Nodevība Venēcijā

14 KOPENHĀGENA 8:30

Malone raudzījās uz māju. Pirms pusstundas viņš kopa ar Torvaldsenu un Kasiopeju bija izgājis no grāmatveikala un braucis gar juras krastu uz ziemeļiem. Desmit minušu brauciena attaluma no Torvaldsena lepna savrupnama viņi nogriezās no galvena ceļa un apturēja auto pie pieticīga vienstava namiņa, kas bija pa­slēpies ķeburainu dižskābaržu birzi. C iar ķieģeļu un koka sienam ziedeja pavasara narcises un hiacintes, bet majeli vainagoja greizs divslīpju jumts. Piecdesmit jardu attaluma pret akmeņaino kras­tu skalojas pelecigi brūnie Fresuna ūdeņi.

-Lieki būtu jautat, kam ši māja pieder.

Ta ir galīgi nolaista, atbildēja Torvaldsens. Un atrodas tieši līdzas manai zemei, l's to nopirku par izdevīgu cenu, un ta ir pasakaina vieta piejūras rajona.

Malone piekrita. Lielisks īpašums. Un kas te dzīvos?

Kasiopeja pasmaidīja. Muzeja īpašnieks. Kas gan cits?

Malone pamanīja, ka viņas garastavoklis saka uzlaboties. To­mēr viņi visi jutas ka uzvilkti. Pirms izbraukšanas Malone bija pārģērbies un pagulte sameklējis Magelana nodaļas izsniegto Beretta. Vieteja policija jau divreiz bija pavēlējusi viņam nodot iero­ci, bet Torvaldsens, izmantojot pazīšanos ar Dānijas premjermi­nistru, abas reizes bija iejaucies un nokārtojis jautājumu. Lai gan Malone bija aizgajis no dienesta, pagajuša gada laika ierocis viņam vairakkart bija noderējis. Un tas viņam nepatika. Viens no iemesliem aiziešanai no valdības dienesta bija tieši nevēlēšanās nesat ieroci.

Viņi iegāja mājā. Pa sāls kārtiņas klātajiem logiem ieplūda spo­ža saules gaisma. Istabu iekārtojumā juku jukām bija apvienoti veci un jauni priekšmeti, veidojot haotisku, bet tīkamu stilu maisijumu. Viņš ievēroja telpu stāvokli. Bija nepieciešams nopietns remonts.

Kasiopeja parmekleja maju.

Torvaldsens apsēdas uz noputējuša divana ar tvida pārklāju.

Visi eksponāti, kas pagajušaja nakti atradas muzeja, bija kopi­jas. Iegādājies muzeju, es aizvacu no zalem oriģinālus. Neka pā­rāk vērtīga tur nebija, tomēr nedrīkstēja ļaut tiem iet boja.

Tu tam veltīji lielas pulēs, secinaja Malone.

Kasiopeja atgriezās no izlūkgājiena. Šajā spēlē ir augstas lik­mes.

Par to viņš nešaubijas. Kamēr mēs gaidam atnakam kadu, kas mēģinās mus nogalināt noslēpumaino zvarutaju pirms trim stundām varbūt vismaz paskaidrosi, Kāpēc atvēlēji viņiem tik ilgu sagatavošanas laiku?

Es lieliski saprotu, ko esmu izdarījis, atbildēja Torvaldsens.

Kāpēc tie medaljoni ir tik svarīgi?

Vai zini, kas bija Hefaistions? noprasīja Torvaldsens. Malone zinaja. Viņš bija Aleksandra tuvakais draugs. Iespē­jams, ka mīļakais. Nomira dažus mēnešus pirms Aleksandra.

-Samarkanda atrasTajā senajā manuskripta, paskaidroja Ka­siopeja, izlasami jauni vēsturiski fakti par viņu. Tagad mēs zi­nām, ka Aleksandrs, vainas apziņas mocīts par drauga nāvi, pa­vēlēja sodīt ar nāvi savu personīgo ārstu, viri varda Glaucijs. Viņš lika to saraut gabalos, piesienot pie diviem līdz zemei noliektiem kokiem.

Un ar ko ārsts bija to izpelnījies?

Viņš nespēja glābt Hefaistionu, atbildēja Torvaldsens.

Šķiet, ka Aleksandram bija līdzeklis pret šo slimību. Kaut kas tads, kas iepriekš vismaz vienreiz bija apturējis to pašu drudzi, kas nonāvēja Hefaistionu. Manuskripta tas minēts vienkārši ka zaļu dzeriens. Bet ir arī dažas interesantas detaļas.

Kasiopeja izņēma no kabatas salocītu papīra lapu.

Izlasi pats.

Cik netaisnīgi, ka valdnieks sodīja nabaga C,lauciju. Ārsts ne­bija vainīgs, llefaistionam bija aizliegts est un dzert, bet viņš ne­paklausīja. ja viņš būtu atturējies, varbūt tiktu iegūts laiks viņa izdziedēšanai. Tiesa gan, Glaucija rīcība nebija zaļu, jo to trauks pirms dažam dienam negadījuma tika saplēsts, bet viņš gaidīja, kad no austrumiem atvedis jaunu daudzumu. Pirms vairakiem gadiem, skitu vajāšanas laika, Aleksandram bija piemetušas nik­nas vedersajvs. Apmaiņā pret pamieru skiti sagadāja zāles, ko vi­ņi jau sen izmantoja arstešanai. Par tam zinaja tikai Aleksandrs, Ilēfaistions un Glaucijs, bet reiz Glaucijs ar šo brīnumaino dziru bija izārstējis savu palīgu. Šim vīram bija ta pietucis kakls, ka viņš gandrīz neko nespēja norit, it ka rīkle būtu sabazti akmeņi, bet ar katru izelpu no mutes šļācas ārā šķidrums. Ķermeni klāja augoņi. Visi viņa locekļi bija zaudējuši pēdējos spēkus. Katrs elpas vilciens sagādaja mokas. Glaucijs iedeva viņam iedzert šis zāles, un nakamaja diena vājnieks bija vesels. Glaucijs pastāstīja palīgam, ka vairakkārt ar šīm zalem izārstējis valdnieku, vienreiz pat, kad tas bijis tuvu nāvei. Glaucijs bija izglābis sava palīga dzīvību, tomēr tas nekādi nespēja pasargāt ārstu no Aleksandra dusmām. Viņš no Babilonas mūriem noraudzījās, ka palmas sarauj viņa glābēju ga­balos. Atgriezies no soda izpildes, Aleksandrs lika pasaukt arsta palīgu un jautāja, vai tas zina par šim zalem. Glaucija drausmī­gās nāves izbiedetais palīgs bija spiests teikt patiesību. Valdnieks piekodināju viņam nevienam neko neteikt par zalem. pēc desmit dienam pats Aleksandrs gulēja uz nāves gultas, drudzis plosīja viņa augumu un zuda pedejie spēki. Savas dzīves pedeja diena, kamēr cīņu biedri un ģenerāļi lūdza viņa padomu, Aleksandrs čuk­stēja, ka viņam vajag zāles. Atcerejies Glaucija likteni, palīgs sa­ņēma drosmi un pateica nē. Valdnieka lupas iezagās smaids. Pa­līgs ar prieku noraudzījas Aleksandra nāves mokas, zinādams, ka būtu varējis viņu izglābt.

Šo stāstu pierakstīja galma vēsturnieks, paskaidroja Kasi­opeja. Viņš arī bija zaudējis mīļu cilvēku, kad pirms četriem ga­diem Aleksandrs pavēlēja sodīt ar nāvi Kalistenu, Aristoteļa brāļadelu, kas līdz 327. gadam p.m.e. kalpoja par galma vēsturnieku. Tad viņš tika iejaukts atentata gatavošanas sazvērestībā. Taja lai­ka Aleksandra vajašanas manija bija sasniegusi bīstamu pakapi. Tāpēc viņš pavēlēja nogalināt Kalistenu. Atmiņas vesta, ka Aris­totelis to Aleksandram nekad nepiedeva.

Malone pamaja ar galvu. Daži runa, ka Aristotelis aizsūtīja indi, kas it ka nogalinaja Aleksandru.

To dzirdot, Torvaldsens nicīgi saviebās. Valdnieku nenoindeja. Sis manuskripts to pierada. Aleksandrs mira no infekcijas. Iespējams, no malarijas. Dažas nedēļas pirms nāves viņš bija so­ļojis caur purviem. Bet pavisam droši to nevar pateikt. Un šis zaļu dzēriens jau iepriekš bija izārstējis gan viņu pašu, gan arsta pa­līgu.

Vai pieversi uzmanību simptomiem? jautāja Kasiopeja. Drudzis, aizpampis kakls, gļotas, nespēks, augoņi. Izklausas pēc vīrusu infekcijas. Un tomēr šis šķidrums pilnība izarsteja ar­sta palīgu.

Malone nebija tāda sajūsma. Nevar parak ticēt vairak nekā divtūkstoš gadus vecam manuskriptam. Nevar zināt, vai tas ir autentisks.

Ir, apgalvoja Kasiopeja.

Malone gaidija paskaidrojumu.

Mans draugs bija eksperts. Teksta meklēšana tika izmantota visjaunākā un izcilākā metode, ko nevar piemānīt ar viltojumiem. Ta ir teksta lasīšana molekulārā līmeni.

Koton, ierunājas Torvaldsens. Aleksandrs zinaja, ka sāk­sies cīniņi par viņa līķi. Dažas dienas pirms savas aiziešanas viņš esot teicis, ka pēc viņa nāves viņa dižciltīgie draugi uzsāks lie­las berinieku speles. Savads pareģojums, bet tagad mēs sakam to saprast.

Kasiopejas stāstītajā Malone bija uztvēris vēl kaut ko, tāpēc pārjautāja: Tu teici, ka tavs draugs bija eksperts? Pagātnes laikā?

Viņš ir miris.

Tagad viņš saprata Kasiopejas bēdas. jūs bijāt tuvi draugi?

Viņa neatbildēja.

Tu varēji man pastāstīt.

Ne, nevarēju.

Viņas vārdi sāpīgi iedzēla sirdi.

Pietiek ar to, iejaucas Torvaldsens, ka visa ši intriga ir saistīta ar Aleksandra mirstīgo atlieku meklēšanu.

Labu veiksmi. Neviens tas nav redzējis tūkstoš piecsimt ga­dus.

Tur jau tas āķis, vēsi atteica Kasiopeja. Varbūt mēs zi­nām, kur tas ir, bet virs, kas nāk šurp mus nogalinat, nezina.