Mobijs Diks jeb Baltais valis

114. nodala ZELTĪJUMS

Ietiecoties aizvien dziļāk un dziļāk Japānas medību apgabalu sirdi, "Pekvodu" drīz vien pārņēma medību drudzis. Bieži vien mierīgā, tīksmā laiciņā jūrnieki uzturējās laivās pa divpadsmit, piecpadsmit, astoņpadsmit un divdesmit stundām ilgi, neatlaidīgi airējot vai burājot pakaļ vaļiem, vai ari sešdesmit, septiņdesmit minūtes gaidot tos atkal iznirstam, kaut gan šim pūlēm bija maz panākumu.

Tādos brīžos zem nespodrās saules, visu dienu šūpojoties nesteidzīgajos, lēni līgojošajos ūdeņos, sēžot laivā, kas ir vieglītiņa kā bērza vienkocis, un draudzīgi sadudinoties ar laipnīgajiem viļņiem, tiem kā kaķiem pie pavarda murrājot un trinoties gar bortiem, iestājas sapņainas bezrūpības laiks, kad, apbrīnojot okeā­na skaisto, gludo un mirdzošo ādu, aizmirstas tīģersirds, kas slēpjas zem tās, un nebūt nav tik viegli atminēties, ka aiz šīs samtainās ķepas seko nežēlīgi ilkņi.

Tie ir brīži, kad klldējs savā vaļu medību laivā izjūt kādu maigu, bērnišķīgu uzticēšanos jūrai tāpat kā zemei, lūkodamies uz to kā uz ziedošu āri, un attāls kuģis, no kura redzami tikai mastu gali, liekas traucam uz priekšu nevis pa līgojošiem viļņiem, bet pa viļņojošas prērijas garo zāli, kā pārceļotāju zirgi Rietumos brien pa brīnumaino zaļumu, tikai saslietajām ausīm rēgojoties virspusē, kamēr viņu rumpji pilnīgi pazūd skatienam.

Gari izstieptas, neiekoptas ielejas, mīkstas un zilgas kalnu nogāzes, pār kurām dūkdams gulst klusums - un tu varētu zvērēt, ka rotaļu nogurdinātie bērneļi guļ aizmiguši šajā pames­tībā kaut kad līksmā maija brītiņā, meža pūķu plaukšanas laikā. Tas viss sajaucas ar tavām slepenākajām jušanām, tā ka īstenība un iztēle, kaut kur pusceļā sastapušās, saplūst kopā, veidojot vienu veselu.

'Lādi mierinoši redzējumi, lai cik īslaicīgi tie būtu, galu galā ietekmēja arī Ahābu, kaut uz īsu brīdi. Bet - pat ja slepenās zelta

bieži vien mierīgā. tīksmā laiciņā jūrnieki uzturējās laivās stundām ilgi.

atslēdziņas likās atveram viņā apslēptās bagātības krātuves, viņam pietika uzpūst dārgumiem dvašu, lai tie taptu nespodri.

Ak, zālainie līdzenumi! Ak, mūžīgā pavasara nebeidzamās ainavas dvēselē - jūsos, lai arī pasaulīgās dzīves nāvējošā sauspūša viscaur izdedzinātās, - jūsos vēl cilvēks var pavāļāties, kā kumeļi rītos vāļājas svaigā āboliņā, un dažus īsus mirkļus just nemirstīgas dzīvības vēso rasu. Dievs dod, lai šis svētīgais klusuma brīdis ilgtu līdz galam! Taču sarežģītie un samudžinātie dzīvības pavedieni iepinas kā audi velkos: miera mirkļus pārkrusto vētras, katram klusumam seko viesulis. Šajā dzīvē nav tieša, nepārtraukta kāpiena; mēs nevirzāmies uz priekšu cauri noteiktām pakāpēm, lai apstātos pēdējā. Cauri bērnu dienu neapjēgtajai burvībai, zēnības nešau­bīgajai ticībai, pusaudža gadu šaubām (vispārējs liktenis) līdz skepticismam, līdz neticībai - lai beidzot paliktu brieduma gadu "ja" līdzsvarotajā mierā. Taču, reiz gājuši tam cauri, mēs atkal metam loku, esam bērni, zēni, vīri un tie, ar mūžīgo "ja". Kur ir pēdējā osta, kur vairs nepacelsim enkuru? Kādā jūsmīgā ēterā[146]peld šī pasaule, no kuras pat visnogurušākie nekad nenogurst? Kur noslēpies pameteņa tēvs? Mūsu dvēseles ir kā tie bāri, kuru nelau­lātās mātes mirušas, laižot viņus pasaulē; mūsu izcelšanās noslēpums guļ kapā kopā ar viņām, un mums jādodas turp, lai to uzzinātu.

Tajā pašā dienā, lūkodamies pāri laivas malai zeltītajā jūrā, Starbeks klusi noteica:

- Neizmērojamais valdzinājumi, kādu nesaskatīt pat mīlē­tājam savas iemīļotās acīs! Nestāsti man par savām plēsējzobu haizivīm un ļaundarīgajiem cilvēkēdāju tikumiem. Ļauj ticībai pārspēt īstenību, ļauj iztēlei pārspēt atmiņu; es lūkojos dziļi lejup un ticu.

Bet Stabss, līdzīgi zivij, uzspīdinādams zvīņas, palēcās uz augšu tajā pašā zeltainajā gaismā:

- Es esmu Stabss, un Stabss ir šo to pieredzējis, taču te Stabss liek savu galvu ķīlā, ka viņam vienmēr bijis priecīgs prāts!