Mobijs Diks jeb Baltais valis

107. nodaļa GALDNIEKS

Apsēdies kā sultāns Saturna pavadoņu vidū un aplūko vienu vispārinātu cilvēku - viņš tev liksies brīnumains diženuma un posta iemiesojums. Bet no tāda paša redzespunkta palūkojies uz visu cilvēci, un savā lielākajā daļā tā šķitīs nekam nevajadzīgu dubultnieku sakopojums - gan šodien, gan pēctecībā. Taču, lai viņš butu cik necils būdams, lai stāvētu cik tālu stāvēdams no cilvēces iemiesojuma tās augstākajā izpausmē, "Pekvoda" galdnieks nebija dublikāts, un tādēļ vedināsim uz skatuves viņu pašu.

Kā visi jūrasbraucēju kuģu galdnieki, bet it īpaši vaļu zvejas apkalpēm piederīgie, viņš diezgan virspusīgi, taču visnotaļ praktiski bija ievingrinājis roku daudzos amatos un darbos, kas viņa profe­sijai radniecīgi; jo galdnieka nodarbošanās ir kā senatnīgs, zarots stumbrs, no kura dzen atvases daudzas mākas, kam par izejmate­riālu vairāk vai mazāk kalpo koks.

Lāču bez visa tā, kas vispārinot teikts par viņu ieprieš minē­tajā piezīmē, šis "Pekvoda" galdnieks bija pamatīgi ievingrinājies darboties ar tām neskaitāmajām mehāniskajām ierīcēm, kādas pastāvīgi nepieciešamas braucienā uz liela kuģa triju vai četru gadu garumā tālīnās un necivilizētās jūrās. Nemaz nerunājot par viņa gatavību pildīt ikdienišķos pienākumus - labot cauras laivas, aizlūzušas rājas un salauztus airus, ierīkot atveres klājā vai iedzīt jaunas tapas kuģa sānu dēļos un veikt citus tamlīdzīgus uzdevumus, kas bija cieši saistīti ar viņa amatu, galdnieks bez tam vēl, daudz nedomājot, tika galā ar visdažādākajām ietaisēm, kādas vien rādījās vajadzīgas nepieciešamības vai iedomas dēļ.

Vienīgie un augstākie skatuves dēļi, uz kuriem viņš spēlēja savas atšķirīgās lomas, bija viņa ēvelsols - garš, smags un pamatīgs galds, apgādāts ar vairākām dažāda lieluma skrūvspīlēm - gan no koka, gan dzelzs. Visu laiku, izlaižot tikai tās dienas, kad kuģa sānam pievilka vaļus, šis sols šķērsām klājam bija stingri piestipri­nāts kausētavas aizmugurē.

Ja kāda spunde izrādās pārāk liela, lai to iedzītu caurumā, galdnieks saspiež to kādās no savām vienmēr gatavībā gaidošajām skrūvspīlēm un tūlīt pat apslīpē. Ja noklīdis sauszemes lidonis ar neredzēti košām spalvām atmaldās uz klāja un top sagūstīts - no gludi apdrāztām vaļa ūsu strēmelītēm un kašalotu raga plāksnītēm galdnieks meistaro tam pagodai līdzīgu sprostu. Kāds airuvīrs sastiepis rokas locītavu - galdnieks sagatavos viņam kompresi sāpju remdināšanai. Stabsam sagribējies purpursarkanas zvaigznes uz savu airu lāpstiņām - iespiedis katru airi lielajās koka skrūvspīlēs, galdnieks mālē uz tiem simetriski izvietotu zvaigznāju. Vienam no jūrniekiem iešaujas prātā nēsāt riņķus no haizivs kaula - galdnieks urbj viņa ausīs caurumus. Kādam citam sāp zobs - galdnieks velk ārā maigles un, papliķēdams ar delnu pa ēvelsolu, vēl viņam sēsties; ja nabadziņš neganti spirinās un neļauj iesākto operāciju pabeigt, galdnieks pagriež rokturi un, atskrūvējis koka skrūvspīles, liek nelaimīgajam bāzt žokli tur iekšā, ja šis vēloties, lai zobs tiktu izrauts.

Tātad galdnieks bija gatavs uz visu, būdams vienaldzīgs pret jebko un ne no kā nebīdamies. Zobus viņš uzskatīja tikai par kaula skambalām, galvas par kluģēm, bet pašu cilvēku vēlīgi uzlūkoja par tādu kā kabestānu.

Te varētu likties, ka tik plašs darbības lauks un daudzveidīgas mākas kopā ar attapību un tādu pieredzi liecina par neparastu gudrību. Taču tā nebūt nebija. Nekas tā nedūrās acīs šajā cilvēkā, kā viņa bezpersoniskais trulums; bezpersoniskais, es teicu, jo tas tik pilnīgi iekusa visu apkārtējo lietu nebeidzamībā, ka likās veidojam vienu veselumu ar vispārējo neaptēstību acīm redzamajā pasaulē, kas, arī nemitīgi atrodoties daudzveidīgā kustībā, tomēr saglabā mūžīgu mieru un neliekas par jums zinis pat tad, ja jūs rokat pamatus katedrālēm.

Taču šis atbaidošais trulums, kas viņā likās apvienojies ar visaptverošu bezsirdību, tomēr palaikam tapa atšķaidīts ar kādu vecīgu, aizvēsturisku humoru, kurš vilka dzīvību aizelsies, balstīda­mies uz kruķiem, šad un tad paspīdot ar sirmbārdainu asprātību - vienu no tām, ar kādām varbūt kavējušas sev laiku naktssardzes apsūnojušā Noasa šķirsta bakā. Vai tas tāpēc, ka šis vecais galdnieks, visu dzīvi klaiņodams un maisīdamies šurp un turp, ne tikai neap­sūnoja, bet, gluži otrādi - noberza nost visus sīkos svešķermeņus, kas tam pielipuši pirmāk? Viņš bija atkailināts vispārinājums, nedalāma vienība, neuzpērkams kā jaundzimušais, dzīvodams bez jebkādas tīšas saiknes ar šo vai to pasauli. Gandrīz vai varētu sacīt, ka šī dīvainā viengabalainība noveda pie zināma inteliģences trū­kuma, jo viņš likās piekopjam savas daudzās mākas ne tik daudz ar saprātu vai nojautu, vai vienkārši tāpēc, ka tā iemācīts, nedz arī līdzīgi vai nevienlīdzīgi apvienojot to visu; viņš tikai kurlā un mēmā stulbumā nedomājot izpildīja bezjēdzīgu darbību. Šis vīrs bija visīstākais izpildītājs; smadzenes, ja vien viņam tās jebkad bijušas, droši vien jau sen iesūkušās pirkstu muskuļos. Viņš atgā­dināja vienu no tiem nesaprātīgajiem, tomēr visai lietderīgajiem Sefīldas izgudrojumiem multum in parvo,08 , kuri pēc izskata līdzinās visvienkāršākajiem kabatas nažiem, tikai ir nedaudz lielāki, taču apgādāti ne tikai ar dažāda lieluma asmeņiem, bet arī korķu viļķiem, skrūvgriežiem, knaiblltēm, šujamrikiem, rakstāmspalvām, lineāliem, nagu vīlītēm un urbīšiem. Tā, saimniekam sadomājot izlietot galdnieku par skrūvgriezi, vajadzētu tikai atdarīt šo viņa nodalījumu, un skrūve tiktu ieskrūvēta; bet, ja ievajadzētos knaibļu, pietiktu saņemt viņu aiz kājām - un darīts.

Bet, kā jau iepriekš teikts, šis daudzveidīgiem rīkiem apgādātais, atdarāmais un aizdarāmais galdnieks nebūt nebija ne mašīna, nedz automāts. Kaut gan galdniekam trūka visparastākās dvēseles, tomēr viņam piemita kaut kas netverams, negaidītā veidā darbojoties tās vietā. Kas tas bija - dzīvsudraba izvilkums vai kāds mazumiņš briež­raga sāls, nav iespējams pasacīt. Tomēr tas tur bija un palika, jau gadus sešdesmit vai vairāk. Un tieši tas - šis neizprotamais, viltī­gais dzīves iediglis lika viņam runāties lielākoties pašam ar sevi, taču tikai dudinot kā bezdomu zobratam, kas arī riņķodams runājas pats ar sevi; visdrīzāk viņa ķermeni varēja pielīdzināt sargbūdai, kurā bija nomodā šis runātājs, kas visu laiku tērzē ar sevi, lai neiemigtu.

Multum in parvo (lat.) - daudz mazumā. (Tulk. piezīme.)