Nodevība Venēcijā

27 AMSTERDAMA 21:20

Stefānija pagajušaja gada jau bija iepazinusi Dānijas cietumu, nonākusi tur kopa ar Maloni. Tagad viņa bija paviesojusies arī holandiešu kamera. Nekādās lielas atšķirības nebija. Drošības la­bad viņa klusēja, kad policisti uzskrēja uz tilta un pamanīja no­šauto vīrieti. Abi slepena dienesta aģenti bija veiksmīgi aizbēgu­ši, un viņa cereja, ka ūdeni ielekušais bus atradis medaljonu. Taču nelāgās aizdomas bija apstiprinājušās. Kasiopeja un Torvaldsens kaut ko uzsākuši, un ta nebija tikai senu monētu kolekcionēšana.

Aizturēšanas kameras durvis atveras, un ienaca kalsns vīrs ap sešdesmit, ar garenu seju, asiem vaibstiem un kupliem, sirmiem matiem. Edvīns Deiviss. Prezidenta nacionālās drošības padom­nieka vietnieks. Nelaiķa Herija Deilija amata pārņēmējs. Pavisam atšķirīgs. Deiviss bija pārcelts no Valsts departamenta, karjeras ierednis ar diviem doktora grādiem Amerikas vēsturē un starptautiskajas attiecības, ka arī ar lieliskam organizatora spējam un iedzimtu diplomātā talantu. Viņa izturēšanas bija pieklājīgā un vienkāršā, līdzīgi ka pašam prezidentam Danielsam, ko cilvēki bieži pienācīgi nenoverteja. Viņš bija palīdzējis trim valsts sekre­tāriem ieviest kartību departamenta darba. Tagad Deiviss strada­ja Baltajā nama, palīdzot prezidenta administrācijā pavadīt otra termiņa pēdējos trīs gadus.

Es vakariņoju ar prezidentu. Hagā. Starp citu, burvīga pilsē­ta! Baudīju vakaru. Ēdiens bija lielisks, lai gan es ar gardēžu prie­kiem parak neaizraujos. Un tad man atnes zirnīti, taja rakstīts, kur jūs esat, un es saku sev: noteikti taču ir kāds loģisks izskaidro­jums, Kāpēc Stefānija Nelle nokļuvusi holandiešu policija, aiztu­rēta ar ieroci roka, lietu, uz tilta blakus līķim.

Stefānija gribēja kaut ko teikt, bet Deiviss viņu apturēja.

Tas vēl nav viss.

Viņa klusēdama sēdēja joprojām slapjajas drebēs.

Kamēr es gudroju, ka lai atstaju jūs tepat, jo puslīdz droši biju pārliecināts, ka neveļos zināt, Kāpēc devāties uz Amsterda­mu, pats prezidents paaicinaja mani un lika ierasties šeit. It ka esot bijuši iesaistīti arī divi slepena dienesta aģenti, bet viņi ne­lika aizturēti. Viens no viņiem bija viscaur slapjš pēc peldes kanāla, lai sadabutu šo.

Stefānija noķēra pasviesto priekšmetu un ieraudzīja, ka tas ir ziloņu medaljons, joprojām kārtīgi iesaiņots plastmasas apvalka.

Prezidents sazinajas ar holandiešu varasiestadēm. jūs esat brīva, varat iet.

Stefānija pieceļas. l'irms dodamies projām, man jazina par tiem nošautajiem vīriem.

Ta ka jau paredzeju, ka jūs to jautasiet, es uzzināju, ka vi­ņiem abiem bija Centralāzijas Federācijas pases. mēs pārbaudījam. Viņi bija premjerministres Irinas Zovastinas personiska dro­šības dienesta darbinieki.

Viņa kaut ko pamanīja Deivisa skatiena. Atšķirība no Deilija, ši vira domas varēja vieglāk nolasīt. Tas jūs nepārsteidz.

Gandrīz nekas vairs mani nepārsteidz. Pieklusinājis balsi, viņš čukstus paziņoja: Stefanij, mums ir problēma, un tagad, at­karība no jūsu viedokļa par laimi vai diemžēl, arī jūs esat taja iesaistīta.

Viņa sekoja Deivisam viesnīcas apartamentos. Prezidents Denijs Danielss bija atlaidies uz divana, ietinies peldmētelī, uzcēlis basās kājas uz stikla galdiņa ar zeltītiem rotājumiem. Viņš bija slaids, gara auguma vīrs ar kupliem gaišiem matiem, skaļu balsi un sirsnīgu iz­turēšanos. Lai gan Stefānija bija pie viņa nostrādājusi jau piecus ga­dus, vislabak viņa iepazina prezidentu pagajuša gada rudeni, līdz ar nodevību saistība ar pazudušo Aleksandrijas bibliotēku. Toreiz prezidents atlaida Stefāniju, bet pēc tam pieņema atpakaļ. Danielss zvilnēja ar dzeriena glāzi vienā, televizora pulti otra roka.

Neka nav ko skatīties, kas nebulu ar subtitriem vai nesapro­tama valoda. Un es vairs nespēju paciest BBC ziņas vai CNN In­ternational. Viņi visu laiku maļ vienu un to pašu. Danielss izslē­dza televizoru un nosvieda pulti. Iemalkojis dzerienu, viņš uzrunāja Stefāniju: Dzirdēju, ka jūs atkal esat iekulusies kartēja skandālā.

Viņa pamanīja smieklu dzirksti prezidenta acis. Tads laikam ir mans ceļš uz panakumiem.

Danielss pamaja, aicinot Stefāniju apsesties. Deiviss nostājās mala.

Man ir arī citas ļaunas ziņas, turpinaja prezidents. Pa­zudusi musu aģente Venēcijā. Jau divpadsmit stundas nav nekā­du ziņu no viņas. Kaimiņi eka, kur bija viņas postenis, šorīt agri no rīta ziņoja par troksni. Četri viri. Durvis izgāztās. Protams, ofi­ciāli neviens neatzīst, ka būtu ko redzējis. Ka jau itālieši. Prezi­dents ka atgaiņājoties pacēla roku. Dieva deļ, tikai neiesaistiet mani! Viņš sadrumis apklusa. Tas viss man nemaz nepatīk.

Stefānija bija nosūtījusi Naomi Džonsu palīga Maltajam namam novērot kādu interesējošu personu Enriko Vincenti, starptautis­ku finansistu, kas bija iesaistīts organizācijā ar nosaukumu Vene­cijas kiga. Stefānija zinaja par šo grupējumu. Viens no daudzajiem karteļiem, kadi plauka visa pasaule. Naomi jau daudzus gadus stradaja Stefānijas vadība, un tieši viņa bija ievākuši ziņas par Leriju Deiliju. Pagajušaja gada Naomi bija pārgājusi uz Magelana no­daļu, bet pēc tam atkal atgriežas, iepriecinot Stefāniju. Viņa bija la­ba aģente. Novērošana Venēcijā nešķita riskanta. Tikai jāfiksē, ar ko objekts tiekas un kontaktējas. Stefānija pat bija ļāvusi aģentei pēc uzdevuma izpildes dažas dienas atpūsties Itālijā.

Tagad viņa varbūt jau bija minisi.

Kad es piekritu šim uzdevumam, jūsu ļaudis teica, ka ta esot tikai informācijas ievākšana.

Viņa paraudzījās uz abiem vīriešiem, bet tie klusēja.

Danielss jautāja: Kur ir medaljons?

Stefānija pasniedza to viņam.

Vai nevēlaties man par to pastastīt?

Viņa jutas netīra. Visvairak viņa ilgojas pēc dušas un atpūtas, taču saprata, ka uz to nav ko ceret. Viņai nepatika pratinašana, bet, ta ka iztaujatajs bija pats Savienoto Valstu prezidents, kurš paglabis viņu no nepatikšanām, Stefānija izstastija par izpalīdzē­šanu Kasiopejai un Torvaldsenam. Prezidents neparasti uzmanīgi noklausījās visu, tad teica Deivisam: Paslastiet viņai, Edvin.

Ko jūs zināt par premjerministri Zovastinu?

Pietiekami daudz, lai nepieskaitītu viņu pie musu draugiem.

Nogurusi Stefānija pūlējās atsaukt atmiņa Zovastinas biogrā­fiju. Dzimusi strādnieku ģimene Kazahijas ziemeļos, vectēvs kri­tis kara, Staļina vadība cīnoties pret nacistiem, pēc tam sešdesmi­to gadu sakuma zemestrīcē gaja boja tēvs, mate un citi tuvākie ra­dinieki. Irina uzauga bērnu nama, līdz viņu pieņēma attāli mātes radi. Ļeņingradas institūta viņa izmācījās par ekonomisti, jau agri iestājās Komunistiskajā partija un kļuva par vietejas strādnieku pārstāvju komitejas vaditaju. pēc tam viņai pieversa uzmanību Kazahijas Centrālkomitejā, un sakas strauja karjeras izaugsme līdz Augstakajai Padomei. Vispirms viņa veicinaja zemes refor­mu un citas ekonomikas reformas, bet velak saka kritizēt Maska­vu. pēc neatkarības iegūšanas no Krievijas viņa bija viena no se­šiem partijas biedriem, kuri kandidēja uz Kazahstanas prezidenta amatu. Kad neviens no diviem kandidātu līderiem nespēja iegūt vairakumu, saskaņa ar valsts konstitūciju abi lika noraidīti un vēlēšanu otra ja karla uzvarēja Zovastina.

Es jau sen esmu kaul ko sapratis, ieminējās Danielss. Ja kāds tik uzstājīgi apliecina savu draudzību, tad skaidrs, ka attie­cības kaut kas nav kartība. Ši sieviete uzskata mus par muļķiem. Mums nav vajadzīgi tādi draugi ka viņa.

Tomēr ir japielabinas viņai.

Danielss iedzēra vēl malciņu. Diemžēl.

Centralazijas Federāciju nedrīkst novērtēt par zemu, -atgadinaja Deiviss. Tur dzīvo stipri cilvēki ar labu atmiņu. 1 divdesmit as­toņi miljoni karaklausībai pakļautu vīriešu un sieviešu. Divdesmit divi miljoni no tiem veseli un gatavi dienestam. Apmēram pusotrs miljons jaunu iesaucamo katni gadu. Tas ir iespaidīgs kaujas spēks. Pašlaik Federācija tērē vienu, komats, divus miljardus dolāru gada aizsardzībai, neskaitot mūsu ieguldījumus, kas ir divreiz lielāki.

Un lielākā ķeza, turpinaja Danielss, ir tada, ka tauta tie­šam mii savu vadoni. Viņa ir tūkstoškārt paaugstinajusi dzīves līmeni. Pirms viņas sešdesmit četri procenti cilvēku dzīvoja na­badzība. Tagad tikai nepilni piecpadsmit procenti. Tas ir tikpat labs rādītājs ka mums. Viņa iegulda līdzekļus visas jomas. Hidroelektrostacijas, kokvilna, zelts virsvērtība itin visur. Federāci­jā atrodas izcili izdevīga ģeoekonomiska pozīcijā. Tieši vidu starp Krieviju, Ķīnu un Indiju. Ši dama ir gudra. Viņas rīcība ir vieni no pasaule lielākajiem naftas un dabas gaz.es krājumiem, kas agrak bija pilnīga krievu kontrole. Tie joprojām ir noskaitušies par neatkarību, tāpēc viņa noslēdza darījumu un pārdod tiem naftu un gāzi zem tirgus cenām, šadi pielabinot Maskavu.

Stefāniju parsteidza Danielsa plašas zināšanas par šo reģionu.

Pirms dažiem gadiem, turpinaja prezidents, viņa noslē­dza ilgtermiņa nomas līgumu ar krieviem par Haikonuras kos­modromu. Šis krievu kosmosa lidojumu centrs atrodas paša biju­šas Kazahstanas centra. Seši tūkstoši kvadratjudžu tagad nodoti Krievijas ekskluzīva lietošana līdz 2050. gadam. Apmaiņa pret to krievi viņai atlaida daļu paradu. Pec tam viņa pielabinajas ķinie­šiem, atrisinot gadsimtiem senu robežu strīdu. Nav slikti panakumi ekonomistei, kas uzaugusi bērnu nama.

Vai mums ir kadi sarežģījumi ar Zovastinu? jautāja Stefānija. Atkal neviens no vīriešiem neatbildēja, un viņa mainīja te­matu. Kas Enriko Vincenti kopīgs ar to visu?

Zovastina ir saistīta ar Vincenti, paskaidroja Danielss. -Ar Venecijas Ligas starpniecību. Viņi abi ir tas biedri. Pavisam to ir pari četriem simtiem. Liela nauda, lieli centieni un godkārīgi plāni, taču ši Liga neveļas mainīt pasauli viņi tikai grib, lai tiem liek mieru. Viņi necieš valdību, ierobežojošus likumus, tarifus, no­dokļus, mani un visus pārējos, kas viņus iegrožo. Viņu taustekļi stiepjas daudzas valstis…

Stefānija saprata, ka Danielss uzminējis viņas domas. Seit ne. Nav ta ka toreiz. mēs pārbaudījam. Visvairak viņus interese Centralāzijas Federacija.

Deiviss piebilda: Visas mazas valstiņas bija iekļuvušas lie­los ārējos parados padomju varas mantojuma deļ un arī centie­nos pēc neatkarības. Zovastinai jaunas pārrunās izdevās mainīt šis saistības ar daudziem valdības kreditoriem un liela daļa šo paradu ir atlaista. Tomēr jauna kapitala ieplūde labi noderetu. Ne­kas ta neveicina progresu ka ilgtermiņa parads. Viņš apklusa. Iris, komats, sešu miljardu dolāru depozīti dažadas bankas visa pasaule ir saistīti ar Venēcijas Ligas biedriem.

Likme liela mēroga pokera spēlē, ieminējās Danielss.

Stefānija saprata, ka tas tiešam ir nopietni, jo prezidenti nemedz celt trauksmi uz apšaubamu aizdomu pamata. Un spēle kuru katru bridi var sākties?

Danielss pamaja ar galvu. Pagaidam kāda Centralazijas Fe­derācijā dibinātā akciju sabiedrība ir nopirkusi vai pārņēmusi gandrīz astoņdesmit uzņēmumus visa pasaule. Farmācija, infor­mācijās tehnoloģijas, smago un vieglo automobiļu ražošana un telekomunikācijas ir tikai dažas no darbības jomam. Vai varat no­ticēt viņi iegādājās arī pasaule lielāko tējas maisiņu ražošanas uzņēmumu! Goldman Sachs paredz, ka, šai tendencei turpinoties, Federācija var kļūt par trešo vai ceturto lielāko ekonomiku pasaulē aiz mums, Ķīnas un Indijas.

Tas ir bīstami, piekrita Deiviss. Sevišķi tāpēc, ka šie darī­jumi tikpat ka nemaz netiek afišēti. Parasti akciju sabiedrības medz platīties ar saviem jaunieguvumiem. Šoreiz ne. Viss notiek slepenība.

Danielss pacēla roku. Zovastinai nepieciešams pastavigs kapitala pieplūdums, lai varētu griezties valdības riteņi. Mums ir nodokļi, viņai ligas atbalsts. Federācija ir bagata ar kokvilnu, zeltu, urānu, sudrabu, varu, svinu, cinku…

Un opiju, piebilda Stefānija.

Zovastina arī to ir pavērsusi sev par labu, paskaidroja Dei­viss. Federācijā tagad ir trešaja vieta pasaule opiatu konfiscēša­nas apjoma ziņa. Viņa apturējusi narkotiku tranzītu caur savu val­sti, un eiropieši ir viņai par to pateicīgi. Šaja Atlantijas okeāna puse nedrīkst teikt par viņu neko ļaunu. Protams, viņa daudziem eiropiešiem arī leti pārdod naftu un gāzi.

Vai apzinajaties, Stefānija atgādināja, ka Naomi droši vien ir nogalinata ta visa deļ. No šis domas sažņaudzās sirds. Aģenta zaudējums ir visļaunakais, ko viņa spēja iedomāties. Par laimi, tas notika reti. Bet, ja tas noticis, bija grūti parvaret dusmas un saglabat savaldību.

mēs to apzinamies, atbildēja Danielss. Un tas nepaliks nesodīts.

Viņai bija labas attiecības ar Kotonu Maloni. Viņi Magelana nodaļa daudzreiz stradaja kopa. Laba komanda. Viņu tas ļoti apbedinas.

Un tas ir vēl viens iemesls, Kāpēc jūs esat šeit, paziņoja prezidents. Pirms dažām stundām Kotons bija iekļuvis uguns­grēka Grieķu un romiešu mākslās muzeja Kopenhāgenā. Muzejs pieder Henrikam Torvaldsenam, bet Kasiopeja Vita palīdzēja Malonem izkļūt no liesmām.

-Jus gan labi zināt jaunumus.

Tas pieder pie maniem darba pienākumiem, taču man tas sak arvien vairak nepalikt. -Danielss pacēla medaljonu. Muzeja bija viens no šiem.

Stefānija atcerejas Klausa Dira vārdus. Tikai astoņi.

Deiviss ar kaulainu pirkstu noradīja uz monētu. To sauc par ziloņu medaljonu.

Svarīgs? jautāja Stefānija.

-Acīmredzot, atbildēja Danielss. Bet mums vajadzīga jūsu palīdzība, lai uzzinātu ko vairak.