Nodevība Venēcijā

37 21:40

Malone pēc Torvaldsena norādījumiem airi vien atrada vies­nīcu "Montekarlo". Ta bija paslēpusies šaura ieliņa starp maziem veikaliņiem un rosīgam kafejnicam, simt pēdas uz ziemeļiem no bazilikas. Viņš izspraucas caur vakara burzmu līdz stiklotajam durvīm un iegāja viesnīcas vestibila, kur aiz letes viņu sagaidīja Vidējo Austrumu izcelsmes vīrs balta krekla ar kaklasaiti un mel­nas bikses.

Prego, apjautājas Malone. Angliski?

Klerks pasmaidīja. Protams.

Es mekleju Stefāniju Nelli. Amerikānieti. Viņa ir šeit apmetu­sies.

Dežurants uzreiz, saprata, tāpēc Malone jautāja: Kurā nu­murā?

Vīrietis paskatījās uz atslēgu deli aiz muguras: Divsimtdesmitaja.

Malone devas uz. marmora kāpņu pusi.

Bet viņas tur nav.

Viņš pagriezās atpakaļ.

Viņa pirms brīža devās uz laukumu. Pēc geluto. Tikko atstāja atslēgu. Dežurants paradīja smagu misiņa piekariņu ar iegra­vētu skaitli 210.

Eiropa viss ir pavisam citādi. Amerika par šo informāciju būtu jāsamaksā vismaz simt dolāri. Tomēr kaut kas te nesaskanēja. Torvaldsens teica, ka prezidents nevarot sazinaties ar Stefāniju. Bet viņa taču bija viesnīca, un, tāpat ka visiem Magelana nodaļas aģentiem, viņai bija mobilais tālrunis ar visas pasaules pieslēgu­mu.

Un tomēr viņa tikko bezrūpīgi izgājusi no viesnīcas nopirkt saldējumu?

Vai varat iedomāties, kur?

Es ieteicu doties uz arkadi. Bazilikas priekša. Tur ir garšīgs saldējums.

Malonem arī šis kārums garšoja. Kāpēc ne? Panašķēsies abi kopa.

Kasiopeja iekārtojās pozīcija pie duļķaina kanāla ietekas lagū­na, netālu no Torčello satiksmes kuģīšu pieturas. Ja nojauta viņu nevīla, Viktors ar savu drauģeli atgriezīsies tuvāko paris stundu laika.

Salu apņēma tumsa.

Restorāns, kur viņi vakariņoja, vēl bija atvērts, bet viņa zināja, ka pēc pusstundas to slēgs. Viņa bija arī pārbaudījusi abas baz­nīcas un muzeju. Visas durvis bija aizslēgtas, darbinieki jau pirms stundas ar kuģīti devušies projām.

Sabiezējošajā migla, kas klāja lagunu, viņa varēja saskatīt lai­vas, kas zigzagiem virzījās uz visam pusēm. Viņa zinaja, ka kuģo­šana notiek pa apzīmētiem kanāliem, kas seklaja ūdeni kalpo ka braukšanas joslas. Viņa tagad gatavojas šķērsot kādu morāles prin­cipu robežu, ko līdz šim vēl nebija pārkāpusi. Viņa jau iepriekš bi­ja nogalinājusi, bet tikai nepieciešamības spiesta. Šoreiz bija citādi. Viņa jutas ka aukstasinīga slepkava, un tas viņu biedēja. Bet tas bija jaizdara Eli deļ. Viņa katru dienu domaja par zaudēto draugu. Sevišķi par kalnos pavadīto laiku.

Viņa raudzījas par klinšu bluķiem uz stāvajām nogāzēm, aizām, gravām un kraujam. Viņa bija uzzinājusi, ka Pamirs ir bar­gu vētru, biežu zemestrīču, pastāvīgas miglas un varenu ērgļu val­stība. Drūma un vientuļa. Klusumu partrauca tikai nikna riešana taluma.

Tev te patīk, vai ne? jautāja Eli.

Man patīk būt ar tevi.

Viņš pasmaidīja. Eli bija pari trīsdesmit. Plecīgs vīrietis, ar apaļu, sirsnīgu seju un smaida dzirkstelēm acis. Viņš bija viens no nedaudzajiem Kasiojiejas paziņam, kas gudrības ziņa bija pā­rāks par viņu, un tas villai patika. Viņa bija no Eli uzzinājusi tik daudz jauna.

lespēja atbraukt šurp ir viena no lielakajam mana darba priekšrocībām, viņš atzina.

Eli jau bija stāstījis Kasiopejai par savu vientuļo mājokli kal­nos, uz austrumiem no Samarkandas, netālu no Ķīnas robežas, bet tagad viņa pirmoreiz redzeja to savam acīm. No izturīgiem baļ­ķiem celtais tnsistabu namiņš bija paslepies meža, talak no galve­na autoceļa, apmēram divtūkstoš metrus vīrs juras līmeņa. Izgā­juši cauri tuvējai koku audzei, viņi bija nonākuši virsotnē, no kuras pavēras brīnišķīgs skats uz apkārtni.

Vai namiņš pieder tev? viņa jautāja.

Viņš papurināja galvu. Tas pieder veikalnieka atraitnei, kas dzīvo ciemata. Viņa man to piedāvāju pagajušaja gada, kad biju atbraucis šurp. Mana īres maksa palīdz viņai izdzīvot, bet es varu baudīt atputu un jaukus skatus.

Kasiopejai patika Eli mierīgais raksturs. Viņš nekad nepacēla balsi un nelamājās. Viņš bija vienkāršs cilvēks, kas aizravies ar pagātnes izzinašanu. Vai esi atradis to, ko mekleji?

Viņš noradīja uz klintīm un sārto augsni: Šeit?

Viņa papurinaja galvu. Āzija.

Viņš visai nopietni apsvēra šo jautājumu. Kasiopeja ļava vi­ņam gremdeties pārdomās, vērodama, ka no attalas nogāzes no­slīd sniega vērpete.

Laikam esmU, viņš atbildēja.

Kasiopeja pasmaidīja, to dzirdot. Un ko tu esi panācis?

Es satiku tevi.

Glaimi parasti uz viņu neiedarbojas. Vīrieši ar tiem uzplijās parak bieži. Bet ar Eli bija citādi. Bet, ja neskaita to, viņa uz­stāja.

Esmu sapratis, ka pagātnes liecības nepazūd.

Vai vari pastastīt par to?

Riešana apklusa, un tagad varēja saklausīt tala strautiņa čalo­šanu.

Tagad ne, viņš atbildēja.

Kasiopeja cieši apskāva viņu un čukstēja: Kad vien būsi tam gatavs.

To atceroties, acis sanesas asaras, Eli bija tik neparasts cilvēks. Viņa zaudējums Kasiopejai bija briesmīgs trieciens, tads pats ka teva nāve un mātes saslimšana ar vezi, kas lika atklāta parak veļa stadija. Tik daudz, ciešanu, lik daudz, sirdssāpju.

Viņa pamanīja tuvojamies dzeltenas lukturu gaismas, laiva virzījās tieši uz Torčello. Divi ūdens taksometri jau bija atbrau­kuši un aizbraukuši, vizinot turp un atpakaļ restorāna apmek­lētājus.

Varbūt šis arī bus tads pats.

Viņa nopietni domaja to, ko teica Malonem. Eli bija noslepka­vots. Pierādījumu viņai nebija. Tikai nojauta. Taču ta vienmēr bi­jusi nekļūdīga. Cik labi, ka Torvaldsens, zinadams, ka viņa izlē­musi rīkoties apņēmīgi, bez iebildumiem bija atsūtījis auduma maisu, ko viņa tagad cieši turēja rokas, un ieroci, ko viņa bija aizbazusi aiz jostas. Kasiopeja ienīda Irinu Zovastinu, Viktoni un visus, kas bija viņu tik talu noveduši.

laiva palēnināja gaitu, motora troksnis pieklusa.

Zemā laiva bija līdzīga tai, kuru viņa un Malone bija iznomā­juši. Ta virzījās tieši uz kanāla ieeju, un, pienākot tuvāk, Kasio­peja dzeltenaja lukturu gaisma pie stūres necila taksista vieta ieraudzīja Viktoru.

Agri.

Jo labak.

Viņa gribēja likt ar to gala bez Malones.

Stefānija virzījās pari Svēta Marka laukumam, par kuru slejas izgaismotie zeltainie bazilikas kupoli. Arkāžu priekša simetris­kas rindas uz vēsturiska bruģa bija izvietoti galdiņi un krēsli. No dažadam pusēm juceklīgi skanēja stigu ansambļu muziķa. Ieras­to burzmu tūristus, gidus, tirgotājus, ubagus, iekša saucējus laikam nedaudz izkliedējusi lietus tuvošanas.

Viņa pagaja garam slavenajiem bronzas karogu mastiem un iespaidīgajam zvanu tornim, kas vakara jau bija slēgts. Viņas uz­manību piesaistīja zivju un piparu aromats ar vieglu krustnagli­ņu smaržas piedevu. Laukumu apspīdēja rami zeltaina laternu gaisma. Citkārt ši aina būtu romantiska.

Het šoreiz viņa bija piesardzīga.

Gatavībā.

Kamēr Malone laukuma drūzma mekleja Stefāniju, pulkstenis zvanu torni augstu vīrs galvas nosita desmito stundu. No dien­vidiem cauri miklajai dūmakai uzputa viegls vējiņš. Malone no­priecājās, ka uzvilcis jaku, zem kuras bija paslēpta viena no Torvaldsena sūtītajam pistolēm.

Sena laukuma viena gala lepni slejas spoži apgaismota bazi­lika, bet otra muzejs. Visa ši aina bija veclaicīgas cienības ap­dvesta. Tūristi staigaja caur garajam arkadem, pētīdami veikalu skatlogus. Arkādes krodziņos, kafejnīcas un saldējuma tirgotavas valdīja dzīva rosība.

Viņš parlaida skatienu laukumam. Tas bija apmēram sešsimt pēdas garš un trīssimt pēdas plats. No trim pusēm to apņēma ne­pārtraukta krāšņu eku rinda, kas šķita veidojam vienu milzīgu marmora pili. kaukuma otra puse starp lietussargiem viņš pama­nīja Stefāniju, apņēmīgi soļojam uz. dienvidu arkades pusi.

Viņš stāvēja zem ziemeļu arkades, kas pa labi stiepās it ka bez­galīgi tālu uz muzeja pusi.

Malones uzmanību piesaistīja kāds vīrs ļaužu puli.

Viņš stāvēja viens, sabazis rokas olivzaļa meteļa kabatas. Vi­ņa izturēšanas, ejot un ik pa brīdim apstajoties un nopētot apkārtni, vilcinoties pie katras arkas, šķita aizdomīga.

Zinadams, ka neviens šeit viņu nepazīst, Malone nolēma no­skaidrot, kas svešiniekam padoma. Ar vienu aci viņš joprojām vē­roja Stefāniju, bet ar otru viru zaļaja mēteli. Jau drīz vien kļuva skaidrs, ka svešinieks seko Stefanijai.

Tad viņš pamanīja vēl vienu bīstamu tipu smilškrasas lietusmeteli laukuma pretējā gala, kas arī modri vēroja laukumu.

Divi "pielūdzēji".

Malone soļoja talak, ieklausīdamies balsis, smieklos, papēžu klaudzoņa, ieelpodams parfīmu dvesmu. Abi svešinieki satikas, tad atstaja novērošanas posteni un devas pa kreisi uz dienvidu puses arkadi, kur bija iegājusi Stefānija.

Malone arī nogriezās pa kreisi un miglas aizsega šķērsoja lau­kumu.

Abi sekotāji virzījās paralēli viņam, arkažu gaismu apspīdēti. Visas skaņas apslapēja kadas kafejnīcas orķestra muziķa.

Malone paleninaja gaitu un saka lavieret starp galdiņiem, kas lietaina laika deļ bija tukši. Arkāde stāvēja Stefānija, pētīdama stikla vitrīnu ar saldējumiem.

Abi svešinieki paradijas ap stūri simt pēdu attaluma.

Viņš nostājās Stefanijai tieši aiz. muguras un ierunājās: Ar šokolādes skaidiņam ir vislabākais.

Sievietes seja paradījās neviltots pārsteigums. Koton, ko tu…?

Nav laika. Mums seko, man aiz muguras, nāk šurp.

Viņš redzēja, ka Stefānija ātri palūkojas par plecu.

Viņš pagriezās.

Paradijas ieroči.

Malone pagrūda Stefāniju nost no letes, un viņi abi metas ārā no arkades atpakaļ laukuma.

Viņš izvilka pistoli un sagatavojas cīņai.

Taču viņi bija nonākuši lamatas. Aiz muguras pletās liels, atklats laukums. Nebija, kur bēgt.

Koton, ierunājas Stefānija. Es kontrolēju situāciju.

Viņš no visas sirds cerēja, ka ta arī ir.

Viktors uzmanīgi stūrēja laivu šauraja kanāla un pabrauca zem ļodziga izliekta tiltiņa. Viņš nedomaja pietauvot laivu ūdens­ceļa gala pie restorāna, bet tikai gribēja pārliecināties, vai ciema­ta nevienu nemana. Viņš nopriecājās par mitro laiku, īstu Italijas negaisu, no juras puses atnestajam īslaicīgajam lietusgāzēm, kas kalpoja ka labs aizsegs, atbaidot nevelamos lieciniekus.

Rafaels vēroja nomelnējušos krastus. Pirms divām stundām bi­ja sācies paisums, kas, cerams, ļaus vieglāk piekļūt īstajai pietau­vošanas vietai. Viņš jau iepriekš bija to noskatījis. Līdzas bazili­kai, kur plats, duļķains kanāls šķērsoja salu visa tas platumā. Piestāt varēs pie betona doka, tieši pie bazilikas.

Priekšā viņš pamanīja ciematu.

Tumšs un kluss.

Nevienas laivas.

Viņi tikko bija atgriezušies no noliktavas, uz kuru Zovastina bija viņus sutijusi. Ministres kundze tiešam bija visu jau iepriekš ieplānojusi. Tur glabajas grieķu uguns, ieroči un munīcija. Tomēr viņš šaubījās par muzeja dedzināšanu. Tas šķita lieki, bet Zovas­tina bija skaidri likusi saprast, ka nedrīkst atstat neko.

Izskatas, ka viss mierīgi, ierunājās Rafaels.

Viktors piekrita.

Viņš iesledza motoram neitrālo pārnesumu, pēc tam pagrieza laivu atpakaļ.

Kasiopeja pasmaidīja. Viņai bija taisnība. Viņi nebūs tādi muļķi, lai pietauvotu laivu ciemata. Viņi izlūkgājienā bija atraduši otru kanālu, kas stiepās gar baziliku.

Viņa vēroja, ka laiva pagriežas pretēja virziena un atstaj kanālu. Pasniegusies aiz muguras, viņa atrada Torvaldsena atsūtīto pistoli un pieladeja to. Satvērusi ieroci un auduma maisu, viņa atslaja slēptuvi, neatraudama skatienu no ūdens.

Viktors ar līdzdalībnieku bija nonākuši lagūna.

Motors uzņēma apgriezienus. Laiva sagriežas pa labi, sakot ceļu apkārt salai. Viņa aizsteidzas miklaja nakts tumsa uz baznicam, kas bus pirmais pieturas punkts šaja ceļa.