Nodevība Venēcijā

61 VENĒCIJA

Vai esat kaut ko dzirdējuši par scitalu? jautāja Malone.

Neviens nepieteicas.

Rakstitajs ņem cilindru, aptin ap to adas strēmeli, uzraksta vēstuli, pēc tam attin vaļa un pievieno dažādus liekus burtus. Vēstules saņēmējam ir tads pats cilindrs ar tadu pašu diametru, tāpēc, aptinot strēmeli ap to, viņš var izlasīt ziņu. Ar citādu iz­mēru cilindru liek iegūts tikai haotisks burtu jūklis. Senie grieķi bieži izmantoja scitalu slepenai sarakstei.

Ka jūs to visu zināt? brīnījās Deiviss.

Malone paraustīja plecus. Scitals bija atrs un efektīvs paņē­miens, lurklat nepārprotams, bet tas kaujas laukā bija ļoti svarīgi. Lielisks veids, ka nosūtīt slepenu ziņojumu. Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, es lasu.

Mums nav vajadzīga cilindra, teica Deiviss. Ka mēs at­šifrēsim šo vēstījumu?

-Atcerieties miklu. Dzīve ir rners īstajam kapam. Viņš pacēla medaljonu. -Z11. Dzīvība. Monēta ir mērīšanas rīks.

Bet piesardzīgs esi, jo iespēja dota tik viena, algadinaja Stefānija. Zelta folija ir plana. To nevarēs attīt un uztīt velreiz. Acīm­redzot tiek dots tikai viens mēģinājums.

Malone pamaja ar galvu. Ta es arī nopratu.

Viņi atstaja baziliku un devas ar zelta foliju un ziloņu medal­jonu uz bīskapijas telpām. Medaljona diametrs bija apmēram col­la, un viņi sāka meklet kaut ko atbilstošu. Sienas skapi atrastie paris slotas katli izrādījās parak resni, bet daži citi priekšmeti parak tievi.

Visas gaismas deg, nobrīnījās Malone, bet neviena nav.

Kad Zovastina palika bazilika viena, Mišeners lika visiem atstat eku, paskaidroja Deiviss. mēs gribējām pēc iespējas iz­tikt bez. lieciniekiem.

Uz plaukta līdzas kopošanas aparātam Malone pamanīja sve­ces. Paņēmis tas, viņš ievēroja, ka to diametrs ir tikai mazliet lie­lāks par medaljonu. mēs paši izgatavosim scitalu.

Stefānija uzreiz saprata. Tālāk pa gaiteni ir virtuve. Es atne­sīšu nazi.

Malone piesardzīgi turēja sauja mazo zelta strēmelīti, ietītu sa­burzīta papīra lapa, ko viņi bija atraduši dārgumu glabalavas biļešu kase.

Vai kāds no jums saprot sengrieķu valodu? viņš apjautājās.

Deiviss un Torvaldsens papurinaja galvu.

Mums bus vajadzīgs dators, kai ko mēs izlasīsim uz šis stromeles, tas bus sengrieķu valoda.

Birojā ir dators, atcerejas Deiviss. Tepat blakus.

Stefānija atgriežas ar mizojamo nazi.

Es raizējos par Mišeneru, ieminējās Malone. Kas gan var liegt Viktoram nogalinat viņu arī tad, ja Zovastina notraucēti liks projām?

Viņam nekas nedraud, atbildēja Deiviss. Es gribēju, lai Mišeners iet līdzi. Viktoram.

Malone nesaprata. Kāpēc?

Edvīns Deiviss nopētīja viņu, it ka vērtēdams viņa uzticamību.

Maloni tas kaitinaja. Kas tad nu?

Stefānija pamaja ar galvu, un Deiviss paskaidroja: Viktors slrada musu laba.

Viktors apstulba. Kas jūs tads esat?

Katoļu baznīcas priesteris, ka jau teicu. Bet jūs gan neesat tas, par ko izliekaties. ASV prezidents lika man parunat ar jums.

Laiva joprojām slidoja uz piestātnes pusi. Jau pēc brīža Miše­ners būtu projām. Svētulis bija nogaidījis īsto bridi šim paziņoju­mam.

Cik man zināms, Zovastina jūs atrada Horvatijas drošības dienesta, kur jūs jau pirms tam bija savervējuši amerikāņi. jūs tiem labi palīdzējai Bosnija, un, uzzinājuši, ka tagad jūs strādājāt Zo­vastinas laba, amerikaņi atjaunoja sadarbību.

Viktors bija spiests atzīt, ka tas viss atbilst patiesībai un tatad viņa priekša ir īsts aģents.

Kāpēc jūs ta darat? jautāja Mišeners. Dzīvojat melos?

Viktors nolēma atbildēt godīgi. Teiksim ta, ka es negribeju no­nākt tiesas priekša par kara noziegumiem. Bosnija es cīnījos otra puse. mēs visi sastradajam jaunus darbus, ko pēc tam nožēlojam. Lai atvieglotu sirdsapziņu, es pārgāju amerikaņu puse palīdzēt tiem notvert bistamakos noziedzniekus.

Tas nozīme, ka tagad jūs ienīstu arī bijušie ciņu biedri, ja uz­zinātu par jūsu nodevību?

-Apmēram ta.

Amerikāņi vēl joprojām tur par jūsu galvu Dāmokla zobe­nu?

Slepkavībam nav noilguma. Man Bosnijā ir ģimene, laja pa­saules daļa atriebība tiek vērsta arī pret visiem tuviniekiem. Es atstaju dzimteni, lai neapdraudētu viņus. Bet, kad amerikāņi uzzinaja, ka es strādāju Zovastinas laba, viņi man piedavaja izvēli. Draudēja izstāstīt par mani viņai vai bosniešiem. Es sapratu, ka drošāk būtu sadarboties.

-Jus spēlējat bīstamu spēli.

Viktors paraustīja plecus. Zovastina neko par mani nezinā­ja. Ta ir viena no viņas vājībām. Viņa doma, ka visi, kas ir viņas tuvumā, ir parak nobijušies vai sajūsmas pārņemti, lai statos viņai pretī. Tad viņam kaut kas ienaca prata. Ta sieviete, kas šonakt bija bazilika un aizgaja kopa arZovastinu. Kasiopeja Vita…

Viņa arī ir iesaistīta.

Tagad Viktors apjauta, cik briesmīgu kļudu pieļāvis. Viņš tie­šam varēja iekrist. Tāpēc viņš pulējas paskaidrot. mēs jau tikā­mies Kopenhāgenā. Es mēģināju nogalinat viņu un arī abus pā­rējos, kas bija bazilika. Es taču neko nezināju. Bet, kad viņa pastastis Zovastinai, kas notika, man bus beigas.

Kasiopeja neko neteiks. Viņu jau iepriekš bndinaja par jums. Viņa cer uz jūsu palīdzību Samarkanda.

Tagad viņš atcerējās sievietes savados čukstus transepta gale­rija un saprata, Kāpēc neviens no Dānijā sastaptajiem neko nepiemineja Zovastinas klātbūtne.

laiva apstajas piestātne. Mišeners veikli izkapa. Palīdziet vi­ņai. Esmu dzirdējis, ka viņa ir atjautīga.

Un arī aukstasinīga slepkava.

Lai Dievs jūs sarga, Viktor. Šķiet, ka jums tas bus vajadzīgs.

Muļķības!

Priestera seja paradijas smaids. Kādreiz es arī ta domāju. Viņš pašūpoja galvu. Taču kļūdījos.

Viktors bija pagans. Tāpat ka Zovastina. Taču tam nebija ne­kādu reliģisku vai morālu iemeslu. Vienkārši viņam bija gluži vienalga, kas notiks ar viņu pēc nāves.

Un vēl kas, ieminējas Mišeners. Kasiopeja bazilika pie­minēja kādu vīrieti. Eli kundu. Amerikaņi grib zināt, vai viņš ir dzīvs.

Atkal šis vārds. Vispirms taujaja sieviete, tagad Vašingtona.

Viņš bija dzīvs, bet tagad es vairs droši nezinu.

Malone papurināja galvu. Jums ir savs aģents Zovastinas cil­vēku vidu? Kāpēc tad mēs esam vajadzīgi?

mēs nedrīkstam ļaut viņam iekrist, atbildēja Deiviss.

Vai tu to zināji? Malone jautāja Stefanijai.

Viņa papurinaja galvu. vēl pirms brīža ne.

Mišeners kļuva par lielisku ziņnesi, paskaidroja Deiviss. mēs nezinājām, ka viss izvērtīsies, bet, ta ka Zovastina lika Vik­toram vest viņu sev līdzi, viss iznaca tieši mums pa pratam. Mums vajag, lai Viktors palīdz Kasiopejai.

Kas ir Viktors?

Viņš nav musu vietējais aģents, atbildēja Deiviss. CIP viņu adoptēja jau sen. Nejaušs ieguvums.

Draudzīgi vai nedraudzīgi adoptēja? Malone zinaja, ka daudzi aģenti tiek piespiesti sadarboties.

Deiviss bridi vilcinājās. Nedraudzīgi.

Tas nav labi.

mēs atjaunojam kontaktus pagajušaja gada. Viņš mums ir tīri labi pakalpojis.

Viņš ir iepinies tik dziļi, ka viņam nevar uzticeties. Pat nav saskaitams, cik reizes šadi piespiedu aģenti ir mani piekrāpuši. Viņi ir ka ielasmeitas.

Ka jau teicu, viņš ir labi pakalpojis.

Maloni tas neparliet inaja. jūs laikam esat iesācējs šaja spele.

Tomēr zinu, ka ir jāriskē.

No riska ir tikai viens solis līdz muļķībai.

Koton, ierunājās Stefānija, es dzirdēju, ka tieši Viktors mums noradīja uz Vincenti.

Un tāpēc gaja boja Naomi. Vēl jo vairak viņam nedrīkst uzti­ceties.

Malone nolika saburzīto papīra lapu uz kopētājā un paņēma no Stefānijas nazi. Pielika ziloņu medaljonu pie kadas sveces gala.

Monēta bija nedaudz, greiza, gadsimtu gaita apdilusi, tomēr dia­metrs gandrīz sakrita. Tikai mazliet bija janokasa liekais vasks.

Pasniedzis sveci Stefanijai, Malone piesardzīgi attina papīru. Viņš pārsteigts ieraudzīja, ka plaukstas ir mitras. Uzmanīgi sa­tvēris divos pirkstos zelta stremeliti, viņš pacēla to. Atbrīvojis strē­melēs galu, viņš saka tīt to ap sveci, ko Stefānija stingri turēja roka.

Viņš leni ritinaja vaļa plāno zelta foliju.

Atgriežoties sākotnējā spirāles forma, it ka nesakarīgie burti nostājas savas vielas. Viņš atcerejās vārdus, ko bija lasījis par sci­talu. Nākamais pievienojas iepriekšējam.

Vēstījums kļuva salasams.

Seši grieķu burti.

KAIMAE

Drošs veids, ka sūtīt slepenus ziņojumus gan agrāk, gan ta­gad. Šis vēstījums saņemts divdesmit trīs gadsimtus pēc nosūtī­šanas.

Zelta loksnīte pielipa pie sveces, un Malone saprata, ka Ptolemaja brīdinājums piesardzīgs esi, jo iespēja dota tik viena bija īsti vieta. Stremeliti vairs nevaretu attīt, jo tad ta saplīstu.

Iesim sameklet datoru, viņš ieteica.