Mobijs Diks jeb Baltais valis

116. nodaļa MIRSTOŠAIS VALIS

Nereti šajā dzīvē, kad cieši pa labi roki no mums aizslīd laimes luteklis, arī mūs pašus, lai cik nomākti mēs būtu, aizķer kāds nieks no šīs svaigās brīzes, un nopriecājušies mēs jūtam savas sašļukušās buras piepūšamies. Tā likās notiekam arī ar "Pekvodu". Jo jau nākamajā dienā pēc tikšanās ar līksmo "Vecpuisi" tika pamanīti vaļi un četri no tiem - nomedīti; turklāt vienu nomedīja pats Ahābs.

Vēlā pēcpusdienā, kad ieroči jau bija veikuši savu, asinssarkani vezdami galā kauju, un, līgojot brīnišķā saulrieta jūrā un debešos, klusumā mira valis un saule, tādas tīkamas žēlas un visu pārmācošas lūgšanas cēlās augšup rožainajos gaisos, ka likās - tālē no dziļumiem zaļajās Manilas klosteru ielejās spānietis krastavējš, strauji pārtapis jūrasbraucējā, devies jūrā, nesdams līdzi vakara dievkalpojuma himnas.

No jauna aprimieš, taču gremdēdamies aizvien dziļākā grūt­sirdībā, Ahābs, kas tikko bija aizvadījis savu laivu attālāk, sēdēja un no nekustīgās laivas pētoši nolūkojās vaļa pēdējos mirkļos.

Ta savādā aina, kādu varēja vērot, kašalotam mirstot - izlaižot garu ar sauļup pagrieztu galvu, - šī savādā aina tik mierpilnā vakarā kā šis Ahābam šķita nozīmīga un brīnumaina kā nekad.

Šis griežas un griežas turp - kaut ari lēni, taču neatlaidīgi, klanīdams galvu un piesaukdams sauli ar pēdējiem mirēja spēkiem. Arī viņš ir uguns pielūdzējs. Visbijīgākais, uzticīgākais, baronis- kākais saules vasalis! Ak, lai šīs ielīksmotās acis izbauda šo pacilājošo ainu! Skatieties! Te, ūdeņu noslēgtībā, tālu no cilvēku laimes vai nelaimes zumēšanas, šajos vistīrajos, vienaldzīgajos ūdeņos, kur nav klinšu, kas būtu uzskatāmas par rakstu plāksnītēm mītiem, kuri pārmantoti; kur jau garumgariem ķīniešu gadu simtiem ilgi viļņi veļas un veļas mēmi, neuzklausīdami nevienu - gluži kā zvaigznes, kas spīd pār Nigēras nezināmajiem avotiem - te arī dzīvība mirdama pievēršas ticībā saulei; bet, palūk! Kolīdz Nāve ir klāt, tā pagriež mirušo citādāk, galvu pavēršot uz citu pusi.

Ak vai, tu tumšā, indiskā dabas puse, kas no slīkoņu kauliem esi uzcēlusi sev vienīgai troni kaut kur šepat, tuksnesīgo ūdeņu sirdī; tu bezdieve, tu karaliene, kas tik patiesi uzrunāji mani caur Taifūnu - visspēcīgo nāvētāju un kapa klusēšanu pēc tā! Tāpat tavs valis vērsa pret sauli savu mirstošo galvu un vēlreiz griezās uz riņķi, dodams mācību man.

Ak, trīskāršām stīpām apstīpotā un saliedētā vara! Ak, augstu uzšāvies, varavīkšņainais fontān! Velta piepūle, tiekšanās augšup - viss velti! Velti, ak vali, tu meklē aizstāvību visdzīvinošajā saule, kas tikai dāvā dzīvību, bet nespēj atdot to vēlreiz. Taču tu, tumša puse, iešūpo mani vēl lepnīgākā, kaut ari tumšākā ticībā. Visu tavu nezināmo upuru pūļi peld te zem manis; mani virspusē tur to elpas, kas reiz bijuši dzīvi, tiem izdvešot gaisu, kas tagad ūdenī vērties.

Esi sveika, uz mūžiem sveika; ak jūra, kuras mūžīgajos šļakstos savvaļas putns rod savu vienīgo dusas vietu! No zemes dzimis, esmu jūras zīdīts; kaut gan kalni un lejas izšūpojuši mani, tomēr jūs, viļņi, esat mani pienabrāļi!