja kustību labaja puse. Kāpņu arka paradījās vīrietis ar pistoli roka. Pamanījis Kasiopeju, viņš pacēla ieroci, bet nepaguva nospiest gaili.

Viņa tam ielaida lodi tieši krūtis.

Trieciens atsvieda vīrieti atpakaļ ar ieplestām rokam. Viņa rai­dīja vēl vienu trāpīgu šāvienu. Joma pretēja puse viņa redzēja vēl vienu miesassargu, kas virzījās dziļāk baznīcas muzeja. Viņa no­ņēma no pleca loku un sagatavoja bultu, visu laiku turēdamas talak no margam, lai nekļutu par mērķi Zovastinai.

Viņa bija noraizējusies. Tieši pirms ši uzbrucēja paradīšanās Viktors bija pazudis zem apakšēja transepta. Uz kurieni viņš de­vas?

Viņa ielika bultu loka un sagatavojas šaušanai.

Atvilka stiegru.

Pretejā transepta miesassargs te paradijas, te pazuda blavaja apgaismojuma.

Malone gaidīja, turēdams pistoli šaušanas gatavība. Miesas­sargam tikai vajadzēja pienākt mazliet tuvāk. Viņš bija ielavījies aiz kāda eksponātā vitrīnas, ēnu aizsega, sperdams klusus soļus uz. koka grīdas. arī baznīca norībējušie trīs šāvieni neļava saklau­sīt viņa pārvietošanos. Grūti pateikt, no kurienes tie naca, jo traucēja plašas telpas atbalsis. Viņš patiesība nemaz negribēja nošaut svešinieku.

Grāmattirgotāji parasti nemedz nogalinat cilvēkus.

Taču šoreiz laikam nebūs citas izvēles.

Dziļi ievilcis elpu, viņš devas uz priekšu.

Zovastina raudzījās uz. Henriku Torvaldsenu, kamēr vīrs gal­vas norībēja vēl vairaki šāvieni. Cerētas mierīgas pusstundas vie­ta viņa bija nokļuvusi īsta kaujas lauka jucekli.

Torvaldsens noradīja uz koka kasti uz grīdas. Tas nav tas, ko jūs gaidijat, vai ne?

Viņa atbildēja godīgi. Bija vērts mēģināt.

Varbūt Ptolemaja mikla ir tikai maldinašana. Cilvēki jau tūk­stoš piecsimt gadus veltīgi mekle Aleksandra Lielā mirstīgas at­liekas.

Bet vai kāds tiešam tic, ka taja kaste guļ Svētais Marks?

Torvaldsens paraustīja plecus. Daudzi venēcieši noteikti.

Zovastinai bija jātiek projām, tāpēc viņa iesaucas: Viktor!

Vai kas noticis, ministres kundze? apjautājas kāda cita balss.

Mišeners.

Priesteris ienaca apgaismotaja prezbiterija.

Viņa pavērsa pret to ieroci. jūs man melojat.

Malone aizlavījās pa kreisi, kamēr miesassargs palika pie margam un virzījās pa labi. Viņš apgaja ar līkumu apkārt koka griez­tai lauvas figūrai, kas rotaja hercoga troni, un notupas aiz zemu piekārtiem gobelēniem, kas slēpa viņu no sekotāja.

Viņš steidzas uz priekšu, nolēmis pārsteigt pretinieku, pēkšņi uzbrukot tam no otras puses.

Kad gobelenu rinda beidzas, viņš pagriezās un gribēja mes­ties uzbrukuma.

Pēkšņi svešinieka krūtis ieurbās bulta, aizcērtot elpu. Malone redzēja šausmu izteiksmi viņa seja, sataustot dziļi iedūrušos ieroci. Tūlīt pat viņa nedzīvais ķermenis saļima uz grīdas.

Malone steigšus paraudzījās pa kreisi.

Joma pretēja puse stāvēja Kasiopeja ar loku roka, viņas seja bi­ja sastingusi ledaina vienaldzība. Viņai aiz. muguras, augstu pie arējas sienas vidēja tumšs rozes logs. Zem ta no enam iznira Vik­tors un devas uz Kasiopejas pusi, pacēlis pistoli.

Zovastina bija nikna. jūs zinājāt, ka taja kapa neka nav, viņa parmeta Mišeneram.

Ka es to varēju zināt? Kaps nav ticis atvērts jau vairak neka simt septiņdesmit gadus.

Varat pateikt savam pavestam, ka baznīca nedrīkstēs darbo­ties Federācijā un nekādi konkordati neskaitās.

Es nodošu šo ziņu.

Viņa paraudzījās uz Torvaldsenu. jūs ta arī nepateicat. Kāda ir jūsu interese šaja lieta?

Apturēt jus.

Tas bus grūti.

Nezinu gan. Jums vēl jātiek ārā no bazilikas, un līdz lidostai ir tais ceļš pa ūdeņiem.

Tagad viņa saprata, ka pretinieki rūpīgi izvēlējušies šis lama­tas. Vai, pareizak sakot, ļāvuši viņai tas izvēlēties. Venēcija. Visapkārt ūdens. Nav automobiļu. Autobusu. Vilcienu. Tikai daudz gausi peldošu laivu. Tikt projām tiešam var izrādīties grūti. Cik ilgi jabrauc līdz lidostai? Stunda?

Un arī piecu metru attaluma stāvošo abu vīriešu apņemigie skatieni nevēstīja neko labu.

Viktors tuvojas ar loku bniņotajai sievietei, Rafaela slepkavai. Viņa tikko bija nošāvusi vēl vienu viņa kolēģi preteja transepta. Viņa pelnījusi nāvi, bet Viktors saprata, ka nogalinat sievieti būtu muļķīgi. Viņš bija noklausījies Zovastinas sarunu un saprata, ka viņu situācijā nav spoža, kai tiktu projām, bija vajadzīgs kāds no­drošinājums. Tāpēc viņš piespieda pistoles stobru pie sievietes pa­kauša.

Viņa nepakuslejas.

Vajadzētu jūs nošaut, viņš nošņaca.

Un tā būtu godīga spēle?

Pietiekami godīga, lai izlīdzinātu rezultātu.

Es teiktu, ka tas jau ir izlīdzināts. jūsu pāriniekā dzīvība pret

Eli.

Apvaldījis dusmas, viņš pulējas sakopot domas. Tad viņam kaut kas ienāca prata, lespēja atkal kļūt par situācijās noteicējiem. Pieejiet pie margam. Mierīgi.

Sieviete paspēra trīs soļus uz priekšu.

Ministres kundze! viņš sauca pari balustradei.

Paraudzījies garam gūsteknei, viņš redzēja, ka Zovastina pa­ceļ skatienu, joprojām turot uz grauda abus vīriešus.

Ši te, viņš paziņoja, bus musu biļete izkļūšanai no šejie­nes. Ķilniece.

Lieliska doma, Viktor.

Viņa nezina, kadas ziepes jūs sastradajat, vai ne? čukstēja sieviete.

-Jus mirsiet, pirms pagūsiet bilst kaut vardu.

Neraizējieties. Es viņai neko neteikšu.

Malone redzēja Kasiopejas sagūstīšanu. Viņš pieskreja pie margam un nomērķēja pari jomam.

Nometiet to! uzsauca Viktors.

Malone neklausīja.

Es jūsu vieta darītu, ko viņš liek, leja ierunājās Zovastina. Viņas ierocis joprojām bija pavērsts pret Mišeneru un Torvaldsenu. Vai arī es nošaušu šos abus.

Centralāzijas Federācijās premjerministre izdara slepkavību ltalija? Es gan šaubos.

Tas tiesa, piekrita Zovastina. Toties Viktors mierīgi var nogalināt sievieti, un man tas nekaites.

Nomet ieroci, pavēlēja Kasiopeja.

Malone saprata, ka paklausīt būtu muļķīgi. Fabak paslēpties ēnās un turpināt uzglunet pretiniekiem.

Koton, leja ierunājās Torvaldsens, dari, ka Kasiopeja liek.

Bija vien jānotic, ka abi viņa draugi zina, ko dara. Nepareizi?

Droši vien. Bet ši nebija pirmā reize, kad viņš rīkojas muļķīgi.

Viņš ļāva pistolei nokrist pari margam.

Ved viņu leja, Zovastina uzsauca Viktoram. jūs ari, viņa pavēlēja vīrietim, kurš tikko bija nometis ieroci, nāciet šurp.

Viņš neizkustējās no slēptuves.

-Ludzu, Koton, teica Torvaldsens, klausi viņai.

Mirkli vilcinājies, vīrietis atkapas no margam.

jūs varat viņu izrīkot? jautāja Zovastina.

To nevar neviens.

Viktors ar sagūstīto sievieti ienaca prezbiterija. pēc brīža vi­ņiem sekoja vīrietis, kurš paklausīja Torvaldsena pavelei.

Kas jūs esat? viņa noprasīja. Torvaldsens jūs nosauca par Kolonu.

Mans uzvārds ir Malone.

Un jus? viņa pievērsās ar loku bruņotajai sievietei.

Eli Lunds bija mans draugs.

Ko tas viss nozīmēja? Viņai steidzīgi bija jātiek skaidrība, tāpēc, ātri apdomajusi, viņa noradīja uz Viktora gūstekni. Viņa naks man līdzi, kai nodrošinātu netraucētu izkļušanu.

Ministres kundze, iebilda Viktors. Manuprāt, būtu labak, ja viņa paliktu te, kopa ar mani. Es varu viņu turēt ciet, līdz jūs būsiet tikusi projām.

Zovastina pa purina ja galvu un noradīja uz Torvaldsenu. Ņem līdzi viņu. Aizved uz kādu drošu vietu. Kad mana lidma­šīna bus gaisa, es tev piezvanīšu un varēsi viņu atlaist. Ja gadī­sies kadi sarežģījumi, novāc viņu un gada, lai līķis pazūd bez pē­dām.

Ministres kundze, iejaucas Mišeners, ja jau es esmu visa šī haosa izraisitajs, varbūt ņemiet mani par ķīlnieku un laidiet šo kungu brīvība.

Bet varbūt ņemiet mani? piedāvājās Malone. Es nekad neesmu bijis Centralazijas Federācijā.

Viņa nopētīja amerikaņi. Gara auguma, pašpārliecināts. Droši vien aģents. Taču viņai bija jauzzina vairāk par sievietes saistību ar Eli Lundu. Katrs, kurš pietiekami tuvu pazinis kundu, lai ris­kētu ar savu dzīvību, bija jāpapēta tuvāk. Bet Mišeners… Atlika tikai cerēt, ka Viktoram radīsies izdevība novākt šo liekulīgo me­li. Labi, priesteri, jūs varat iet līdzi Viktoram. Bet jus, Malones kungs, varbūt citreiz.