Nodevība Venēcijā

24 KOPENHĀGENĀ

Malkojot vīnu, Kasiopeja vēroja, ka Malone apdoma viņas un Torvaldsena stāstīto.

Koton, viņa turpinaja, tagad es paskaidrošu par saistību, kas mus ieinteresēja. mēs jau tev pastāstījām par rentgena staru fluorescenci, šis metodes pamatlicējs bija kāds Samarkandas mu­zeja zinātnieks, bet Eli ierosināja izpētīt viduslaiku bizantiešu tekstus. Un tur viņš atrada uzrakstus molekulārā līmeni.

Atkārtoti izmantotu pergamentu sauc par palimpsestu, pa­skaidroja Torvaldsens. Visai aspratigs izgudrojums. Pēc tam, kad muki bija nokasījuši veco tinti un uzrakstījuši uz tīrajam lap­pusēm jaunu tekstu, viņi lapas sagrieza un izveidoja no tam kaut ko līdzīgu musdienu grāmatam.

Protams, piebilda Kasiopeja, šadas sagraizīšanas rezul­tātā liela daja sākotnējā pergamenta iet zuduma, jo reti kad visas ta daļas paliek kopa. Tomēr Eli atrada vairakus salīdzinoši ne­skartus. Viena viņš atklaja dažas pazudušas Arhimeda teorēmas. Apbrīnojami, jo gandrīz nekas no Arhimeda rakstiem nav saglabajies līdz mūsdienām. Viņa ieskatijas Malonem acis. kāda cita viņš atrada grieķu uguns formulu.

Un kam viņš par to pastastija? jautāja Malone.

Irinai Zovastinai, atbildēja Torvaldsens. Centralazijas Fe­derācijas premjerministrei. Zovastina pavēlēja turēt šo atklājumu noslēpumā. Vismaz uz neilgu laiku. Ta ka viņa bija muzeja finansetaja, grūti bija viņai atteikt. Viņa arī mudinaja Eli turpināt mu­zeja manuskriptu analīzi.

Eli saprata, turpinaja Kasiopeja, Kāpēc jāievēro slepenī­ba. Ši metode vēl bija pavisam jauna, un vajadzēja pārliecināties, vai atradumi tiešam ir autentiski. Viņš velējās izpētīt pēc iespējas vairak manuskriptu, pirms izpaust to atklatiba.

-Tomēr tev viņš pastastija, ieminejās Malone.

Viņš bija sajūsmas pārņemts un gribēja dalīties ar kadu. Viņš zinaja, ka es to paturēšu pie sevis.

Pirms četriem menešiem, turpinaja Torvaldsens, Eli kāda palimpsesta uzgaja kaut ko pārsteidzošu. Kardijas Hieronima "Vēsturi". Hieronims bija Eimeneja viena no Aleksandra Liela ģenerāļiem tautietis un draugs. Limenejs bija arī Aleksandra personiskais sekretārs. Saglabajušies tikai Hieronima darbu frag­menti, kas gan tiek uzskatīti par visai ticamiem. Eli atklaja pilnī­gu Aleksandra laiku vēstures hroniku, ko pavēstījis uzticams acu­liecinieks. Torvaldsens mirkli klusēja. Tas tik ir stāsts, Koton. Pu jau izlasīji daļu no ta par Aleksandra nāvi un zalem.

Kasiopeja zinaja, ka Malone ir ieintriģets. Brīžiem šis vīrietis viņai atgadinaja Eli. Viņš arī mēdza pajokot par draudīgu realitati, izvairīties no jautājuma, sagrozīt argumentu vai dažkart kai­tinoši paglabties no iesaistīšanas. Tomēr atšķirīgais bija tas, ka Maloni vairak raksturoja fizisks spēks un pašpārliecinātībā, kas ļava būt situācijās noteicējam, bet Eli iekaroja cilvēku labvēlību ar smalku intelektu un dziļu iejutību. Cik neparasts paris viņa, tumšadaina, tumšmataina spāņu izcelsmes musulmaniete, viņš bals skandinavs, protestants. Tomēr viņai ļoti patika būt kopa ar Eli.

Ta bija sen aizmirsta sajuta.

Koton, viņa atsaka stāstīt, apmēram gadu pēc Aleksan­dra nāves, 321. gada p.m.e. ziema, viņa beru procesija beidzot izgaja no Babilonas. Tad Perdiks jau bija nolēmis apglabat valdnie­ku Maķedonija. Tas bija pretruna ar Aleksandra pēdējo vēlēšanos tikt apbedītam Ēģipte. To sava vara bija pārņēmis Ptolemajs, viens no ģenerāļiem, un jau bija stājies pie pārvaldīšanas. Perdiks rīko­jas tikai ka maza Aleksandra IV reģents. Saskaņa ar Maķedonijas likumiem, jauna valdnieka uzdevums bija pienācīgi apglabat savu priekšteci…

Tāpēc, turpinaja Malone, ja Perdiks atļautu Ptolemajam apglabat Aleksandru Ēģipte, tas būtu svarīgs pamats Ptolemajam pieprasīt troni.

Kasiopeja pamaja ar galvu. lajos laikos bija arī spēka pare­ģojums, ka tad, ja valdniekus vairs neapglabas Maķedonijas ze­me, karaliska dzimta beigs pastavet. Un izrādījās, ka Aleksandrs Lielais netika apbedīts Maķedonijas zeme, un viņa dzimta tiešam izbeidzas.

Es lasīju par to, kas notika, teica Malone. Ptolemajs ap­laupīja beru procesiju tagadējas Sirijas ziemeļdaļa un aizveda mirstīgas atliekas uz Ēģipti. Perdiks divreiz mēģināja uzbrukt, šķērsojot Nilu. Galu gala viņa paša virsnieki sadumpojās un no­dūra viņu.

Tad Ptolemajs rīkojas negaidīti, paziņoja Torvaldsens. Viņš atteicās no armijas piedāvātā reģenta titula. Viņš varēja kļūt par visas impērijas valdnieku, taču nevelejas to un veltīja visu uz­manību Ēģiptei. Savadi, vai ne?

Varbūt viņš negribeja būt valdnieks. Cik esmu lasījis, tajos laikos visur plosījās nodevība un cinisms, tāpēc neviens ilgi ne­izdzīvoja. Slepkavības bija politikas procesa neatņemama daļa.

Bet varbūt Ptolemajs zināja kaut ko tadu, ko citi nezināja. Kasiopeja redzēja, ka Malone gaida sīkāku skaidrojumu. To, ka Ēģipte nogadatais nav Aleksandra līķis.

Malone pasmaidīja. Esmu lasījis par šim baumam. It ka Pto­lemajs pēc procesijas aplaupīšanas būtu izveidojis Aleksandram līdzīgu viltus mumiju, samainījis to ar īsto un ļāvis Perdikam un parejiem atņemt to. Bet tie ir tikai nostāsti. Nav nekādu pierādīju­mu, kas tos apstiprinātu.

Kasiopeja papurinaja galvu. Es domāju pavisam ko citu. Eli atklataja manuskripta ir skaidri aprakstīts, kas notika. 321. gada p.m.e. uz rietumiem apglabašanai aizsūtītais nebija Aleksandra līķis. Apmainīšana bija notikusi jau iepriekšējā gada Babilona. Pa­šu Aleksandru guldīja zemes klēpi tikai dažiem cilvēkiem zinā­mā vieta. Un viņi stingri glabaja šo noslēpumu. Divdesmit trīs gadsimtus neviens par to neuzzināja.

Kopš Glaucija sodīšanas bija pagājušas divas dienas. Saplosī­ta ārsta ķermeņa atliekas bija atstatas turpat ar]>us Babilonas mū­riem, zeme un kokos, kur tas turpinaja grauzt zvēri. Valdnieka dus­mas nerimās. Viņš bija viegli aizkaitinams, aizdomu pilns un nelaimīgs. Eimenejs tika izsaukts pie valdnieka, un Aleksandrs pa­ziņoja sekretāram, ka drīz mirs. >ada ziņa satrieca Eimeneju, jo viņš nespēja iedomāties pasauli bez Aleksandra. Valdnieks teica, ka dievi ir nepacietīgi un viņa laiks dzīvo valstība drīz beigsies. Eimenejs uzklausīja šo pareģojumu, bet īsti nenoticēja tam. Alek­sandrs sen jau bija pasacis uzskatīt, ka viņš nav Filipa dels, bet gan paša Zeva mirstīgs pēcnācējs. Protams, visai pārdrošā iedo­ma, taču pēc neskaitāmajiem Aleksandra iekarojumiem daudzi bija sākuši tai ticēt. Aleksandrs runaja par Rakšanu un viņas gaidamo bērnu. Ja tas bus zēns, viņš varēs nopietni pretendēt uz troni, taču Aleksandrs saprata, cik nepieņemams grieķiem šķitis valdnieks pa pusei barbars. Viņš brīdinaja Eimeneju, ka ciņu biedri pēc viņa nāves saks plesties savā starpa par impēriju, bet viņš negrib būt piederīgs šim cīniņam. "Lai viņi paši izcīna savu nākotni." Viņa liktenis jau bija izlemts. Tāpēc Aleksandrs paziņoja Eimenejam, ka veļas tikt apglabats kopā ar Ilefaistionu. Tāpat ka Ahillejs vē­lējas, lai viņa pelni tiktu sajaukti ar mīļota pelniem, arī Aleksandrs pieprasīja to pašu. "Es gādāšu, lai jūsu pelni tiktu sajaukti ar vi­ņējiem," apsolīja Eimenejs. luču Aleksandrs papurināja galvu. "Ne. Apglaba mus kopa." Tā ka tikai pirms pāris dienām Eime­nejs bija redzejis liesmojam Hefaistiona lepno beru sārtu, viņš jautāja, ka tas iespējams. Aleksandrs pastastija, ka Babilona sadedzinatais nebija Hefaistiona līķis. Viņš pagājuša gada rudeni bija pavēlējis iebalzamet sava drauga ķermeni, lai to varētu pārvietot uz kādu mūžīgas atdusas vietu. To pašu Aleksandrs vēlējās arī sev. "liec mani mumificet," viņš pavēlēja, "un aizved uz tadu vietu, kur es arī varu gulēt svaiga gaisa." Viņš piespieda Eimeneju ap­zvērēt, ka tas izpildīs viņa velmi liela slepenība, iesaistot tikai divus paša valdnieka nosauktus cilvēkus.

Malone pacēla skatienu no ekrana. Aiz loga lietus bija pieņemies spēkā. Uz. kurieni aizveda Aleksandru?

Talak sakas neskaidrības, atbildēja Kasiopeja. Šo manu­skriptu Eli datēja ar laiku apmēram četrdesmit gadus pēc Alek­sandra nāves. Viņa pasniedzas un paritinaja talak lappuses da­tora ekrana. Izlasi šo. vēl viens Kardijas Hieronima sacerējums.

Cik slikti, ka dižaka valdnieka Maķedonijas Aleksandra mir­stīgajam atliekam mūžīgi jāguļ nezināmā vieta, lai gan viņš il­gojās pēc klusas atdusas vietas un tadu arī sagādāja, tomēr tik ne­cils liktenis viņam nepiedien. Aleksandram bija taisnība par ciņu biedriem. Ģenerāļi cīnījās sava starpa, nogalinot cits citu un arī visus, kuri apdraudēja viņu plānus. Ptolemajs laikam bija viens no veiksmīgākajiem. Viņš valdīja Ēģipte trīsdesmit astoņus gadus. Pēdēja valdīšanas gada viņš uzzināju par maniem centieniem šis hronikas rakstīšanā un izsauca mani no Aleksandrijas bibliotēkas uz pili. Viņš zinaja par manu draudzību ar Eimeneju un ar inte­resi izlasīja visu līdz šim uzrakstīto. pēc tam viņš apstiprināja,

ka Memfisa apglabatas nav Aleksandra mirstīgās atliekas. Ptole­majs skaidri lika saprast, ka viņš to zinaja jau kopš uzbrukuma bēru procesijai. Pēc daudziem gadiem, ziņkāres mākts, viņš bei­dzot sūtīja ceļa spiegus. Tie atveda uz liģipti Eimeneju, kurš ap­stiprināja, ka Aleksandra mirstīgas atliekas ir paslēptas viņam zi­nāmu vieta. Taja laika valdnieka šķietama atdusas vieta Memfisa bija kļuvusi par svētnīcu. "Mēs abi cīnījāmies plecu pie pleca ar viņu un nešauboties būtu viņa deļ devušies nāve," Ptolemajs teica Eimenejam. "Viņš nedrīkst mūžīgi atduseties slepenība." Nožēlas pārņemts un redzedains Ptolemaja neviltoto attieksmi, Eimenejs atklaja slejituves vietu talu kalnos, kur skiti macīja Aleksandram dzīves gudrības. Drīz pēc tam Eimenejs nomira. Ptolemajs atcerē­jās, ka uz jautājumu, kam viņš atstās savu impēriju, Aleksandrs atbildējis "visgudrākajam". Tāpēc Ptolemajs teica man šādus vār­dus:

Un tu, dēkaini, kam austs skan mana nemirstīgā balss

Pat no lielas tālienes, uzklausi manus vārdus.

Dodies uz galvaspilsētu, Aleksandra teva dibināto,

Ko gudrie sargā modri,

Pieskaries zelta sapņa dziļakai būtībai,

Sadali feniksu.

Dzīve ir mērs īstajam kapam.

liet piesardzīgs esi, jo iespēja dota tik viena.

Uzkāp dievu celtajās sienas.

Kad sasniegsi virsotni, ieskaties brūnajā acī

Un tālo patvērumu atrast uzdrīksties.

Pec tam Ptolemajs pasniedza man sudraba medaljonu, uz kura bija attēlots Aleksandrs cīņā ar ziloņiem. Viņš pastastija, ka licis izkalt monētas par godu šim kaujam. Viņš lika man atgriezties, kad bušu uzminējis miklu. Taču pēc meneša Ptolemajs jau bija mi­ris.