Nodevība Venēcijā

58 VENĒCIJA 2:55

Malone papurinaja galvu. Eli Lunds ir dzīvs?

mēs droši nezinām, paskaidroja Edvīns Deiviss. Bet mums bija aizdomas, ka Zovastinai ir kāds padomdevejs. Vakar Henriks pastastija, ka viņas sākotnējais informācijas avots bijis Lunds. Turklāt viņa nāves apstakji ir visai aizdomīgi.

Kāpēc Kasiopeja doma, ka viņš ir miris?

Citādi nevar, atbildēja Torvaldsens. Nebija iespējams pie­radīt pretējo. Taču man ir aizdomas, ka sirds dziļumos viņa šau­bas, vai ELi tiešam ir miris.

Henriks doma, un man viņam jāpiekrīt, piebilda Stefānija, ka Zovastina mēģinās izmantot Eli un Kasiopejas attiecības sa­va laba. Viss šeit notikušais viņu noteikti stipri satrieca, un vajašanas mānija ir viņas dzīves neatņemama sastavdaļa. Kasiopeja var mēģināt gut no ta kādu labumu.

Ši sieviete gatavojas sākt kam. Viņa neraizēsies par Kasio­peju. Ķīlniece viņai bija vajadzīga tikai, lai tiktu līdz lidostai. Pēc tam Kasiopeja ir vien bagaža. Tas ir neprāts.

Koton, ieminējās Stefānija, tas vēl nav viss.

Viņš gaidīja.

Naomi ir nogalināta.

Malone parlaida plaukstu par matiem. Nespēju vairs paciest savu draugu nāvi.

Man vajag Enriko Vincenti.

Malone piekrita.

Viņš atkal saka domāt ka kaujas aģents, ar pūlēm apspiežot kari pēc atras atriebības. Tu teici, ka dārgumu glabatavā kaut kas esot. Paradi man to.

Zovastina vēroja sievieti, kas sēdēja viņai pretī greznaja lid­mašīnas salona. Bez šaubam, viņa bija drosmīga. Lai gan viņa tāpat ka cietumniece no Ķīnas laboratorijas pazina bailes, tomēr atšķirība no tas vargas dvēseles viņa prata tas parvaret.

Kopš iziešanas no bazilikas viņas nebija bildušas ne varda, un Zovastina izmantoja šo laiku, lai novērtētu gūstekni. Viņa vēl joprojām nebija pārliecinātā, vai ķilnieces loma ir nejaušība vai iepriekš plānotā. Parak daudz kas notika parak īsa bridi.

Un vēl tie kauli!

Viņa bija pārliecināta, ka atradis kapa kaut ko vērtīgu, tik pār­liecinātā, ka uzņemas risku doties šurp. Viss liecinaja par to, ka atradums bus veiksmīgs. Taču bija pagajuši vairak neka divtūk­stoš gadi. Varbūt Torvaldsenam taisnība. Kas gan tur varēja saglabaties?

Kāpēc jūs bijāt bazilika? viņa jautāja.

Vai jūs paņemat mani līdzi, lai būtu ar ko papļapat?

Es paņemu jūs līdzi, lai noskaidrotu, ko jūs zināt.

Ši sieviete parak atgadinaja Karinu. Ta pati sasodītā pašpār­liecinātībā, ar ko viņa tik ļoti lepojās. Un arī savada piesardzība, kas nezin Kāpēc gan interesēja, gan mulsinaja Zovastinu.

jūsu drēbes. jūsu mati. Izskatas, it ka jūs bulu izpeldējusies.

-Jusu miesassargs iegrūda mani lagūnā.

Tas bija kas jauns. Mans miesassargs?

Viklors. Viņš jums to nepastāstīja? Es Torčello muzeja nošāvu viņa pārinieku. Gribēju nogalinat arī viņu.

-Tas varētu bul grūti.

Tikai ne man. Viņas ledaina balss pauda nicīgu pārāku­mu.

-Jus pazināt Eli Eundu?

Vita neatbildēja.

-Jus domājāt, ka es viņu nogalinaju?

Es zinu, ka ta bijāt jus. Eli pastastija jums par Ptolemaja mik­lu. Viņš jums pavēstīja visu par Aleksandru, arī to, ka Aleksandrijas mauzoleja nav apglabatas viņa mirstīgas atliekas. Viņš to saistīja ar veneciešu paveikto Svēta Marka ķermeņa nolaupīšanu, un tāpēc arī jūs izlēmāt doties uz Venēciju. Jūs nogalinājāt Eli, lai viņš vairs nevarētu nevienam to pastāstīt. Tomēr kadam viņš to pateica. Man.

Bet jūs izstāstījāt Henrikam Torvaldsenam.

Un arī citiem.

Tas gan vairs nebija labi, un Zovastina iedomājās, vai ši sie­viete nav saistīta arī ar neveiksmīgo atentātu. Un Vincenti? Henriks Torvaldsens, bez šaubam, bija tads cilvēks, kas labi iederetos Venecijas Liga. Bet, ta ka dalībnieku saraksts tika glabats stingrā­kā ja slepenība, par to nevareja pārliecināties. ELi ne reizi nepie­minēja jus.

Toties piemineja jus.

Ši sieviete tiešam bija līdzīga Karinai. Tikpat neatvairami val­dzinoša un tieša. Izaicinoša izturēšanas pievilka Zovastinu. Spī­tība, kas ilgi un pacietīgi jasavalda.

Tas bija iespējams.

Bet ja nu Eli nav miris?