Nodevība Venēcijā

12

Viktors nolika klausuli. Rafaels, stavedams pie loga, bija klau­sījies sarunu.

Viņš grib tikties pēc trim stundām. kāda māja pilsētas zie­meļdaļā, pie piekrastes šosejas. Viņš pacēla ziloņu medaljonu. Viņi jau kādu laiku zinaja, ka mēs nāksim, un lika izgatavot šo. Nav slikts. Viltotājs savu darbu prot labi.

Mums par to jāziņo.

Viktors nepiekrita. Ministre Zovastina bija sutijusi viņu ka pa­šu uzticamako. Katru dienu ministri sargaja trīsdesmit viri. Viņas Svēta vienība. Izveidota pēc Grieķijas nežēlīgāko kaujas vienību parauga. Tās savulaik varonīgi cīnījās, līdz Maķedonijas Filips un viņa dels Aleksandrs apkava visus līdz pēdējam. Viktors bija dzirdējis Zovastinu runājām par šo temu. Maķedonieši apbrīnoja Svētas vienības drosmi un tai par godu Grieķijā uzcēla pieminek­li, kas saglabajies līdz pat mūsdienām. Stājoties pie varas, Zovas­tina ar lielu aizrautību saka veidot savu vienību. Viktoru viņa uz­ņēma vienība pašu pirmo, un viņš samekleja pārējos divdesmit deviņus, to skaita arī itālieti Rafaelu, kurš tobrīd stradaja Bulgā­rijas valdības slepenaja dienesta.

Vai nevajadzetu piezvanīt uz Samarkandu? Rafaels atkal jautāja.

Viktors paraudzījās uz savu pārinieku. Viņš bija dedzīgs un enerģisks jauneklis. Viktors viņu labi ieredzēja un tāpēc arī pie­deva tadas kļūdas, ko citi nepaciestu. Piemeram, ta svešinieka sa­gūstīšanu muzejā. Bet varbūt ta nemaz, nebija kļūda?

mēs nevaram zvanīt, viņš klusi atbildēja.

Ja viņa par to uzzinās, tad nogalinas mus.

Tad mēs nedrīkstam ļaut, lai uzzina. Līdz šim mums viss ir izdevies labi.

Tā arī bija. Četras zādzībās. Visas no privātām kolekcijām, kuru īpašnieki, par laimi, glabaja tas nedrošos seifos vai pavirši izliktas apskatei. Katras zādzībās pēdas viņi noslēpa ar uguns­grēku un neatstaja nekādus pierādījumus.

Varbūt tomēr ne vienmēr.

Šķiet, ka cilvēks, kam viņš zvanīja, kaut ko zina par viņu no­domiem.

Mums pašiem bus tas jaatrisina, viņš piebilda.

-Tu baidies, ka viņa vainos mani.

Viktoram rīkle savilkas kamols. Drīzāk baidos, ka viņa vai­nos mus abus.

Viktor, man ir nelaga nojauta. Tu mani parak aizstavi.

Viktors uzmeta kolēģim vainīgu skatienu. Mēs abi visu sa-

laidam dēlī. Viņš aptaustīja medaljonu. Šis nolādētās manti­ņas nes tikai nepatikšanas.

Kāpēc viņai tas vajag?

Viktors papurinaja galvu. Viņa nemedz izskaidrot savus no­domus. lāču tie nenoliedzami ir svarīgi.

Es kaut ko noklausījos.

Viktors pamanīja Rafaela acis iemirdzamies ziņkāri. Kur no­klausījies?

Kad biju norīkots viņas personiskajā apsardzē pagajušaja nedeļa, pirms izbraukšanas.

Viņi visi pēc kartas kalpoja ka Zovastinas ikdienas apsardze. Noteikumi bija skaidri. Neko nerunāt, neko neklausīties, gadat tikai par premjerministres drošību. Bet šoreiz bija citādi. Šoreiz viņam bija jazina. Pastāsti.

Viņa kaļ plānus.

Viktors pacēla medaljonu. Un kāda tam saistība ar šiem?

Viņa teica, ka esot kaut kada. Viņa runaja pa tālruni. mēs palīdzēšot novērst kādu problēmu. Rafaels apklusa. Viņas godkārīgie plāni ir milzīgi.

Bet viņa arī ir daudz paveikusi. To, kas nebija izdevies ne­vienam. Tagad Centralazija ir laba dzīve. Beidzot.

Es to redzēju viņas acis, Viktor. Viņai ar to nepietiek. Viņa grib vairak.

Viktors noslēpa bažas aiz neizpratnes maskas.

Rafaels turpinaja: Es lasīju Aleksandra biogrāfiju, par ko viņa reiz. ieminejas. Viņai patīk ieteikt grāmatas, sevišķi par Aleksan­dru. Vai zini stāstu par Aleksandra zirgu Bucefalu?

Viktors bija dzirdējis Zovastinu runājām par to. Kad Alek­sandrs vēl bija mazs, tevs iegādājās skaistu zirgu, kuru neviens nevareja iejāt. Aleksandrs izsmeja gan tevu, gan karaliskos zirgkopjus un paziņoja, ka pats savaldīs šo dzīvnieku. Filips gan šaubijas, tomēr, kad Aleksandrs apsolīja neveiksmes gadījuma par sa­vu naudu atpirkt zirgu no teva, valdnieks ļava dēlam izmēģināt roku. Redzedams, ka zirgs laikam baidas no viņa ēnas, Alek­sandrs pagrieza to pret sauli un pēc nelielas pielabinašanas veik­smīgi uzsēdas Bucefalam mugura.

Viktors atbildēja Rafaelam, ka zina šo stāstu.

Un vai tu zini ari, ko Filips teica Aleksandram, kad tas bija iejājis zirgu?

Viktors papurinaja galvu.

Viņš teica: "Meklē karaļvalsti, kas atbilst tavam vērienam, jo Maķedonija tev ir par mazu." Ta ir arī viņas nelaime. Viņas fede­rācijā ir lielāka par Firopu, bet viņai ar to nepietiek. Viņai vajag vēl.

Mums par to nav jalauza galva.

Šis musu uzdevums ir kaut ka saistīts ar viņas plānu.

Viktors neatbildēja, bet arī viņu maca raizes.

Rafaels, šķiet, nojauta viņa klusēšanas iemeslu. Tu teici pa tālruni, ka mēs aiznesīsim piecdesmit tūkstošus eiro. Mums nav tadas naudas.

Viktors nopriecājās par sarunas tēmas maiņu. Naudu neva­jadzēs. mēs dabūsim medaljonu tāpat.

Mums bus jālikvidē cilvēki, kas to uzsākuši.

Rafaelam taisnība. Premjerministre Zovastina nepacietīs kļū­das.

Piekritu, viņš atbildēja. Novāksim viņus visus.