Nodevība Venēcijā

42 VENĒCIJA

Zovastina stāvēja līdzas pavesta nuncijam. Viņas lidmašīna bija nosēdusies pirms stundas, un monsinjors Mišeners bija viņu sagaidījis uz skrejceļa. Viņa kopa ar Mišeneru un diviem miesas­sargiem atbrauca no lidostas līdz centram ar privātu ūdens tak­sometru. Nebija iespējams iekļūt bazilika pa ziemeļu ieeju no Leoncīni laukuma puses, ka bija domāts iepriekš. Policija bija no­robežojusi lielu daļu Svēta Marka laukuma, jo tur esot notikusi apšaude, pastastija nuncijs. Tāpēc viņi pa sānielām apbrauca apkārt bazilikai un iegāja taja no bīskapijas biroju puses.

Pavesta nuncijs izskatijas citādi neka vakar, jo melno garīdz­nieka tērpu bija nomainījis ar ielas apģērbu. Pavests laikam tie­šam ņēmis vera slepenības noteikumu.

Viņa stāvēja milzigaja baznīca ar zelta mozaīku rotātām sie­nam un griestiem. īstas bizantiešu pārmērībās, it ka ta atrastos Konstantinopole, nevis Itālijā. vīrs galvas slejas pieci pusapaļi ku­poli. Vasarsvētku, Svēta Jaņa, Svēta Leonarda, Praviešu kupols, bet viņa pati stāvēja zem Debesbraukšanas kupola. Viņai bija jā­piekrīt, ka prasmīgi izvietotu kvēlspuldžu siltaja gaisma baznīca tiešam izskatijas pēc īstas "zelta bazilikas".

Iespaidīgi, vai ne? jūsmoja Mišeners.

Reliģijas un komercijas kopīgu piiliņu augļi. Venēcijas tirgo­tāji izlaupīja visu pasauli. Šeit savakts labākais, ko viņi sazaguši.

Vai jūs vienmēr esat tik ciniska?

Padomju vara iemacija, ka pasaule ir skarba.

Bet ka tad jūsu dievi, vai jūs kādreiz tiem pateicaties?

Zovastina pasmaidīja. Šis amerikānis bija ievācis par viņu

ziņas. Iepriekšejas sarunas viņi nebija pieminējuši viņas ticību. Mani dievi ir man tikpat uzticīgi ka jūsējais jums.

mēs ceram, ka jūs varbūt atteiksieties no sava paganisma.

Šis vārds viņai nepatika. Tas bija nievājošs apzīmējums, kas lika saprast, ka ticēt vairākiem dieviem ir sliktāk neka vienam. Vi­ņa tam nepiekrita. Gadsimtu gaita daudzdievību bija atzinušas daudzas pasaules kulturas. Mana ticība man ir nākusi tikai par labu.

Es negribeju teikt, ka ta nav pareiza. mēs tikai varētu piedā­vāt jums dažas jaunas iespējas.

Pēc ša vakara viņai katoļu baznīcas palīdzība vairs nebūs va­jadzīga. Tomēr viņa ļaus tai nelielos apmēros darboties Federāci­jā, lai radītu pretspeku radikālajiem musulmaņiem, taču nepie­ļaus, lai organizacija, kas spējusi saraust un saglabat tik pasakainas bagātības, gūtu nopietnu ietekmi viņas valsti.

Viņa noradīja uz. augsto altari aiz, grezna daudzkrāsaina aiz­slietņa, kas aizdomīgi līdzinājās ikonostasam. Aiz ta spoži spī­dēja gaisma un bija dzirdama rosība.

Viņi gatavojas atvērt sarkofagu. mēs nolēmām atdot plauk­stu vai kādu citu pietiekami svarīgu relikviju, ko varēs viegli pa­ņemt.

Zovastina nespēja savaldīties. jūs pats neapjaušat, cik muļ­ķīgi tas viss izklausās?

Mišeners paraustīja plecus. Ja tas iepriecinās ēģiptiešus, kas tur tik ļauns?

Un ka tad ar mirušo neaizskaramību? jūsu reliģija to slu­dina visu laiku. Un tomēr jūs esat gatavi apgamt kapu, izņemt daļu mirstīgo atlieku un izdāļāt citiem.

Ta ir nepatīkama, bet nepieciešama rīcība.

Šada liekulība viņu kaitinaja. Tas man jūsu baznīca patīk. Elastīga pieeja, kad tas nepieciešams.

Viņa paraudzījās apkārt tukšaja dievnama lielākā daļa ka­pelu, altāru un nišu grima dziļas ēnas. Abi viņas miesassargi stāvēja tikai dažu metru attaluma. Viņa nopētīja marmora grīdu, kas bija rotata tikpat smalkiem rakstiem ka sienu mozaīkas. Daudzkrasaini ģeometriski ornamenti, dzīvnieku un ziedu motīvi, ka arī nepārprotami nelīdzenumi. Daži uzskatīja, ka tie izveidoti, atda­rinot juras viļņus, tomēr drīzāk vainīgi varētu būt vaji pamati.

Viņa atcerejas Ptolemaja vārdus. Un tu, dēkaini, kam ausis skan mana nemirstīga halss pat no lielas tālienes, uzklausi manus vārdus. Do­dies uz galvaspilsētu, Aleksandra tēva dibināto, ko gudrie sargā modri.

lai gan Ptolemajs noteikti uzskatīja sevi par gudru, šo miklas daļu bija atrisinajis laiks. Aleksandra Lielā laikā Ēģipte kā fara­ons valdīja Nektanebo. Kad Aleksandrs vēl bija pusaudzis, valsti iebmkušie persieši izraidīja Nektanebo trimda. Ēģiptieši tajos lai­kos nešaubīgi ticēja, ka reiz Nektanebo atgriezīsies un padzīs per­siešus. Un gandrīz desmit gadus pēc viņa sakaves šis cerības vis­maz daļēji piepildījās, kad ieradas Aleksandrs, piespieda persiešus padoties un atstat Ēģipti. Lai godinātu atbnvotaju un padarītu viņa klātbūtni pieņemamaku, ēģiptieši sacereja nostās­tus, ka Nektanebo savas valdīšanas sakuma, parģerbies par bur­vi, aizceļoja uz, Maķedoniju un uzsaka mīlas deku ar Aleksandra mati Olimpiju, tāpēc Aleksandra īstais tevs bija viņš, nevis Filips. Ta, protams, bija tikai pasaciņa, tomēr daudzi tai noticēja un ta tika iekļauta arī Aleksandra biogrāfijā stipri sagrozīta vēsturis­ka daiļdarba, ko daudzi vēsturnieki kļūdaini uzskata par ticamu. Vēsture liecina, ka pēdējais Ēģiptes faraons Nektanebo savas val­dīšanas laika noteica Memfisu par valsts galvaspilsētu, un līdz ar to tiek atminēta viena miklas daļa: Dodies uz galvaspilsētu, Alek­sandra tēva dibināto.

Nakamie vārdi ko gudrie sargā modri vēl vairāk apstiprina šo secinājumu.

Nektanebo templi Memfisa bija puslokā izvietotas grieķu gud­ro un dzejnieku statujas. Centrālā figūra bija Aleksandra apjūs­motais Homērs. vēl tur bija Aristoteļa skolotājs Platons, arī Aris­totelis, pie kura savukart bija mācījies Aleksandrs, ka arī citi slaveni grieķi, ar kuriem Aleksandrs bija cieši saistīts. Mūsdienas no šim skulpturam saglabajušies tikai fragmenti, tomēr pietieka­mi, lai būtu vēstures liecības.

Ptolemajs apglabaja, viņaprat, Aleksandra mirstīgas atliekas Nektanebo templi. Tur tas atradas līdz pat Ptolemaja nāvei, kad viņa dels tas pārvietoja uz ziemeļiem, uz Aleksandriju.

Dodies uz galvaspilsētu, Aleksandra tēva dibināto, ko gudrie sargā modri.

Dodies uz dienvidiem, uz Memfisu un Nektanebo templi.

Viņa atcerējās nākamo miklas rindiņu.

Pieskaries zelta sapņa dziļakai būtībai.

Un pasmaidīja.