Zovastina piecēlās un paraudzījās uz neaicinato viesi. Tas bija neliela auguma vīrs ar greizu mugurkaulu, kupliem matiem un uzacīm un čerkstošu sirmgalvja balsi. Par vecumu liecinaja arī grumbas seja, iekritušie vaigi, spurainie mati un vēnas uz rokam.
Kas jūs esat? viņa noprasīja.
-Henriks Torvaldsens.
Šo vardu viņa zināja. Viens no bagātākajiem cilvēkiem Eiropā. Dānis. Bet ko viņš mekleja šeit?
Viktors uzreiz pavērsa ieroci pret svešinieku. Zovastina pacēla roku, lai viņu apturētu, un ar skatienu lika saprast: noskaidrosim, ko viņam vajag.
Esmu par jums dzirdējusi.
Es par jums ari. No padomju sistēmas birokrātes esat izaugusi par valstu apvienotāju. Iespaidīgs sasniegums.
Nebija īstais brīdis uzklausīt komplimentus. Ko jūs šeit meklējat?
Vecais vīrs leni piegāja pie koka lādītes. Vai jūs tiešam domājāt, ka taja guļ Aleksandrs Lielais?
Sis vīrs zināja viņas plānus.
-Un tu, Jekaini, kam ausis skan mana nemirstīga balss pat no lielas tālienes, uzklausi manus vārdus. Dodies uz galvaspilsētu, Aleksandra tēva dibināto, ko gudrie sargā modri. Pieskaries zelta sapm dziļākai būtībai. Sadali feniksu. Dzīve dod vērtību īstajam kapam. Bet piesardzīgs esi, jo iespēja dota tik viena.
Zovastina pūlējās apslēpt pārsteigumu, to dzirdot.
Šis vīrs tiešam zinaja viņas plānus.
Vai tiešam jūs domājāt, ka vienīgā to zinai? viņš jautāja.
Ka jūs varat būt tik akla?
Paķērusi Viktora ieroci, viņa pavērsa to pret Torvaldsenu.
Pietiekami redzīga, lai jūs nošautu.
Malone bija noraizējies. Viņš un Kasiopeja atradas piecdesmit pēdas augstak un trīs ceturtdaļu futbola laukuma attaluma no Torvaldsena, kurš Viktora uzraudziba bija stājies pretī Zovastinai. Mišeners bija ievedis viņus bazilika caur rietumu atriju un uzvedis augša pa stavam kapnem. Augšstāvā sienu, arku un kupolu arhitektūra bija līdzīga ka leja, tikai gluda marmora un spožo mozaīku vieta bazilikas muzeju un suvenīru veikalu apņēma ķieģeļu sienas.
Ko, elle, viņš tur dara? pukojas Malone. Viņš taču tikko tev zvanīja.
Viņi bija paslēpušies aiz akmens balustrades, no kuras paveras plašs skats uz. augstajiem velvētajiem kupoliem, ko balstīja masivas marmora kolonnas. Zeltītas griestu mozaīkas mirdzēja spuldžu gaisma, bet marmora grīda un neapgaismotas sanu kapelas grima melnas un pelēcīgas ēnas. Prezbiterijs telpas talakaja gala, kur stāvēja Torvaldsens, bija spilgti izgaismots ka skatuve tumša teatra zale.
Vai negribi atbildēt?
Kasiopeja klusēja.
jūs abi cenšaties mani izvest no pacietības.
Es jau teicu brauc projām.
Henriks laikam nesaprot, ar ko ir saķēries.
Viņa to nenošaus. Vismaz, kamēr nebūs uzzinājusi, Kāpēc viņš ir ieradies.
Un Kāpēc?
Viņa atkal neatbildēja.
Malone noradīja pa kreisi uz ziemeļu transeptu un vēl vienu galeriju ar skatu uz. prezbiteriju. Muzejs turpinās uz. to pusi. Tur mēs būsim tuvāk un varēsim arī dzirdēt.
Kasiopeja pamaja pa labi. līs iešu uz. turieni. Tur noteikti ir izeja uz augšējo dienvidu transeptu. Ta mēs būsim abas puses.
Viktora sirds satraukti dauzījās. Vispirms sieviete, tagad šis ta saucamais muzeja īpašnieks. Tad jau arī otrs vīrietis droši vien ir dzīvs. Un kaut kur tuvuma. Tomēr viņš pamanīja, ka Torvaldsens nepievērš viņam ne mazako uzmanību.
Izliekas, ka nepazīst viņu.
Zovastina vēroja Torvaldsenu pari ieroča tēmēklim.
Cik man zināms, jūs piederat pie pagānu ticības, dānis rāmi ieminejas. Un tomēr, vai spēsiet nogalinat mani šeit, uz. kristiešu dievnama altara?
Ka jūs zināt Ptolemaja miklu?
Eli man pastastija.
Zovastina nolaida ieroci un verigak nopētīja pretinieku. Ka jūs viņu pazīstat?
Viņš bija mana dela draugs. Jau kopš bērnības.
Kāpēc jūs esat šeit?
Kāpēc ir tik svarīgi atrast Aleksandra Lielā kapu?
Vai ir kāds iemesls, Kāpēc man būtu tas jaapspriež ar jums?
Varbūt varu kādu nosaukt. Pašlaik jūsu nciba ir gandrīz trīsdesmit zoonozes, kas iegūtas no dažadiem eksotiskiem dzīvniekiem, kuri lielākoties ir nozagti no zoodārziem un privātām kolekcijām. jūsu rīcība ir vismaz divas bioloģisko ieroču laboratorijas, no kuram viena pieder jūsu valdībai, bet otra akciju sabiedrībai Philogen Pharmaceutitļue, ko vada kāds vīrs varda īri ko Vincenti. jūs abi esat Venecijas Ligas dalībnieki. Vai esmu jūs ieinteresejis?
-Jus taču vēl esat dzīvs, vai ne?
Torvaldsens it ka apmierinati pasmaidīja. Par to esmu pateicīgs. Jums ir arī iespaidīga armija. Gandrīz miljons kareivju. Simt trīsdesmit kara lidmašīnas. Dažadi transporta un atbalsta gaisa kuģi, piemērotas baz.es, izcils komunikāciju tikls viss, kas nepieciešams godkārīgām despotam.
Zovastina negribeja, lai Viktors to visu noklausās, bet partraukt runātāju arī nedrīkstēja, tāpēc viņa pavēlēja: Aizej parbaudīt, ko dara abi pārējie sargi, un pārliecinies, ka mēs šeit esam vieni.
Abi pārējie?
Malone dzirdēja šos vārdus, nostājies aiz akmens margam augstu vīrs prezbiterija, nepilnas simt piecdesmit pēdas vīrs Torvaldsena un Zovastinas. Kasiopeja bija piecdesmit pedu attaluma otra joma puse, tikpat augstu dienvidu transeptā.
Viņš neredzēja Kasiopeju, tomēr cereja, ka viņa dzirdējusi šos vārdus.
Zovastina nogaidīja, līdz Viktors aiziet, tad nikni ieskatijas Torvaldsenam acis. Kas tur slikts, ja es veļos aizsargat savu lautu?
Piesargies, nekrīti gūsta ka laupījums naidniekam niknam, Gluži ka milzīgā tīkla, kas savilktos apkārt ap tevi. Ziedošo pilsētu drīz tie sagaztu gruvekļu kaudze.'
To "Iliada" Sarpedons teica Hektoram. jūs esat ievācis ziņas par mani. Es arī varu atbildēt ar citātu: Draugi, jel esiet ka viri! Lai drosmes jums netruktu krūtīs!*
jūsu mērķis nav aizsardzība. jūs gatavojaties uzbrukumam. Šis zoonozes ir uzbrukuma ierocis. Irana, Afganistana, Pakistana, Indija. Tikai viens cilvēks ir spējis tas iekarot. Aleksandrs Lielais. Un viņam izdevās noturēt šis zemes tikai dažus gadus. Kopš ta laika citu iekārotāju centieni ir bijuši neveiksmīgi. Pat amerikaņi mēģināja iekarot Irāku, bet jus, premjerministres kundze, gribat pārspēt visus.
Bija radusies informācijas noplūde. Bīstama. Steidzami jāatgriežas mājas un jātiek ar to gala.
-Jus gribat paveikt to pašu, ko paveica Aleksandrs Lielais, tikai preteja virziena. Nevis Rietumi iekaros Austrumus, bet otrādi Austrumi Rietumus. jūs velaties pārņemt savas rokas visas kaimiņvalstis. Un jūs tiešam ticat, ka Rietumi ļaus jums iegūt šadu greznību, cerība uz draudzīgam attiecibam. Bet ar to jau viss nebeigsies, vai ne? jūs taču karojat arī pēc Videjiem Austrumiem un Arabijas. Nafta jums jau ir. Bijusi Kazahstana ir bagata ar to. Bet jūs lielāko daļu lēti pardodat Krievijai un Eiropai. Tāpēc ir vajadzīgs jauns avots, tads, kas piešķirtu jums vēl lielāku varu vispasaules mērogā. Un zoonozes var palīdzēt to panākt, jūs spējat iznicināt veselu tautu dažu dienu laika. Nospiest to uz ceļiem. Neviena no jūsu potenciālajām mērķa valstīm jau ta nav īpaši gatava karam, bet, jūsu slimību novājinātās, tas bus pavisam neaizsargātas.
Zovastina joprojām nenolaida ieroci. Rietumiem vajadzētu priecāties par šadam parmaiņam.
Mums labak patīk jau zināms ļaunums. Un, lai gan daudzi arabi doma citādi, Rietumi nav to ienaidnieks.
Viņš noradīja uz Zovastinu.
jūs tas esat.
Malone uzmanīgi klausījās. Torvaldsens nebija muļķis. Viņš Zovastinu izaicināja apzinati. īsts brīnums jau bija dāņu bagatnieka ierašanas šeit. Viņa iepriekšējais ceļojums bija pagajuša gada rudeni uz. Austriju. Un tomēr viņš bija šeit, Italijas bazilika, nakts vidu, strīdējās ar bruņotu despotu.
Malone vēroja, ka Viktors atstaj prezbiteriju un iegriežas dienvidu transepta, zem Kasiopejas slēptuvēs. Viņš bija noraizējies par kāpnēm divdesmit pedu attaluma, kas veda leja baznīcas joma. Ja šaja ziemeļu puse bija portāls, tad droši vien tads pats atradas arī dienvidu puse, jo viduslaiku ēkas simetrija bija liela cieņa.
Viņam apkārt bija neapmestas ķieģeļu sienas, ko rotaja mākslās darbi, gobelēni, mežģīnes un gleznas, ka arī daudzi eksponāti stikla vitrīnas un uz galdiem.
Uz apgaismotajam kapnem paradijās kāda ēna, ta tuvojas, šūpodamas uz marmora sienam.
Viens no Zovastinas sargiem.
Kāpj uz otro stāvu.
Tieši pie viņa.