Nodevība Venēcijā

66 SAMARKANDA 10:30

Dzerdams vieglo kokakolu, Malone vēroja, ka Iear ļet 3b A tu­vojas terminālim. Samarkandas lidosta atradas uz ziemeļiem no pilsētas, ta bija maza, ar vienu skrejceļu un apkalpoja gan komer­ciālos reisus, gan privātās un armijas lidmašīnas. Viņš bija atli­dojis no Italijas atrak neka Viktors un Zovastina, jo prezidents Da­nielss bija viņam atvēlējis E-16-E Strike Eagle. No Venēcijas viņš ar helikopteru ātri nokļuva Aviano gaisa spēku bāze, kas atradas piecdesmit jūdzes uz ziemeļiem, bet lidojums uz austrumiem virs­skaņas atruma, kas pārsniedza 1300 jūdzes stundā, ilga tikai mazliet vairak par divām stundām.

Abas F-lb lidmašīnas ieradas Samarkanda bez sarežģījumiem, jo amerikaņu lidaparatiem bija neierobežotas nolaišanas tiesības visas Federācijās lidostās un bāzes. ASV oficiāli bija šis valsts sa­biedrotais, taču šaja pasaules daļa visas attiecības bija ļoti nepa­stāvīgās. Otra kara lidmašīna bija ieradies kdvins Deiviss, kas ta­gad jau bija premjerministres pili. Prezidents Danielss negribeja iesaistīt Deivisu un labprāt būtu licis l^m turēties drošā attalu­ma, taču viņš zināja, ka Malone nepieņems atteikumu. Turklāt, prezidents iesmejies piebilda, visam šim planam ir tikai aptuveni desmit procentu izredzes izdoties veiksmīgi, tāpēc vai nav vien­alga?

Malone norija pēdējos dzeriena malkus, kas pēc amerikaņu gaumes garšoja parak pliekani, tomēr gluži ciešami. Lidojuma lai­ka viņš bija stundu pagulējis. Pirmoreiz pēc divdesmit gadiem viņš atkal lidoja ar šādu kara lidmašīnu. Dienedams flote, viņš bija iemācījies tadas vadīt, bet velak kļuva par juristu un pargaja uz juridisko daļu. To viņam ieteica teva dienesta biedri.

Tevs.

Zemūdenes komandieris. Līdz kāda augusta diena viņa vadī­ta zemūdene nogrima. Malonem tad bija tikai desmit gadi, bet no šim atminam vēl tagad sažņaudzas sirds. Kad viņš iestājās flote, teva vienaudži jau bija sasnieguši augstas dienesta pakapes un iecerejuši spožu nākotni Foresta Malones dēlam. Tāpēc aiz cie­ņas pret viņiem Malone paklausīja un kļuva par Magelana noda­ļas aģentu.

Viņš nenožēloja savu izvēli, un karjera Tieslietu departamentā bija aizraujoša. Piedzīvojumi nebeidzas arī pēc aiziešanas no die­nesta. Templieši. Aleksandrijas bibliotēka. Tagad Aleksandra Liela kaps. Viņš papurināja galvu. Izvelc. Katrs izlemj pats.

Tāpat ka virs, kas tagad izkāpj no Imr ]et. Viktors. ASV spiegs. Piespiedu karta savervēts.

Tas nebija labi.

Iesviedis pudeli atkritumu kastē, Malone gaidīja, kad Viktors ieies lidostas eka. Novērošanas satelīts AWAC> E Sentry, kas pastavigi atradas orbīta vīrs Vidējiem Austrumiem, bija izsekojis ur ]et lidojumu no Venecijas, ļaujot Malonem uzzināt precīzu no­sēšanas laiku.

Viktors izskatijas tāpat ka bazilika vēja aprautu seju, netīras drēbes. Viņa stivaja gaita jautās pamatīgs nogurums.

Nostājies aiz nelielas starpsienas, Malone nogaidīja, līdz Vik­tors pagriežas pret termināli, tad sekoja un panāca viņu. Ilgi gan lidoji.

Viktors apstajas un pagriežas. Viņa seja nebija ne mazaka pār­steigumā. Es domāju, ka man bus jāpalīdz Vitai.

Es palīdzēšu tev.

Tu ar saviem draugiem Kopenhāgenā mani piešmauci. Man nepatīk, ka mani izmanto.

Kuram tad patīk?

Atgriezies, Malone, no kurienes esi nācis. Ļauj man tikt gala ar visu.

Malone izņēma pistoli. vēl viena priekšrocība, lidojot ar armi­jas lidmašīnu, ir tada, ka ASV armijas personālam un pasažie­riem nav jāiziet muitas parbaude. Mans uzdevums ir palīdzēt tev. Un to es arī darīšu, vai tev tas patīk vai ne.

Gribi mani nošaut? Viktors pagrozīja galvu. Kasiopeja Vita Venecija nošava manu pārinieku un mēģināja novākt arī mani.

Tad viņa vēl nezinaja, ka tu esi slepenais aģents.

-Tu to saki ta, it ka tas būtu kas slikts.

vēl neesmu īsti izlēmis, vai tev var uzticēties.

-Ar to sievišķi bus ziepes, paziņoja Viktors. Man liekas, viņa nejaus mums palīdzēt.

Varbūt tev taisnība, bet nekur viņa nespruks. Malone nolē­ma mazliet paglaimot. Esmu dzirdējis, ka tu esot labs aģents. Tad palīdzēsim viņai.

Es to arī gatavojos darīt. Tikai nebiju domājis, ka uzradisies pārinieks.

Malone atkal paslēpa pistoli zem jakas. Aizved mani uz pili.

Viktors apjuka. Ko vēl negribesi?

-Tev ka Svētas vienības vadītajam tas nebūs grūti. Tev liekus jautājumus neuzdos.

Viktors papurinaja galvu. Ļautiņi, jūs esat traki! Vai jums dzī­vot apnicis? Pietiekami ļauni, ka viņa ir tur. Tagad vēl arī tu? Es nevaru uzņemties atbildību par to visu. Un, starp citu, mēs ne­drīkstam pat sarunaties. Zovastina pazīst tevi pēc sejas.

Malone jau bija pārliecinājies. Lidlauka nebija novērošanas ka­meni. Tās bija talak, termināli. Tuvuma nevienu nemanīja, tāpēc viņš bija izvēlējies šo vietu sarunai. Tikai ieved mani pili. Ja pa­radīsi pareizo virzienu, parejo es paveikšu pats. Tad tu būsi dro­šība. Tev nekas nebūs jadara, tikai jāpiesedz mani. Vašingtona grib par katru cenu pasargat tevi no atmaskošanas. Tāpēc arī es­mu ieradies.

Viktors neticīgi pagrozīja galvu. Un kurš gan izdomaja šo stulbo plānu?

Malone pasmaidīja. Es.