Nodevība Venēcijā

20 SINDZJANAS PROVINCE, ĶĪNA 15:30

Zovastina piesprādzējusies sēdēja helikoptera salona aizmu­gure. Parasti viņa ceļoja ērtāka lidaparata, bet šoreiz bija izvēlē­jusies atrako armijas helikopteni. To vadīja viens no viņas Svētas vienības pilotiem. Puse no viņas personiskas apsardzes vīriem, to skaita arī Viktors, bija licenceti piloti. Viņai pretī sedeja no la­boratorijas atvesta cietumniece, tai līdzas vēl viens apsargs. Sie­viete bija atvesta uz helikopteru rokudzelžos, bet Zovastina lika tos noņemt.

Ka jūs sauc?'viņa jautāja.

kāda tam nozīme?

Viņas sarunajas ar austiņu palīdzību, valoda, kuru nesaprata neviens helikoptera esošais.

Ka jūtaties?

Sieviete bridi apdomājās, it ka šaubīdamas, teikt vai neteikt pa­tiesību. Labak neka jebkad gadiem ilgi.

Man prieks. Musu mērķis ir uzlabot visu musu pilsoņu dzī­vi. Varbūt pēc atbrīvošanas no cietuma jūs labak spēsiet novērtēt musu jauno sabiedrību.

Sievietes rētaina ja seja paradijas nicīgs smīns. Viņa izskatijas gauži nepievilcīga, un Zovastina nodomāja, cik gan sakavju viņai bijis jāpārcieš, lai zaudētu pēdējas pašcieņas atliekas.

Šaubos gan, vai varēšu iekļauties jūsu jaunajā sabiedrība, ministres kundze. Mans soda termiņš ir ilgs.

Man teica, ka jūs bijāt iesaistīta kokaina tirdzniecība. Pa­domju varas laikos jūs droši vien sodītu ar nāvi.

Krievi? viņa iesmejas. Tieši viņi pirka narkotikas.

Zovastinu tas nepārsteidza. tāda ir musu jauna pasaule.

Kas notika ar pārējiem, kurus atveda kopa ar mani?

Ministre nolēma teikt patiesību. Miruši.

Lai gan sieviete, bez šaubam, bija pieradusi pie grūtībām, to­mēr viņas seja pavīdēja nemiers. Gluži saprotami. Viņa lidoja he­likoptera kopa ar Centrālazijas Federācijas premjerministri, pēc nolaupīšanas no cietuma un pakļaušanas kādiem nezināmiem medicīniskiem izmēģinājumiem, kuros vienīgā palikusi dzīva. Es gadašu, lai jūsu soda termiņš liktu saīsināts. Lai gan jūs var­būt negribat ticēt, Federācija ir pateicīga jums par palīdzību.

Vai man tagad jasaka paldies?

jūs pieteicaties brīvprātīgi.

Es gan neatceros, ka man kāds būtu jautājis.

Zovastina paraudzījās pa logu uz, sastingušajam Pamira vir­sotnēm, kas liecināja, ka tuvojas robeža un draudzīga teritorija. Viņa uztvēra sievietes skatienu. Vai jūs negribai piedalīties nā­kotnes veidošana?

Es gribu tikt brīvība.

Zovastinai atausa atmiņa senajos studiju laikos Sergeja teiktie vardi. Dusmas vienmēr ir vērstas j>ret atsevišķiem cilvēkiem, bet naids pret ļaužu grupām, laiks dziede dusmas, bet naidu ne. Tāpēc viņa jautāja: Kāpēc jūs esat tik naidīga?

Sieviete vienaldzīgi ieskatijas viņai acis. Man labak vajadzē­ja nomirt.

Kāpēc?

jūsu cietumi ir drausmīgas vietas, no kuram tikai retais tiek ārā dzīvs.

-Ta arī ir jabut, lai neviens negribetu tur atgriezties.

Daudziem nav izvēles. Sieviete bridi klusēja. Atšķirība no jums, premjerministres kundze.

Klinšu cietoksnis aiz, loga tuvojas. Pirms daudziem gadsim­tiem grieķi devas uz austrumiem un izmainīja pasauli. Vai jūs to zinājāt? Viņi iekaroja Āziju. Pārvērtā musu kultUru. Tagad aziati ir gatavi doties uz rietumiem un paveikt to pašu. jūs palīdzat mums to panakt.

Man jūsu plāni ir vienaldzīgi.

Mans vārds Irina grieķu valoda Eirene nozīmē miers. Un tieši tas ir musu mērķis.

Un to var sasniegt, nogalinot cietumniekus?

Šai sievietei pašas liktenis bija vienaldzīgs. Zovastinai visa dzīve bija likteņa nolemta. Līdz šim viņa bija izveidojusi jaunu politisku kartību tāpat ka Aleksandrs. Viņa atcerejas vēl vienu spilgtu Sergeja pamācību: atceries, Irina, ko Arians teica par Aleksan­dru. Viņš vienmēr ir bijis sāncensis pats sev. To viņa īsti izprata tikai pirms dažiem gadiem. Viņa raudzījās uz sievieti, kura bija sagan­dējusi savu dzīvi dažu tukstošu rubļu deļ.

Vai esat kaut ko dzirdējusi par Menandru?

Varbūt pastāstiet.

Viņš bija grieķu rakstnieks ceturtaja gadsimta pirms musu eras. Komēdiju autors.

Man labak patīk traģēdijas.

Zovastinai saka apnikt ši drūma spitēšanās. Visiem nav lemts sakt jaunu dzīvi. Atšķirība no pulkveža Envera, kurš spēja saska­tīt piedāvātās iespējas un labprat pargaja viņas pusē. tādi cilvē­ki nākotne noderes, bet ši nelaimīgā dvēsele bija īsta neveiksmi­niece.

Menandrs teicis kādus zīmīgus vārdus, kuriem es varu tikai piekrist: ja gribi, lai tava dzīve būtu brīva no sāpēm, tev jabut dievam vai līķim.

Viņa pasniedzas un atspradzeja sievietes drošības jostu. Viņai blakus sēdošais sargs atrava vaļa helikoptera durvis. Sieviete satrukas, jūtot ledaina gaisa brāzmu un izdzirdot motora troksni.

Es esmu dievs, paziņoja Zovastina. Bet tu esi līķis.

Sargs norava sievietes austiņas. Atskārtusi, kas notiek, viņa

mēģināja pretoties.

Bet Zovastina izgrūda viņu ārā pa durvīm.

Viņa noraudzījās, ka sievietes ķermenis kūleņo kristāldzidrajā gaisa, tad pazūd robainajās klinšu virsotnēs.

Sargs aizcirta durvis, un helikopters turpināja atpakaļceļu uz Samarkandu.

Pirmoreiz šodien viņa jutas apmierinata.

Tagad viss bija kartība.