Nodevība Venēcijā

57 CENTRA LAZIJAS FEDERĀCIJĀ 6:50

Vincenti izkapa no helikoptera. Lidojums no Samarkandas bi­ja ildzis apmēram stundu. Uz austrumiem līdz pat Ferganas iele­jai bija uzbuveti jauni autoceļi, bet viņa īpašums atradās talak uz dienvidiem, bijušaja Tadžikistana, tāpēc uz turieni vēl joprojām atrak un drošāk bija doties ar gaisa transportu.

Viņš bija ļoti rūpīgi izraudzījies šo zemes gabalu, kas atradas augstu kalnos, mākoņiem rotaļu virsotņu ieskauts. Neviens neuzdeva liekus jauta jumus par šo izvēli, pat Zovastina ne. Viņš ti­kai paskaidroja, ka esot apnikuši dubļainie Venēcijas līdzenumi, tāpēc iegādājies divsimt akrus mežainu Pamira ieleju un klinšu augstieņu, ši bus viņa valstība. Šeit neviens viņu neredzēs un ne­dzirdes, viņš, kalpotaju aprūpēts, lepni mitināsies iespaidīga aug­stuma, baudot kādreiz pirmatnējo ainavu, kas tagad sakopta un uzposta Italijas, Bizantijas un Ķīnas stilu ietekme.

Savu īpašumu Vincenti bija nosaucis par Attico, un, lidojot pa­ri, viņš ievēroja, ka galveno ieeju tagad rota grezna akmens arka ar šadu uzrakstu. Viņš pamanīja arī jaunas sastatnes ap nama sienam, latad fasādes apdare strauji tuvojās nobeigumam. Celt­niecības darbi ritēja gausi, bet vismaz bez pārtraukumiem, un viņš tiešam priecāsies, kad tie beidzot bus gala.

Pieliecies zem helikoptera rotoriem, Vincenti devas uz dārzu, ko bija licis iekopt kalna nogāzē, lai piešķirtu savam īpašumam Anglijas lauku muižas iezīmes.

Piters O'Koners gaidīja viņu uz nelīdzeniem akmeņiem izlik­tas sētas puses terases.

Viss kartība? noprasīja Vincenti.

O'Koners pamaja ar galvu. Nekādu problēmu.

Vincenti vēl bridi uzkavējas ārpuse, lai atvilktu elpu. Taluma, Ķīnas puse, ap kalnu virsotnēm savilkas negaisa mākoņi. Pari iele­jai lidinājās varnas. Viņš ļoti pārdomāti bija izvēlējies pils novieto­jumu, lai vislabak varētu vērot lielisko skatu. Šeit bija pavisam citādi neka Venēcija. Nekādās smirdīgas miglas. Tikai kristāl­skaidrs gaiss. Viņš bija dzirdējis, ka šis pavasaris Āzija esot ne­parasti silts un sauss, un viņš to arī no sirds izbaudīja.

Ko dara Zovastina?

Tieši šobrīd viņa atstaj Itāliju kopa ar vēl vienu sievieti tumšādainu, glītu, kas muitas kontrole nosauca vardu Kasiopeja Vita.

Vincenti gaidīja, zinādams, ka O'Koners vienmēr rūpīgi ievāc ziņas.

Vita dzīvo Francijas dienvidos. Pašlaik viņa finansē kadas viduslaiku pils rekonstrukciju. Lielu projektu. Dārgu. Viņas tēvam savulaik piedereja vairaki ražošanas koncerni Spānijā. Milzīgi konglomerāti. Viņa tos visus mantoja.

Un kāda ir viņa pati? Personiskajā dzīve?

Musulmaniete, bet nav fanatiķe. Ļoti labi izglītota. Inženier­zinātnes un vēsturē. Neprecējusies. Trīsdesmit astoņus gadus ve­ca. Tas arī viss, ko man tik ātri izdevās uzzināt. Vai interese vēl kas?

Vincenti papurinaja galvu. Pagaidam ne. Vai ir kāda nojaus­ma, Kāpēc viņa ir kopa ar Zovastinu?

To mani cilvēki nezina. Zovastina kopa ar viņu iznāca no bazilikas un devas taisna ceļa uz lidostu.

Viņa lido atpakaļ uz šejieni?

O'Koners pamaja ar galvu. Mus klat pēc četrām vai piecām stundām.

Vincenti nojauta, ka tas vēl nav viss.

Musu aģenti, kas sekoja Nellei. Vienu nošava snaiperis no jumta. Otrs aizbēga. Šķiet, ka Nelle bija sagatavojusies.

Tas Vincenti nepatika. Taču šis problēmas risinašana bus jaatliek uz vēlāku laiku. Viņš jau bija nolecis no klints. Par veļu rāp­ties atpakaļ.

Viņš iegāja nama.

Pirms gada viņš bija beidzis telpu iekārtošanu, iztērējot miljo­nus par gleznam, gobeleniem, lakotam mēbelēm un mākslās dar­biem. Taču viņš negribēja greznības varda upurēt ērtības, tāpēc bija licis ierīkot kinozāli, mājīgus salonus, privātās guļamistabas ar vannasistabam, ka arī iekopt dārzu. Diemžēl pagaidām viņam bija izdevies pavadīt šeit tikai dažas nedeļas, pieņemot darba vietejos iedzīvotājus, kuru uzticamību bija pārbaudījis pats O'Koners. Tomēr drīz vien Attico kļus par viņa drošo patvērumu bezrūpīgai dzīvei, ko no nevelamiem viesiem sargā sarežģīta signalizācijā, mūsdienīgas komunikāciju sistēmas un viltīgs slepeno eju tikls.

Viņš izsoļoja caur pirmā stāva telpām, kas pēc franču gaumes plūstoši pargaja cita cita un bija tīkami vēsas un ēnainas ka pa­vasara pievakare. No eleganta klasiska stila atrija lepnas marmo­ra kāpnes veda uz otro stāvu.

Viņš uzkāpa augša.

Virs galvas krāšņās freskas bija attēlots humanitaro zinātņu uzvaras gājiens. Ši nama daļa viņam atgadinaja Venecijas stila labakos paraugus, tikai aiz. augstajiem sīkrušu logiem paveras skats uz kalnu ainavu, nevis Lielo kanālu. Viņa gājienā mērķis bija aizvērtas durvis pa kreisi, netālu no augšējā kāpņu laukumi­ņa, aiz kuram atradas viena no plašajam viesu istabam.

Viņš klusi iegāja.

Karina Valde nekustīgi gulēja gulta.

O'Koners bija atvedis viņu un kopēju no Samarkandas ar citu helikopteru. Sievietes laba roka joprojām bija pievienota pie intra­venozas sistēmas. Vincenti piegāja pie gultas un paņēma vienu no šļircēm, kas gulēja uz. nerūsošā tērauda galdiņa. Ielaida šļir­ces saturu sistēmas atverē. Stimulējošā līdzekļa ietekme slimnie­ces acis pēc īsa brīža atveras. Samarkanda viņš bija iedevis sie­vietei stipras miegazāles. Tagad pienācis laiks atgūt samaņu.

Mostieties, viņš mudinaja. Attopieties!

Kanna pamirkšķinaja acis, un viņas skatiens noskaidrojas.

Tad acis atkal aizveras.

Paņēmis no naktsgaldiņa krūzi ar ledusaukstu ūdeni, viņš iešļaca to sievietei seja.

Viņa uztrukas, sprauslājot un purinot galvu.

Cuka tads! viņa izdvesa, pasliedamas uz elkoņiem.

Es teicu mostieties.

Viņa nebija piesieta pie gultas. Tas nebija vajadzīgs. Viņa parlaida skatienu telpai. Kur es atrodos?

Vai patīk? Greznība, pie kadas esat pieradusi.

Karina pamanīja spožo saules gaismu, kas ieplūda pa logiem un atvērtajam terases durvīm. Cik ilgi es nogulēju?

Krietnu bridi. Tagad ir rīts.

Apjaušot notikušo, atgriežas satraukums. Kas īsti notiek?

Veļos jums kaut ko nolasīt. Vai atļausiet?

Vai man ir izvēle?

Viņas prāts bija atguvis asumu.

Ne gluži. Tomēr man šķiet, ka tas bus interesanti.

Man jau no paša sakuma bija aizdomas par klīnisko izmēģi­nājumu VV72-23. Vincenti uzticēja ta vadību tikai man sadarbība ar viņu pašu. Tas bija savadi, jo viņš reti iesaistas šādos darbos, sevišķi izmēģinājumos ar tikai divpadsmit dalībniekiem, un tas bija vēl viens manu aizdomu iemesls, l.ielakaja daļā musu izmē­ģinājumu ir vairak neka simt, bet vismaz viena gadījuma pat tūk­stoš dalībnieku. Tikai divpadsmit pacientu radītāji parasti neļau­tu pienācīgi spriest par kadas vielas efektivitāti, sevišķi, ņemot vērā vissvarīgāko kritēriju toksiskumu, jo pastāv draudi, ka se­cinājumi bus pakļauti nejaušībai.

Kad izteicu šis raizes Vincenti, viņš paskaidroja, ka šo izmēģi­nājumu mērķis nav toksiskums. Tas arī šķita dīvaini. Kad apjautājos par izmēģināmo līdzekli, Vincenti ]>askaidroja, ka viņš pats personiski esot to izstrādājis un tagad gribot zināt, vai viņa labo­ratorija iegūtos rezultātus var panākt arī ar cilvēkiem. Es zināju, ka Vincenti strada ar projektiem, kas raksturoti ka īpaši slepeni (tas nozīme, ka to datiem drīkst piekļūt tikai noteikti cilvēki), bet līdz šim es vienmēr esmu bijis viens no tiem, kam tie ir pieejami, šajā izmēģinājumā Vincenti skaidri lika saprast, ka tikai viņš vie­nīgais rīkosies ar testējamo vielu, kuras nosaukums ir Zeta P.ta.

Izmantojot Vincenti sniegtos konkrētos parametrus, es izvēlē­jos divpadsmit brīvprātīgo no dažadam klīnikām visa valstī. Šis uzdevums nebija viegls, jo irākieši nemēdz atklatiba runāt par HIV un šī slimība ir reta. Tomēr, piedāvājot naudu, izdevās atrast testa subjektus. Trim personām HIV infekcijas agrīna stadija balto asins­ķermenīšu skaits bija ap tūkstoti, bet vīrusa daudzums pavisam niecīgs. Nevienam no fiem cilvēkiem nebija vērojami ārēji A1DS simptomi. Pieci citi bija pārgājuši no HIV uz AIDS, vīruss bija pārņēmis viņu asinsriti, balto asinsķermenīšu skaits bīstami zems, un katrs jau uzradīja dažadus konkrētus simptomus. vēl četri citi jau bija tuvu nāvei balto asinsķermenīšu skaits zem divsimt, skaidri izteiktas dažadas sekundāras infekcijas, dzīvot atlicis pa­visam nedaudz.

Katru dienu es braucu uz klīniku Bagdade un intravenozi ieva­dīju pacientiem līdzekli Vincenti noteiktas devās. Vienlaikus arī ņemu asins un audu paraugus, jau pēc pirmās injekcijas visu div­padsmit pacientu stāvoklis ievērojami uzlabojas. Pārsteidzoši pie­auga balto asinsķermenīšu skaits, un līdz ar imunsistemas atjau­nošanos pargāja sekundārās infekcijas, jo organisms saka cīnīties pret dažadajam slimībām. Dažas slimības, piemēram, Kaposi sar­koma, kas bija sākusies diviem no divpadsmit pacientiem, nebija arstejamas, taču tas infekcijas, kuras imunsistema spēja efektīvi lik­vidēt, otras dienas rīta saka mazināties.

'Prešaja diena imunsistema bija atsākusi darboties visiem div­padsmit pacientiem. Baltie asinsķermenīši atjaunojas. To skaits pie­auga. Atgriezās ēstgriba. Pieauga svars. IIIV vīrusu daudzums sa­mazinājās gandrīz līdz nullei, ja injekcijas turpinātos, nebija gandrīz nekādu šaubu, ka tiktu izārstēti visi dalībnieki, vismaz no HIV un AIDS. Taču tas tika partrauktas. Ceturtaja diena, kad Vincenti pārliecinājās, ka ši viela iedarbojas, viņš injekciju šķid­rumu nomainīja pret sals šķīdumu. Visu divpadsmit pacientu stā­voklis strauji pasliktinājās. T-šūnu skaits kritās, un HIV atkal ņē­ma virsroku. Kas īsti bija šī testejama viela, joprojām nav zināms. Nedaudzajas ķimiskajas analīzes, ko man izdevās veikt, atklajas tikai, ka tas ir viegli sarmains savienojums uz ūdens bāzes. Tikai ziņkāres pēc es izpētīju paraugu ar mikroskopu un biju bezgala pārsteigts, atrodot šķīduma dzīvus organismus.

Vincenti ievēroja, ka sieviete uzmanīgi klausas. Šo ziņojumu rakstīja kāds cilvēks, kas kādreiz stradaja mana pakļautība. Viņš gribēja to iesniegt manai priekšniecībai. Protams, viņam tas neiz­devās. Es nolīgu slepkavas novākt viņu. Iraka astoņdesmitajos ga­dos, Sadama valdīšanas laikos, tas nebija grūti.

Kāpēc jūs likāt viņu nogalinat?

Viņš bija ziņkārīgs. Parak bieži baza degunu svešas darīša­nas.

Ta nav atbilde. Kāpēc viņam bija jāmirst? Vincenti pacēla šļirci ar caurspīdīgu šķidrumu.

Atkal miega zāles?

Ne. Tas ir jūsu ilgu piepildījums. Ka jūs teicat Samarkanda tas, ko velaties.

Viņš uz bridi apklusa.

Dzīvība.