Mobijs Diks jeb Baltais valis

120. nodaļa KIĀJS PIRMĀS NAKTSSARDZES BEIGĀS

(Ahābs stāv pie stūres. Starbeks viņam tuvojas.)

- Mums jānolaiž grotmasta rājas, ser. Marsa falle gauži slāba, un aizvēja pusē tauva gandrīz pārrauta. Vai drīkstu nolaist, ser?

- Neko nenolaist, vajag piesiet. Ja man būtu bramstengas, es arī tās tagad uzvilktu.

- Dieva dēļ, ser!

- Ko?

- Enkuri lāga netur, ser. Vai drīkst tos ievilkt uz klāja?

- Neko nenolaist, neko nenovākt, tikai visu nostiprināt! Vējš pieņemas, taču tas vēl nav bīstams maniem plāniem. Veiklāk, raugies, lai tiktu izpildīts! Pie mastiem un ķīļa - viņš domā, ka es esmu kuprains kaut kāda piekrastes kutera šķiperis! Nolaist man grotmasta rājas! Hū, nīšķi! Augstākie mastu gali darināti nešpetnākajiem vējiem, bet mans masta gals tagad zēģelē pa mākoņu driskām. Vai man to nolaist? Tikai mīkstčauļi vētras laikā novāc buras! Kā tur augšā kauc un gaudo! Es teiktu, ka tas ir kaut kas liels, ja nezinātu, ka kolikas ir trokšņaina slimība. Ak, vajag zāles, zāles vajag!