Nodevība Venēcijā

59 VENĒCIJA

Malone sekoja parejiem bazilikas dienvidu transepta un ap­stajas pie blāvi apgaismotajām durvīm zem grezni rotātās mauru stila arkas. Torvaldsens izņēma atslēgu un atslēdza bronzas dur­vis.

Aiz tam velvēts priekšnams veda uz slepeno svētnīcu, l'a krei­si sienu nišas vidēja ikonas un relikvariji. Pa labi bija dārgumu glabatava, kur pie sienam un vitrīnās bija izstādīti trauslakie un vērtīgākie senās republikas simboli.

kielaka daļa šo bagatibu nākušās no Konstantinopoles, pa­skaidroja Torvaldsens, kad venēcieši 1204. gada izlaupīja pil­sētu. Taču daudz, kas ir zudis restaurāciju, ugunsgrēku un laupī­šanu laika. Pēc Venēcijas republikas krišanas lielu kolekcijas daļu izkausēja, lai iegutu zeltu, sudrabu un dargakmeņus. Palika tikai 283 priekšmeti.

Malone nopētīja spožos biķerus, relikvarijus, lādītes, krustus, bļodas un ikonas. Tie bija darinati no akmens, koka, kristālā, stik­la, sudraba un zelta. Viņš ieveroja arī amforas, ampulas, manu­skriptu vākus un smalkus vīraka kvēpināmos traukus, kas visi bija senas trofejas no Pģiptes, Romas vai Bizantijas.

Iespaidīga kolekcija, viņš atzina.

Viena no izcilākajam pasaule, paziņoja Torvaldsens.

Ko mēs īsti meklejam?

Stefānija noradīja. Mišeners teica, ka tas esot tur.

Viņi piegāja pie stikla vitrīnas, kur bija izstādīts zobens, bīs­kapa zizlis, daži astoņstūraini trauki un vairaki zeltīti relikviju šķirstiņi. Torvaldsens ar citu atslēgu atslēdza vitrīnu. Tad atvēra kāda relikviju šķirstiņa vaku. To glaba šeit. Talak no svešam acīm.

Malone pazina šo senlietu. Skarabejs.

Mumifikacijas procesa laika ēģiptiešu balzametaji vienmēr izrotaja attīrīto ķermeni ar simtiem amuletu. Daudzi bija domāti ti­kai skaistumam, bet citi izvietoti nedzīvo roku un kaju stiprinā­šanai. Šis amulets bija nosaukts par godu kukainim, ko mēdza novietot goda vietā. Scarabceida> — meslu vabole. Viņš gan brīnī­jās par šadu pagodinājumu kukainim, bet senie eģiptieši bija no­vērojuši, ka šis vaboles it ka piedzimst no mesliem, un saistīja tas ar Hepri visu lietu rādītāju, dievu pirmtevu, kas izveidoja pats sevi no mirušo atliekām.

šis ir sirds amulets, viņš ieminējās.

Stefānija pamaja ar galvu. Ta teica arī Mišeners.

Malone zinaja, ka mumifikacijas laika visi iekšējie orgāni, iz­ņemot sirdi, tiek izņemti. Uz sirds vienmēr novietoja skarabeju, kas simbolizēja mūžīgo dzīvi. Šis bija tipisks paraugs. No akmens. Zaļš. Droši vien karneols. Tomēr viņš ievēroja vienu atšķirību. Nav zelta. Parasti tie ir izgatavoti no zelta vai rotāti ar to.

Varbūt tāpēc arī tas saglabajas, secinaja Torvaldsens. Vēs­turē liecina, ka nākamo paaudžu Plolemaji izlaupīja mauzoleju Aleksandrija. Viņi noplēsa visu zelta apdari, izkausēja zelta sarkofagus, paņēma visu vērtīgo. Laikam šis akmens gabals viņiem neko nenozimeja.

Malone pasniedzās un paņēma amuletu. Tas bija apmēram četras collas garš un divas collas plats. Tas ir lielāks. Parasti šis figūriņas ir uz pusi mazakas.

jūs daudz par tam zināt, brīnījās Deiviss.

Stefānija pasmaidīja. Viņš daudz. lasa. Ka jau īsts grāmattirgotajs.

Malone atbildēja ar smaidu, turpinaja pētīt amuletu un pama­nīja uz vaboles spārniem iegravetus trīs hieroglifus.

Ko tie nozīmē? viņš jauta ja.

Mišeners teica, ka tie apzīmē dzīvību, stabilitati un aizsar­dzību, atbildēja Torvaldsens.

Malone apgrieza amuletu otrādi. Apakšpusē bija attēlots putns.

Torvaldsens paskaidroja: Šis amulets 1835. gada lika atrasts kopa ar Svēta Marka kauliem, kad tos pārvietoja no pazemes kape­riem uz altari. Svētais Marks Aleksandrija gaja boja mocekļa nāvē un lika mumificēts, lapec visi nosprieda, ka amulets ir ši procesa piederums. Taču šadu paganisma piederumu baznīcas tevi negribeja ievietot kapa ar svēta vira mirstīgajam atliekam. Tomēr viņi ap zinajas amuleta vēsturisko vērtību un paslēpa to šeit dārgumu glabatava. Kad baznīca uzzināja, ka Zovastina interesejas par Svēto Marku, arī šim amuletam pieversa lielāku uzmanību. Bet, kad Danielss pastastija man par to, es atcerējos Ptolemaja vārdus.

Malone saprata.

Pieskaries zelta sapņa dziļākai hutibai.

Viss nostājās savas vietas. Zelta sapnis Memfisa bija pats ķer­menis, jo tas bija ieterpts zelta. Dziļāka būtība? Sirds. Viņš pa­cēla amuletu. Šis.

Tas nozīme, secināja Deiviss, ka šeit bazilikā nav apglabatas Svēta Marka mirstīgas atliekas.

Malone pamaja ar galvu. Kaut kas pavisam cits. Kam nav neka kopīga ar kristietību.

Torvaldsens noradīja uz amuleta apakšpusi. Šis ēģiptiešu hieroglifs apzīmē feniksu, atdzimšanas simbolu.

Atmiņa atausa vēl viens miklas fragments.

Sadali feniksu.

Tad viņš uzreiz zināja, ko darīt.

Kasiopeja saprata Zovastinas jautājuma slēpto mērķi, liet ja nu Eli nav miris? Tāpēc viņa apvaldīja satraukumu un mierīgi atbil­dēja: Viņš ir miris, un pagajuši jau vairaki meneši.

-Jus droši zināt?

Kasiopeja, protams, daudzreiz bija par to iedomājusies, tomēr, neļaujot sev mocīties veltīgas cerības, viņa paziņoja: Eli ir mi­ris.

Zovastina pasniedzas pēc talruņa un nospieda kādu pigu. Pēc īsa brīža viņa ierunājās klausule: Viktor, tev japastasta kadam par to, kas notika taja nakti, kad gaja boja Eli Lunds.

Viņa pasniedza tālruni gūsteknei.

Kasiopeja nepakustējās. Viņa atcerējās, ko šis vīrs bija teicis laiva. Tas nebija nekas.

Vai jūs varat atļauties neuzklausīt to, kas viņam sakams? jautāja Zovastina ar atbaidoši ļaunu prieku tumšajas acis.

Ši sieviete zinaja, kas ir viņas vajais punkts, un ši apjausma biedeja vēl vairak neka tas, ko varēja pavēstīt Viktors. Viņa gribē­ja zināt. Pagajušie meneši bija neizsakāmi mokoši. Tomēr…

Iebāziet to tālruni sev pakaļa.

Zovastina bridi vilcinājās, tad pasmaidīja. Beidzot viņa pateica klausulē: Varbūt velak, Viktor. Tagad vari atbrīvot priesteri.

Viņa beidza sarunu.

Lidmašīna ceļas arvien augstak mākoņos, uzņēmusi kursu uz austrumiem, uz Āziju.

Viktors novēroja Hli māju. Pec manas pavēlēs.

Kasiopeja negribēja to klausīties.

Viņš iegāja pa sētas puses durvīm. Eli bija piesiets pie krēs­la, un slepkava gatavojās viņu nošaut. Viktors nošava slepkavu, pēc tam atveda Eli pie manis un nodedzināja viņa māju kopa ar slepkavas līķi.

-Jus taču nedomājat, ka es tam ticēšu.

Mana valdība daži labprat atbrīvotos no manis. Diemžēl no­devība ir viena no musu politiskas darbības metodem. Viņi baidas no manis un zinaja, ka Eli man palīdz. Tāpēc viņi lika zināt­nieku nogalināt, tāpat ka daudzus citus manus sabiedrotos.

Kasiopeja joprojām šaubijas.

Eli ir HIV pozitīvs.

Šis fakts piesaistīja Kasiopejas uzmanību. Ka jūs to zināt?

Viņš pats man pateica. lis viņam šos divus mēnešus gādāju visus nepieciešamos medikamentus. Atšķirība no jums viņš man uzticas.

Kasiopeja zinaja, ka Eli nebutu nevienam stāstījis par šo in­fekciju. arī par viņas slimību zinaja tikai viņš un Henriks.

Tagad viņa bija apjukusi.

Tomēr radas jautājums.

Vai tads bija īstais mērķis?

Malone viegli aptaustīja sirds amuleta gludo virsmu, pārvel­kot ar pirkstiem par iegravēta eģiptiešu feniksa simbola līnijām. Ptolemajs lika sadalīt feniksu.

Viņš sapurinaja figūriņu un ieklausijas.

Iekša nekas nekustējās.

Torvaldsens laikam saprata, ko Malone doma darīt. Šī lie­tiņa ir vairak neka divtūkstoš gadus veca.

Malonem bija vienalga. Kasiopeja bija briesmas, un drīz visai pasaulei draudēs bioloģiskais karš. Ptolemaja sacerētā mikla acīmredzot bija norāde uz Aleksandra Lielā izvēlēto mūžīgas at­dusas vietu. Faraona goda tikušais grieķu kareivis laikam bija ieguvis ziņas no droša avota. Tāpēc, ja viņš teica sadali feniksu, tad Malone ta arī darīs, par spīti visam.

Viņš uzsita ar amuleta apakšpusi pa marmora grīdu.

Tas atlēca, un apmēram trešdaļa skarabeja figūriņas atdalijas gluži ka rieksta čaumala. Viņš savaca gabalus uz. grīdas un aplū­koja tos.

No atluzam kaut kas izbira.

Visi parejie notupas viņam līdzās.

Viņš noradīja uz amuletu. Iekšpuse bija izdobta, lai to va­rētu atvērt, un piepildīta ar smiltīm.

Pacēlis lielāko gabalu, viņš izbēra graudiņus.

Edvīns Deiviss norādīja: Skatieties.

Malone arī to pamanīja. Uzmanīgi norausis smiltis, viņš atse­dza cilindrisku priekšmetu apmēram puscollas diametra. Bet tad viņš saprata, ka tas nemaz nav cilindrs.

Zelta strēmelīte.

Saritinata.

Uzmanīgi pagriezis mazo tīstokli, viņš ieraudzīja taja iegravē­tus burtus.

Grieķu, viņš noteica.

Stefānija pieliecas tuvāk. Un skaties, cik plana ir ši loksnīte. Ka koka lapa.

Kas tas ir? jautāja Deiviss.

Malone saka apjaust, ka pedejie mozaīkas gabaliņi nostājas sa­vās vietas. Tagad laiks pievērsties Ptolemaja miklas nakamajiem vārdiem: Dzive ir mērs īstajam kapam. Bet piesardzīgs esi, jo iespēja dota tik viena. Pasniedzies kabata, viņš izņēma Stefānijas iedoto medaljonu. Taja ir paslēpti mikroskopiski burti. ZIT. Un mēs zi­nām, ka Ptolemajs lika izkalt šos medaljonus taja paša laika, kad sacereja miklu.

Viena monētas puse viņš pamanīja mazu simbolu un uzreiz saprata saistību. Tas pats simbols bija manuskripta, ko tu man radīji. Apakša, zem miklas. Tagad šie vārdi kļuva pilnī­gi skaidri. Dzīve ir mers īstajam kapam.

Ka ziloņu medaljoni ir saistīti ar šo stremelīti? gribēja zi­nāt Deiviss.

Lai to saprastu, jaciņa, kas ta ir.

Malone redzēja, ka Stefānija cenšas uzminēt viņa domas.

Un tu zini? viņa jautāja.

Viņš pamaja ar galvu. Es pilnīgi droši zinu, kas tas ir.

Izslēdzis motoru, Viktors ļava laivai slīdēt atpakaļ uz Svēta Marka krastmalas pusi. Viņš bija atvedis Mišeneru no bazilikas tieši uz šejieni, uz savu laivu, nospriedis, ka uz ūdens ir visdro­šāk gaidīt Zovastinas aizlidošanu. Tur viņš arī uzkavējās, vēro­dams spoži apgaismotos kupolus un tornišus, balti rožaino dodža pili, zvanu torni, senu ēku rindas, cienīgas un augstas, rotātās ar balkoniem un logiem, kas grima naksnīga tumsa. Viņš tiešam priecāsies, kad beidzot bus licis projām no Italijas.

Seit viss bija izgājis greizi.

Mums laiks apranaties, paziņoja Mišeners.

Gaidīdams Zovastinas zvanu, viņš bija ieslēdzis priesteri

priekšgala kajīte, un tur tas visu laiku mierīgi sēdēja.

Kas tad mums ko runāt?

Kaut vai par to, ka jūs esat amerikaņu spiegs.