Nodevība Venēcijā

50 VENĒCIJA

Viktors paskrēja garam spoži apgaismotajai bazilikas rietumu ieejai. Augstu vīrs galvas pats Svētais Marks stāvēja sardze melnaja nakts tumsa uz zelta lauvas ar izplestiem spārniem. Pa krei­si no viņa pletās laukuma centrālā daļa, kur aiz nožogojuma ro­sījās liels skaits policistu. Bija sapulcējušies ziņkārīgie, un no ļaužu sarunu fragmentiem varēja noprast, ka šeit notikusi apšau­de. Apmetis pūlim likumu, Viktors devas uz baznīcas ziemeļu ieeju, ka bija likusi Zovastina.

Loka šāvējas paradīšanas bija viņu izsitusi no līdzsvara. Viņai vajadzēja iet bojā jau Dānija. Un, ja viņa vēl bija dzīva, tad droši vien arī abi līdzzinātāji slaigaja apkarl sveiki un veseli. Situācijā izvērtas bīstama. Vajadzēja mazliet ilgāk uzkavēties lagūna un pārliecināties, ka sieviete noslīkst, taču Zovastina gaidīja un viņš nedrīkstēja kavēties.

Viņu mocīja atmiņas par Rafaela nāvi.

Zovastina, protams, par to nebēdās, viņa tikai gribēs zināt, vai šis negadījums neizraisīs aizdomas. Bet ka gan? Līķis netiks at­rasts. Tikai kaulu atliekas un pelni.

Tapai ka toreiz, kad nodega Eli Lunda māja.

Jūs gribat mani nogalinat? brīnījās Eli. Ko es esmu iz­darījis? lebrucejs pacēla ieroci. Ka es varu kādu apdraudēt?

Viktors klausijas, paslepies blakus istaba.

Kāpēc jūs neatbildat? Eli jau satrauktak iejautājās.

Es te neesmu nācis runāt, atteica svešinieks.

Tikai nošaut mani?

Es daru to, ko man liek.

Pat nezinot, kāpēc?

Man vienalga.

Istaba iestājās klusums.

?.el, ka tik daudz ko nepaspēju izdārd, Eli beidzot ierunā­jās. Viņš bija neparasti mierīgs, tikai noskumis, it ka samierinā­jies ar likteni. Es vienmēr domāju, ka mani kapa novedis sli­mība.

Viktors ieklausijas uzinanigak.

jūs esat inficēts? svešinieks neticīgi iejautājās. jūs neiz­skatāties slims.

Nav jau arī jāizskatās. Tomēr slimība tepat vien ir.

Viktors dzirdēja, kā noklikšķ ieroča slīdnis.

Slavēdams ārpuse, viņš vēroja, ka nodeg māja. Samarkandas trūcīgie ugunsdzēsēju spēki neko daudz nespēja darīt. Drīz sie­nas sabruka, un grieķu uguns aprija visu līdz pēdējam.

Tagad viņš zinaja vēl kaut ko.

Sievietei no Kopenhāgenas Hli Lunds bija ļoti dārgs, un viņa gribēja atriebt ta nāvi.

Apgājis apkārt bazilikai, viņš ieraudzīja ziemeļu portālu. At­vērto bronzas durvju iekšpuse dežureja kāds virs.

Viktors izmeta no galvas liekas domas.

Premjerministre grib viņu redzēt lietišķu un savaldīgu.

Zovastina pasniedza Mišeneram parakstīto konkordatu. Ta­gad atstajiet mani vienu uz. trīsdesmit minūtēm.

Pavesta nuncijs pamaja, un visi priesteri izgaja no prezbitērija.

-Jus vēl nomelosiet, ka izdanjat tadu spiedienu uz mani, viņa stingri piebilda.

Gan jau redzesiet, ka Svētais Tēvs no jums nebaidās.

Cik liela armija ir jūsu pavestam?

To ir jautājuši daudzi. Taču armijas nebija vajadzīgas, lai no­spiestu uz ceļiem komunismu. Jānis Pavils Otrais labi lika gala pats.

Un arī pašreizējais pavests ir tikpat viltīgs?

Izaiciniet viņu un pārliecināsieties pati.

Mišeners pagriežas, izgaja caur ikonostasu un devas pa jomu uz bazilikas galvenas ieejas pusi. Es atgriezīšos pēc pusstun­das, tumsa atskanēja viņa balss.

Viņa redzēja puskrēsla tuvojamies Viktoru. Kad viņš pagaja ga­ram Mišeneram, garīdznieks sveicinaja viņu ar galvas mājienu. Abi parejie Zovastinas miesassargi stāvēja netālu.

Viktors ienāca prezbiterija. Viņa drēbes bija slapjas un netīras, seja notraipīta ar sodrējiem.

Zovastinai bija tikai viens jautājums: Vai dabūji?

Viktors pasniedza viņai ziloņu medaljonu.

Ka tev šķiet? viņa jautāja.

Izskatas īsts, bet man nebija laika parbaudit.

Viņa ielika monētu kabata. Vēlāk.

Desmit metru attaluma gaidīja atvērtais sarkofags.

Tagad tas bija vissvangakais.

Malone pēdējais izlēca no laivas betonetaja piestātne. Viņi bi­ja atgriezušies centra, slavena Svēta Marka laukuma lagūnas krastmala. Vilnīši sitas pret stabiem un šūpoja piestātne pietauvotas gondolas. Laukuma joprojām bija daudz policistu, bet ziņ­kārīgo pat vairak neka pirms stundas.

Stefānija noradīja uz Kasiopeju, kas jau spraucas cauri pūlim pie ielu tirgotāju kioskiem uz bazilikas pusi, joprojām ar loku un bultām pleca. Mūsu Pokahontu vajadzētu turēt saite.

Malones kungs!

Viņš burzma pamanīja tuvojamies vīrieti krietni pari četrdes­mit, platas bikses, krekla ar garam piedurknēm un kokvilnas ja­ka. Laikam arī Kasiopeja dzirdēja viņa saucienu, jo viņa apstajas un devas atpakaļ pie Malones un Stefānijas.

Es esmu monsinjors Kolins Mišeners, vīrietis pienācis pa­ziņoja.

-Jus neizskatāties pēc garīdznieka.

-Šovakar ne. Bet man lika sagaidīt jus, un jaatzist, ka apraksts bija pat ļoti trāpīgs. Slaida, gariem matiem, kopa ar vēl vienu vecāku sievieti.

Ka, ludzu? iejaucas Stefānija.

Mišeners pasmaidīja. Mani jau bndinaja, ka jums nepatīk runas par jūsu gadiem.

Un kas jums to visu teica? Malone gribēja zināt.

Edvīns Deiviss, paskaidroja Stefānija. Viņš pieminēja kādu nevainojamu ziņu avotu. Tas droši vien esat jus?

Es Edvīnu pazīstu jau sen.

Kasiopeja noradīja uz baznīcas pusi. Vai bazilika iegāja vēl kāds vīrietis? Maza auguma, spēcīgs, ģērbies džinsos?

Priesteris pamaja ar galvu. Viņš ir tur. Kopa ar ministri Zovastinu. Viņa vārds ir Viktors Tomass, Zovastinas personiskās apsardzes priekšnieks.

jūs esat labi informēts, secinaja Malone.

Es teiktu, ka īstais zinātājs ir Edvīns. Tomēr vienu viņš man nevareja paskaidrot Kāpēc jums ir tik neparasts vārds Kotons?

Garš stāsts. Pašlaik mums jātiek iekša bazilika. Un jūs no­teikti zināt, Kāpēc.

Mišeners aicinaja viņus paiet talak no gajeju plūsmas, aiz ielu tirgotāju stendiem. Vakar mēs kaut ko uzzinājām par ministri Zovastinu un paziņojām to Vašingtonai. Viņa vēlējas ieskatīties Svēta Marka kapa, tāpēc Svētais Tēvs nodomaja, ka varbūt arī ame­rikaņi gribēs tur iemest aci.

Vai varam iet? taujaja Kasiopeja.

jūs gan esat nepacietīga, atbildēja Mišeners.

Es tikai gribu iet.

Jums ir loks un bultas.

jūs gan esat vengs.

Nepieveršot uzmanību šim dzelienam, Mišeners jautāja Malo­nem: Vai var izcelties sadursme?

Neka ļaunaka par visu iepriekšējo.

Mišeners noradīja uz laukumu. Šeit lika nogalinals cilvēks.

bet Torčello nodega muzejs, piebilda Malone, bet tad viņam kabata saka vibrēt mobilais tālrunis.

Izņēmis to, viņš ieskatijas ekrana: Atkal Henriks, un atbil­dēja: Nebija prātīgi sūtīt viņai loku un bultas.

Man nebija citas izvēles, klausule atsaucas Torvaldsens. Vai viņa ir kopa ar tevi?

-Ak, ja.

Viņš pasniedza tālruni Kasiopejai, un viņa ar to pagaja talak.

Kasiopeja cieši satvēra tālruni drebošaja roka.

Klausies uzmanīgi, pavēlēja Torvaldsens. Tas tev noteikti jāzina.

īsts haoss, dusmojas Malone.

Un ar katru bridi kļūst arvien jaunak, atbildēja Stefānija.

Viņi vēroja Kasiopeju, kas stāvēja ar mugum pret viņiem, cieši

piespiedusi tālruni pie auss.

Viņa ir ka sajukusi, viņš paziņoja.

Katrs no mums kādreiz ir to pārdzīvojis.

Viņš pasmaidīja, apjaušot šo vardu patiesumu.

Kasiopeja beidza sarunu, atgriezās un pasniedza Malonem tālruni.

Saņēmi kaujas pavēli? viņš apjautājas.

Apmēram.

Malone pieversas Mišeneram. Tagad jūs redzat, ar ko man jāstrādā, tāpēc ceru, ka pastaslisiet kaut ko noderīgu.

Zovastina un Viktors ir bazilikas prezbiterija.

Tas man der.

Bet man ir japaruna ar jums divala, Mišeners paziņoja Ste­fanijai. Edvīns lūdza nodot jums kādu informāciju.

Es labak ietu līdzi viņiem.

Viņš teica, ka tas ir ļoti svarīgi.

Paruna vien, ieteica Malone. mēs tiksim gala.

Zovastina piegāja pie altara galda un noliecas.

Viens no priesteriem bija atstajis uz grīdas dienasgaismas lam­pu. Sieviete pamaja Viktoram, liekot notupties viņai līdzas. Aiz­sūti tos abus vīrus apstaigai baznīcu. Lai noteikti uziet arī augša. Es gribu pārliecināties, ka neviens mus nenovēro.

Viktors izrīkoja sargus un atgriezās.

Viņa pacēla gaismekli un, aizturējusi elpu, iespidinaja gaismu akmens sarkofaga iekšiene. Šo bridi viņa bija iztēlojusies jau kopš tiem laikiem, kad Eli Lunds paslaslija par šo iespējamību. Vai šis bija viltvarža līķis? Vai Ptolemajs atstaja kādu noradi par Alek­sandra īsto atdusas vietu? Taja vieta, talu kalnos, kur skiti mācīja Aleksandram dzīves gudrības. Dzīvība ka zaļu dzēriens. Viņa atcerejas, ko Aleksandra galma vēsturnieks rakstīja viena no Eli atklatajiem manuskriptiem, šim vīram bija ta pietūcis kakls, ka viņš gandrīz neko nespēja norit, it ka rīkle būtu sabazti akmeņi, bet ar katru izelpu no mutes šļacas ārā šķidrums. Ķermeni klāja augoņi. Visi viņa locekļi bija zaudējuši pēdējos spēkus. Katrs elpas vilciens sagādāja mo­kas. Un tomēr zāles viņu izdziedeja viena diena. Viņas bioloģijas laboratorijas zinātnieki domaja, ka šie simptomi liecina par vīru­su infekciju. Vai iespējams, ka daba, kas radījusi tik daudz bīsta­mu slimību, sagadajusi arī iespēju tas apturēt?

Taču akmens zarka nebija mumificētu mirstīgo atlieku.

Tur bija plana koka kaste, pusmetru gara un plata, grezni iz­rotātā, ar diviem misiņa rokturiem. Vilšanas aizžņaudza elpu. Lai to neizrādītu, viņa pavēlēja: Izņem to.

Viktors pasniedzās zem pacelta akmens vaka, izņēma grezno lādīti un nolika to uz marmora grīdas.

Ko viņa bija gaidījusi? Katra no šim mūmijam bulu vismaz divtūkstoš gadus veca. Tiesa gan, ēģiptiešu balzametaji savu darbu prata labi, un arī vēl vecākās mūmijas bija saglabājušās līdz mūsdienām. Taču tas bija gadsimtiem ilgi netraucēti gulēju­šas savas kapenes, nevis parvadatas apkārt pasaulei, laiku pa lai­kam pazūdot pat uz simtiem gadu. Hli kunds bija pārliecināts, ka Ptolemaja mikla ir autentiska. Tikpat pārliecināts viņš bija arī par to, ka venēcieši 828. gada aizveda no Aleksandrijas kāda ne­zināmā cilvēka mirstīgas atliekas, kas varbut simt gadus bija no­gulējušas mauzolejā, godātās un pielūgtas ka Aleksandram Lie­lajam piederošas.

Atver to!

Viktors atbīdīja bultas un nocēla vaku. Lādītes iekšpuse bija izklātā ar izbalējušu sarkanu samtu. Laika zoba sagrauztais au­dums bija sakrokots arī kastes vidu. Zovastina uzmanīgi pacēla to un ieraudzīja zobus, lāpstiņās kaulu, gūžas kaulu, galvaskausa atliekas un pelnus.

Viņa aizvēra acis.

Ko tad jūs cerējāt ieraudzīt? iejautājās kāda sveša balss.