Nodevība Venēcijā

10 VENĒCIJA 6:30

Vincenti aplūkoja savu attēlu spoguli, kamēr sulainis noglu­dināja Gucci uzvalka žaketi, kas apņēma viņa vareno augumu. Vi­sas niecīgākās pūciņas no tumša vilnas auduma bija noņemtas ar kamieļa sani suku. Tad viņš sakartoja kaklasaites mezglu. Su­lainis pasniedza burgundieša krasas zīda kabatas lakatiņu, un viņš to rupigi ielika žaketes kabatiņa.

Trīssimt mārciņu smagais Vincenti augums smalkaja uzvalka izskatijas labi. Pastaviga darba algotais Milanas modes konsul­tants bija ieteicis izveleties tumšas krasas, jo tas ne tikai iedveš cieņu, bet arī novērš uzmanību no auguma apmeriem. Tas gan nebija viegls uzdevums. Vincenti izskata itin viss bija liels. Apaļi vaigi, izliekta piere, smagnējs deguns. Taču viņam patika labi pa­ēst un dietas šķita īstas mokas.

Viņš pamaja, un sulainis uzspodrināja Lorenzo Banfi kurpes. Pedejoreiz. ieskatījies spoguli, Vincenti palūkojas pulksteni.

Kungs, ierunājās sulainis. Viņa zvanīja, kamēr jūs bijāt duša.

Pa privāto līniju?

Sulainis pamāja ar galvu.

Vai viņa atstaja numuru?

Pameklējis kabata, sulainis izņēma mazu papīra lapiņu. Pirms un pēc Padomes sedes Vincenti bija paspējis mazliet pagulēt. Atšķi­rība no dietam miegs nebija laika izniekošana. Viņš zinaja, ka tiek gaidīts, un pats necieta kavēšanos, tomēr nolēma zvanīt no guļam­istabas. Nevajag izpļāpāt savus noslēpumus visiem pa mobilo.

Sulainis izgaja no istabas.

Vincenti piegāja pie talruņa līdzas gullai un sastadija ārzemju numuru. Pēc trim griezīgiem signāliem atsaucas sievietes balss, un viņš ierunājās: Ka noprotu, jūs vēl esat dzīva, premjerminis­tres kundze.

Un ir labi zināt, ka jūsu informācija bija pareiza.

es nebutu jūs traucējis ar muļķībām.

Un tomēr jūs ta arī nepateicat, ka zinājāt, ka šodien mani mēģinās nogalināt.

Pirms trim dienam viņš bija paziņojis Zovastinai par Floren­cieša plānu. Liga uzmana savus biedrus, un jus, premjerminis­tres kundze, esat viena no svarigakajiem.

Viņa klusi iesmejas. Atkal glaimojat, Enriko.

Vai uzvarējāt buzkaši spēlē?

Protams. Divreiz iemetu apli. mēs atstajam uzbrucēja līķi uz lauka un sabradajam to ar pakaviem. Pašlaik ar atliekam mielo­jas suņi un maitasputni.

Vincenti saravas. Tāda bija Centrālāzijas nelaime. Izmisīgi tie­coties pievienoties divdesmit pirmā gadsimta pasaulei, sava kultura ta bija neglabjami iestregusi piecpadsmitaja. Ligai bus jadara viss iespējamais, lai šo trukumu labotu. Pat ja tas būtu tik grūti ka padarīt gaļedaju par veģetārieti.

Vai zināt "Iliadu"? viņa jautāja.

Vincenti bija spiests izpatikt šai sievietei. Zinu.

Notrieca Aīda valsti daudz diženu varoņu garu, izmeta pašus pēc tam par barību lauka visaj'kārt suņiem un plesigiem putniem.3

Viņš pasmaidīja. jūs iedomājaties sevi ka Ahilleju?

Viņa daudz ko var apbrīnot.

Vai viņš nebija lepns? Cik atceros, pat parak.

Bet arī cīnītājs. Vienmēr cīnītājs. Un sakiet, Enriko, kas noti­ka ar jūsu nodēvēju? Vai jautājums atrisinats?

Florencietis tiks apglabats skaista viela uz ziemeļiem no še­jienes, ezeru novadā. mēs aizsūtīsim ziedus. Viņš nolēma parbaudil, kāds ir Zovastinas noskaņojums. Mums jaruna.

Velaties atlīdzību par dzīvības glabšanu?

Par jūsu darījuma saistibam, ko mēs apspriedam jau sen.

Es varēšu tikties ar Padomi pēc dažam dienam. Ir risināms vēl viens otrs jautājums.

Es vairak gribu zināt, kad liksimies mēs abi.

Viņa klusi iesmejas. Par to es nešaubos. Un arī pati to vēlē­tos. Bet man tiešam ir steidzami darbi.

Mans pilnvaru termiņš Padome drīz beigsies. pēc tam jums bus jāsadarbojas ar citiem. Viņi, iespējams, nebūs tik izpalīdzīgi.

Sieviete atkal iesmejas. Tas man patīk. Izpalīdzīgi. Man tie­šam ir prieks sadarboties ar jums, Enriko. mēs tik labi saprotam viens otru.

Mums jaruna.

Drīz. Bet vispirms jums jaatrisina vēl viena problēma, par ko mēs runājām. Amerikāņi.

Ja, tas tiesa. Neraizējieties. Es gatavojos tiem pieversties jau šodien.