Mobijs Diks jeb Baltais valis

105. nodaļa VAI VAĻA APMĒRI SAMAZINĀS? VAI TAS IZNĪKS?

Tā kā šis Lcviatāiis izpeld mums preti no pašiem Mūžības dziļumiem, nebūs nevietā vaicāt, vai garajā paaudžu ķēdē šis radījums nav izdzimis, ja salīdzinām nezvēru ar tā senčiem.

Taču, papētījuši tuvāk, mēs uzzinām, ka tagadējie vaļi ne tikai augumā pārsniedz tos, kuru pārakmeņojušās atliekas atrastas terciārā perioda izrakumos (kas aptver noteiktu ģeolo­ģisko slāni pirms cilvēka parādīšanās), bet ka šo terciārā perioda izrakto vaļu vēlākajām formācijām piederīgie augumā pārsniedz agrākajām piederīgos.

No visiem līdz šim izraktajiem Pirmsādama laiku vaļiem vis­lielākais, protams, ir Alabamas valis, par kuru jau runājām iepriekšējā nodaļā, taču tā skelets garumā nepārsniedz sep­tiņdesmit pēdu. Tomēr, kā jau uzzinājām, liela vaļa skelets tagad sasniedz septiņdesmit divu pēdu garumu. Un no pieredzējušiem vaļu medniekiem esmu dzirdējis par nomedītiem kašalotiem gandrīz simt pēdu garumā. Taču - vai nevarētu būt, ka vaļi, lai arī šimbrīžam augumā pārsniedz iepriekšējo ģeoloģisko periodu vaļus - vai nevar būt, ka tie kopš Ādama laikiem izdzimuši?

Bet vai kāds vaļu mednieks tādiem stāstiem noticēs? Nekādā gadījumā. Mūslaiku valis ir tieši tikpat liels kā viņa priekštecis Plīnija laikā. Un, ja es kaut kad būšu tur, kur ir Plīnijs, tad, būdams vaļu mednieks (lielākā mērā, nekā viņš), atļaušos viņam to pateikt. Jo netieku gudrs, kādēļ ēģiptiešu mūmijas, kas apglabā­tas tūkstošiem gadu pirms Plīnija piedzimšanas, savos sarkofāgos ir mazākas par šolaiku Kentuki iedzīvotāju ar kapzeķēm kājās; kaut arī lopiņi un pārējā dzīvā radība, kas atveidota uz seno ēģiptiešu un nīniviešu300 plāksnītēm ar attiecīgajiem samēriem, kādos tā attēlota, uzskatāmi pierāda, ka treknie, prēmētie šķirnes lopi no Smitfīldas, °' ne tikai pielīdzināmi, bet augumā tālu pār­spēj vistreknāko no treknajām faraona govīm; kā gan, vaigu vaigā ar iepriekš minēto, lai es piekristu apgalvojumam, ka no visām radībām tikai viens vienīgs valis ir panīcis?

Bet joprojām ir spēkā vēl viens jautājums: tas, ko bieži vien mēdz uzdot visvairāk neaptēstie nantaketieši.

Varbūt, ņemot vērā vaļu medību kuģu tālredzīgo mastuvīru viszinību, tiem šobrīd nonākot pat aiz Bēringa šauruma un iekļūs­tot visattālākajās slepenajās atvilktnēs un mantnīcās, ievērojot to, ka tūkstošiem harpūnu un žebērkļu top izmesti visgarām visu kontinentu krastiem, - jājautā, vai Leviatāns spēs ilgi turēties pretī tik plašam aplenkumam un tādai nesaudzīgai iznīcināšanai, beigu beigās netikdams izdeldēts no ūdeņiem, kamēr pēdējais valis, tāpat kā pēdējais cilvēks, aizpīpēs savu beidzamo pīpi, pats izkūpēdams ar pēdējo dūmu mākulīti no tās.

Salīdzinot kumpo vaļu barus ar kumpo bizoņu bariem, kuri vēl pirms kādiem četrdesmit gadiem desmitiem tūkstošu ganījās Ilinoisas un Misūri prērijās, dzelžainās krēpes skurinādami un bargi šaudīdami zibeņskatienus caur pierēm turp, kur tagad ir ļaužpilnas pieupju galvaspilsētas un vēlīgs mākleris jums tirgo zemi, iekasējot dolāru par collu; šāds salīdzinājums šķiet neap­strīdams arguments, lai pierādītu, ka trenkātajam valim nepaglāb- ties no ātras iznīcināšanas.

Taču der aplūkot šo jautājumu dažādā gaismā. Kaut gan vēl pirms pavisam maza laiciņa - mazāk, nekā viena cilvēka mūžs - bizoņu skaits Ilinoisā pārsniedza pašreizējo Londonas iedzīvotāju skaitu, kaut gan šodien tajā apvidū no viņiem nav palikuši pāri ne ragi, ne nagi; lai arī pie šīs neizprotamās iznīdēšanas vainīgs tikai cilvēka pīķis, tomēr vaļu medību gluži citādais raksturs noteikti nepieļauj iespēju, ka Leviatāns ņems tik nožēlojamu galu. Četrdesmit cilvēku, kas uz viena kuģa četrdesmit astoņus mēnešus medī kašalotus, iedomājas, ka nepieredzēti veiksmīgi medījuši, un pateicas Dievam, ja pēcgalā pārved mājās taukus no četrdesmit vaļiem. Kamēr agrāko laiku kanādiešu un indiāņu zvērkāvju un traperu Rietumos (kur ari norieta stundā saule ceļas augšup), tik neskartos un tuksnesīgos, tāds pats mokasīnos tērptu mednieku skaits, tikai jāšus zirgos un nevis uz kuģa, tajā pašā laika sprīdī nogalētu nevis četrdesmit, bet gan četrdesmit tūkstošus un vairāk bizoņu; šo apgalvojumu, ja būtu vajadzīgs, iespējams pierādīt ar skaitļu palīdzību.

Tāpat, labi padomājot, neliksies necik pamatots pieņēmums par kašalotu pakāpenisku izmiršanu, piemēram, tāpēc, ka pēdējos gados (teiksim, pagājušā gadsimta otrajā pusē) šie Leviatāni nelielos baros bija sastopami daudz biežāk nekā tagad un tādēļ medību braucieni neievilkās tik ilgi un ienesa daudz vairāk. Jo, kā jau iepriekš aizrādīts, šie vaļi, cerēdami tādā veidā glābties, tagad peldēja jūrās varenām karavānām, jo liels skaits izkaisītu vientuļnieku, pāru, bariņu un citkārtējo skolu apvienojās milzīgos, taču izklaidus peldošos un nebūt ne bieži sastopamos karapūļos.

Tas ir viss. Tikpat kļūdains ir apgalvojums, ka tā saucamie ūsainie vaļi pārstājuši apmeklēt medību apgabalus, kur viņu agrāk bija papilnam, tikai tāpēc, ka viņu suga iznīkst. Īstenībā tie klīst no zemesraga uz zemesragu, un, ja viens krasts vairs netop viņu strūklu atsvaidzināts, esiet droši - kāds cits attāls krasts noteikti būs nesen apbrīnojis šo neredzēto skatu.

Vēl vairāk: kas attiecas uz šiem pēdējiem Leviatāniem - viņiem ir divi stipri cietokšņi, kam, no cilvēciskā viedokļa raugoties, droši vien lemts uz laiku laikiem palikt neieņemtiem. Un, tāpat kā sākoties iebrukumam šveiciešu ielejās, salcietīgie vietējie attālinājās savos kalnos, ari ūsainie vaļi, padzīti no galveno jūru savannām un zāļu pļavām, galu galā var nozust savās polārajās citadelēs un, ienirstot zem vispēdējām stiklainajām sienām un aizsprostiem, uznirt leduslaukos starp peldošiem lediem tajā nebeidzamā decem­bra apburtajā apli, kur nav jābīstas nekādu cilvēka vajāšanu.

Taču no kādiem piecdesmit šo ūsaino vaļu tiek nogalināts varbūt viens kašalots, un tāpēc daži kubrikā filozofi izprātojuši, ka šādi postījumi ir ļoti nopietni skāruši viņu bataljonus. Un, kaut gan tikai amerikāņi vien pēdējā laikā šos vaļus ziemeļrietumu piekrastē ik gadu nobeidz ne mazāk kā trīspadsmit tūkstošus, tomēr pastāv uzskats, kura dēļ pat šis apstāklis nav pietiekami vērā ņemams arguments.

Gluži saprotama ir zināma neticība attiecībā uz zemeslodes milzīgāko radījumu skaitu; taču - ko mēs atbildēsim Arto, vēstur­niekam no Goa, kad viņš apgalvo, ka Siāmas karalis reiz vienās pašās medībās nomedījis četrus tūkstošus ziloņu un ka tajās vietās ziloņu ir tikpat daudz kā mājlopu baru apgabalos ar mērenu klimatu? Un, šķiet, nav iemesla šaubīties par to, ka šie ziloņi, kurus tūkstošiem gadu medījuši gan Semiramīda302 , gan Pors303 , gan Hannibals304 un visi vēlākie Austrumu valdnieki - ja tie jopro­jām tur saglabājušies lielā skaitā, tad ir jo vairāk cerību milzenim valim pārdzīvot visas medības, jo viņa rīcībā esošās ganības, kur izklīst, ir tieši divreiz tik lielas kā visa Āzija, abas Amerikas, Eiropa un Āfrika, Jaunās Holandes īpašumi un visas okeāna salas kopā.

Vēl vairāk - nevajadzētu aizmirst, ka iespējamā vaļu ilggadība, viņiem dzivojot simt un vairāk gadu, jebkurā laika spridi liek kopā mitināties vienlaikus vairākām pieaugušo paaudzēm. Bet, ko tas nozīmē, to viegli apjēgsim, iedomājoties, ja visi kapi, kapličas un ģimeņu atdusas vietas atvērtos un atdotu to vīru, sievu un bērnu dzīvās miesas, kuri dzīvojuši pirms septiņdesmit pieciem gadiem, un pievienotu visus šos neskaitāmos pulkus pašreizējai cilvēku populācijai uz zemeslodes.

Tāpēc, ievērojot visu minēto, mēs vali kā tādu uzskatām par nemirstīgu, lai cik nīcīgi būtu atsevišķi indivīdi. Viņš peldēja pa jūrām, pirms kontinenti bija izniruši no ūdeņiem; viņš peldēja tur, kur tagad atrodas Tilerī, Vindzoras pils un Kremlis. Grēku plūdu laika viņš noniecināja Noasa šķirstu, un, ja kādreiz pasaule atkal pārplūdīs līdzīgi Nīderlandei, lai apslīcinātu visas žurkas, mūžīgais valis atkal to pārdzīvos un, pacēlies pašā augstākajā ekvatoriālā viļņa galotnē, izsprauslos savu putojošo izaicinājumu tieši debesīs.