Mobijs Diks jeb Baltais valis

103. nodaļa VAĻA SKELETA MĒRĪJUMI

Pirmām kārtām es gribu jums priekšā celt kādu īpašu, iespai­dīgu apsvērumu sakarā ar tā dzīvā Leviatāna masu, kura skeletu mēs grasāmies drīzumā izlikt aplūkošanai. Šī doma varētu šoviet izrādīties noderīga.

Saskaņā ar maniem rūpīgajiem aprēķiniem, kurus tiku izdarījis, daļēji balstīdamies arī uz kapteiņa Skorsbija lēsēm, kurās apgal­vots, ka vislielākais Grenlandes valis, būdams sešdesmit pēdu garš, sver septiņdesmit tonnu; saskaņā ar maniem cītīgajiem aprēķi­niem, kā jau teicu, vislielākais kašalots, būdams astoņdesmit piecu vai deviņdesmit pēdu garš un sasniegdams gandrīz četrdesmit pēdu apkārtmērā visresnākajā vietā - šāds valis svērs vismaz deviņ­desmit tonnu; tātad, pieņemot, ka trīspadsmit cilvēku sver vienu tonnu, sanāk, ka viņš ir smagāks par vesela ciemata tūkstoš simt iedzīvotājiem.

Padomājiet, cik smadzeņu jāiejūdz aizjūgā kā vēršu pārus, lai sauszemes ļautiņu iztēlē šāds Leviatāns izkustētos no vietas?

Jau dažādā veidā tikām aprakstījuši viņa galvaskausu, elpekli, žokli, zobus, asti, pieri, peldspuras un visādas citādas ķermeņa daļas; tagad es vienkārši atzīmēšu to, kas ir viņa atkailināto kaulu masā visinteresantākais. Bet, tā kā milzīgais galvaskauss aizņem tik daudz no visa skeleta, būdams arī viskomplicētākā tā sastāvdaļa, un par to šajā nodaļā nekas vairs netiks minēts, tālākajā apskates gaitā derētu to paturēt atmiņā vai pie rokas, citādi jums neradīsies pilnīgs priekšstats par visu struktūru, ko gatavojamies aplūkot.

Garumā kašalota ģindenis Trankē sasniedza septiņdesmit divas pēdas; tātad, būdams pilnā ietērpā un pie dzīvības, valis varētu būt deviņdesmit pēdu garš, jo vaļa skelets salīdzinājumā ar dzīvo ķermeni zaudē apmēram vienu piektdaļu garuma.

No šīm septiņdesmit divām pēdām galvaskauss un žoklis aizņem kādas divdesmit pēdas, atstājot ap piecdesmit pēdu pašam mugurkaulam. Gandrīz trešo daļu mugurkaula aizņem tam piestip­rinātais varenais krūškurvis ar ribām, kurā reiz atradās dzīvībai svarīgi orgāni.

Man šis milzīgais kaula ribu krūškurvis ar garo, taisno mugur­kaulu, kas līdzeni stiepjas tālu prom, ļoti atgādināja liela kuģa korpusu uz stāpeļa2 '17 , kur kādas divdesmit kailas ribas iestiprinātas ķīlī, kura atlikusī daļa ir tikai garš, neapstrādāts baļķis.

Ribu katrā pusē bija pa desmit. Pirmās, sākdamās pie kakla, bija gandrīz sešas pēdas garas; otrās, trešās un ceturtās katra pār­spēja garumā iepriekšējo, kamēr nonāca līdz piektajai, kas atradās vidu, - tā sasniedza astoņas pēdas un dažas collas. No šīs vietas pārējās ribas samazinājās - līdz desmitajai, pēdējai, kas bija tikai piecas pēdas un dažas collas gara. To biezums visā visumā atbilda garumam. Vidējās ribas bija visvairāk izliektas. Šur tur Aršakīdu dinastija tās lietoja gājēju tiltu celšanai pāri nelielām upītēm.

Aplūkojot šīs ribas, es atkal no jauna nespēju nebrīnīties par kādu apstākli, kas jau dažnedažādi šajā grāmatā ticis atkārtots, - vaļa skeleta izskats nebūt neatbilst viņa ķermeņa apveidam.

"' Stāpelis (hol.) - clliņa slīpais pamats vai platforma kuģu būvei. (Tulk. piezīme.)

Visgarākā no Trankē kašalota ribām - viena no vidējām - šai radībai dzīvai esot, atradās vietā, kas bija visresnākā. Tātad šā paša vaļa rumpim platākajā vietā vajadzētu būt vismaz sešpa­dsmit pēdu augstam, kamēr attiecīgā riba sniedzās tikai mazliet pāri astoņām pēdām.

Tādējādi šī riba tikai puslīdz sniedza apjautu par dzīvo ķermeni visā tā milzīgumā. Bez tam tālāk, kur es tagad redzēju tikai pliku mugurkaulu, agrāk visu nosedza veselas tonnas miesas, muskuļu, asiņu un zarnu. Vēl tālāk - plato peldspuru vietā es saskatīju vairs vienīgi pāris izkliedētu stelberu; bet tur, kur atra­dās smagā, majestātiskā aste bez kauliem - nekā, tukša vieta!

Cik bezjēdzīgi un dumji no biklā, nepieredzējušā cilvēka puses - es domāju - ir mēģināt izprast šo apbrīnojamo vali, aplūkojot nedzīvo, izžuvušo skeletu, kas guļ šajā mierpilnajā birzī. Nē! Tikai vislielāko briesmu pašā viducī, tikai ūdens virpulī, ko sacēlusi negantā aste, tikai bezdibenīgajā jūrā bez gala un malas visā pilnībā iespējams iepazīt patieso, dzīvo īstenību par vareno vali tā ietērpā.

Taču paliek vēl mugurkauls. Lai to aplūkotu, vislabāk ir ar celtni uzcelt visus kaulus citu citam virsū - uzdevums, kas nav ātri paveicams. Bet, kad tas padarīts, viss izskatās pēc Pompeja kolonnas Aleksandrijā.

Pavisam tur ir četrdesmit un vēl daži skriemeļi, kas ģindenī kopā nesavienojas. Tie guļ kā milzīgi, tēsti gotiska torņa akmens kluči, veidodami smagnējās celtnes nepārtrauktās līnijas. Vislie­lākais - vidējais skriemelis - ir gandrīz trīs pēdas plats un vairāk nekā četras pēdas augsts. Vismazākais - tur, kur mugurkauls sašaurinoties pāriet astē, ir tikai divas collas plats un atgādina baltu biljarda bumbu. Man teica, ka tur esot bijuši vēl mazāki, taču tos izmētājuši nerātneļi kanibālīši, priesteru bērneļi, kas rotaļājušies ar tiem kā ar marmora bumbiņām.

Te nu mēs redzam, ka arī visdižākā dzīvā radījuma mugur­kauls ir nīcīgs, beigu beigās pārvēršoties bērnu spēlītē.