Nodevība Venēcijā

28 KOPENHĀGENĀ PIRMDIENA, 20. APRĪLIS 00:40

Malone paņēma segu un devas uz otru istabu gulēt uz dīvā­nā. Pagājušā gada rudeni pārbūvējot māju pēc ugunsgrēka, viņš bija dzīvoklī nojaucis dažas sienas un pārvietojis citas; tagad ce­turtais stāvs vīrs grāmatveikala bija padarīts mājīgāks un dzīvo­šanai piemerotaks.

Man patīk mēbeles, uzslavēja Kasiopeja. Piestāv tev.

Malone bija atteicies no dāņu vienkāršā dizaina un pasūtījis

visu no 1.ondonas. Dīvānu, dažus krēslus, galdus un lampas. Daudz koka un adas, silta un ērta noskaņa. Viņš bija ievērojis, ka telpu iekārtojumā gandrīz, nekas nemainas, tikai laiku pa laikam to papildinaja kāda no veikala uznesta grāmata vai pa e-paslu atsūtīta Gerija fotogrāfija. Viņš piedavaja Kasiopejai parnakšņot šeit, lai nebūtu jabrauc līdzi Torvaldsenam uz Kristiangādi, un viņa bija ar mieru. Vakariņu laika viņš bija uzklausījis dažadus izskaidrojumus, ņemot vera to, ka spriedumus par notiekošo ietek­me Kasiopejas personiska ieinteresētība.

Bet tas nebija labi.

Viņš pats arī nesen ta jutas, kad bija apdraudēts Gerijs.

Kasiopeja apsēdas uz gultas malas. Dekoratīvas naktslampas blāvi apgaismoja sinepju krasas sienas. Henriks teica, ka man, iespējams, bus vajadzīga tava palīdzība.

-Tu nepiekriti?

Nezinu, ko tu par to doma.

Vai tu mīlēji Eli?

Viņš pats bija pārsteigts, ka uzdevis šo jautājumu, un Kasio­peja uzreiz neatbildēja.

-Grūti pateikt.

Ta nav nekada atbilde. Viņš laikam bija neparasts cilvēks.

Eli bija brīnišķīgs. Gudrs. Dzīvespriecīgs. Asprātīgs. Ja tu būtu redzejis, ka viņš iedegas, kad bija atradis tos senos tekstus. It ka būtu atklajis veselu kontinentu.

Cik ilgi jūs satikaties?

Ar pārtraukumiem trīs gadus.

Viņas skatiens atkal aizklīda taluma, tāpat ka muzeja uguns­grēka laika. Viņi bija tik līdzīgi. Abi prata slēpt jutas. Tomēr kat­ram ir savas robežas. Viņš vēl joprojām pūlējās aptvert, ka Gerijs nav viņa īstais dēls, bet gan bijušas sievas jaunības dēkas auglis. Viņa skatiens pievērsās Gerija fotogrāfijai uz viena no naktsgal­diņiem. Viņš bija nospriedis, ka geniem nav nekādās nozīmes. Zēns bija viņa dels tāpat ka agrak. Un viņš bija salīdzis mieru ar bijušo sievu. Bet Kasiopeja, šķiet, vēl cīnījās ar savu dēmonu. Vislabak bija runāt bez. aplinkiem. Ko tu doma dant?

Viņas kakls un rokas saspringa. Dzīvot talak.

Vai tas viss ir Eli deļ?

Vai nav vienalga?

Sava ziņa viņai taisnība. Tam nebtitu lielas nozīmes. Ta bija viņas ciņa. Nevis viņa. Tomēr viņš juta, ka ši sieviete viņu pie­velk, par spīti tam, ka viņas sirds laikam pieder citam vīrietim. Tāpēc viņš izmeta šadas domas no galvas un jautāja: Ko uzzi­nājāt no Viktora pirkstu nospiedumiem? Pie vakariņam neviens par to neieminējās.

Viņš strada pie premjerministres Zovastinas. Viņas privātās apsardzes vaditajs.

Vai kāds to būtu pateicis arī man?

Viņa paraustīja plecus. Gan jau. Ja tu vēlētos to zināt.

Viņš apvaldīja dusmas, saprotot, ka tas ir tikai draudzīgs joks. Tu doma, ka Centralazijas Federācijā tur ir tieši iesaistīta?

Neviens nav aizticis ziloņu medaljonu Samarkandas muzeja.

kaba doma.

Eli atrada pirmo reālo liecību par Aleksandra Lielā zudušo kapu gadsimtu laika. Es zinu, ka viņš to atklaja Zovastinai, jo viņš stastija man, ka viņa to uzņēma. Viņa ir gluži apsēsta ar grie­ķu vēsturi un Aleksandru. Samarkandas muzejs saņem tik labu finansējumu tieši tāpēc, ka viņa aizraujas ar helēnisma laikmetu. Kad Eli atklaja Ptolemaja miklu par Aleksandra atdusas vietu, Zo­vastina bija sajūsma. Kasiopeja bridi vilcinājās. Viņš nomira tikai nepilnu nedeļu pēc tam.

Tu doma, ka viņu nogalināja?

Viņa māja nodega līdz pamatiem. Neka daudz nepalika pari ne no tas, ne no viņa paša.

Viss saskanēja. Grieķu uguns. Kas notika ar viņa atrastajiem manuskriptiem?

mēs lūdzam dažus zinātniekus apjautaties. Muzeja neviens neko nezinaja.

Un tagad atkal nodeg ēkas un atkal pazūd medaljoni.

Tā nu tas ir.

Ko mēs darīsim?

vēl neesmu izlēmusi, vai man ir vajadzīga tava palīdzība.

Ir vajadzīga.

Kasiopeja aizdomīgi nopētīja viņu. Ko tu no vēstures liecī­bām zifli par Aleksandra kapu?

Ptolemajs viņu guldīja kapenes Memfisa, Ēģiptes dienvidos, apmēram gadu pēc nāves. Pēc tam Ptolemaja dels pārvietoja mir­stīgas atliekas uz ziemeļiem, uz Aleksandriju.

Pareizi. Tas notika laika no 283. gada p.m.e., kad nomira Pto­lemajs, līdz 274. gadam p.m.e. Tika uzbūvēts mauzolejs pilsētas jaunaja kvartala, kur krustojas divi galvenie ceļi, kas veda uz vald­nieka pili. Velak to nosauca Soma grieķu valoda tas nozīmē ķer­menis. Visgreznākās kapenes talaika dižakaja pilsēta.

Ptolemajs bija gudrs, Malone turpināja. Viņš nogaidīja, līdz visi Aleksandra mantinieki bija miruši, un tad pasludināja sevi par faraonu. arī viņa mantinieki bija gudri. Viņi parveidoja Ēģipti par Grieķijai līdzīgu karaļvalsti. Kamēr parejie ciņu biedri neveiksmīgi parvaldija savas impērijas daļas vai zaudēja tas, Ptolemaji savu noturēja trīssimt gadus. Aleksandra mauzolejs bija ļoti spēcīgs politisks arguments.

Kasiopeja pamaja ar galvu. Apbrīnojami. Aleksandra kape­nes kļuva par svētceļojumu vietu. Cezars, Oktavians, Adrians, Kaligula un daudzi citi imperatori ieradās apliecināt viņam cieņu. Mauzolejs laikam bija tiešam iespaidīgs. Ar zeltu pārklātā mūmi­ja, zelta kroni galva, zelta sarkofaga, zeltaina medus ieskauta. Pusotru gadsimtu Aleksandrs netraucēti gulēja, līdz Ptolemajs IX nonaca naudas grūtības. Viņš noplēsa no mūmijas visu zeltu un izkausēja šķirstu, nomainot to ar stikla zārku. pēc tam mauzolejs nostāvēja vēl sešsimt gadus. Pēdējas ziņas par ta esamību atro­damas musu eras 391. gada.

Pārējo Malone zinaja. Ēka un Aleksandra Liela mirstīgas atlie­kas pazuda. Pētnieki tas mekleja tūkstoš sešsimt gadus. Taču senas pasaules dižakais iekarotājs, cilvēks, kurš savas dzīves lai­ka tika pielūgts ka dievs, bija pazudis.

Vai tu zini, kur atrodas viņa mirstīgas atliekas? viņš jau­tāja.

Eli doma ja, ka zina. Šie vārdi skanēja ka no lielas tālienes, it ka viņa sarunatos ar drauga regu.

Un tu doma, ka viņš nekļūdījās?

Viņa paraustīja plecus. Bus pašiem jāaizbrauc pārliecināties.

Uz. kurieni?

Viņa beidzot pievērsa Malonem nogurušu skatienu. Uz Veneciju. Bet vispirms jadabu pēdējais medaljons. 1as, kuram Vik­tors droši vien jau devies pa pedam.

Un kur tas ir?

kāda sagadīšanas arī Venēcijā.