Mobijs Diks jeb Baltais valis

118. nodaļa SEKSTANTS

Medību sezona uz ekvatora tuvojās; un ik dienas, kad Ahābs, iznācis no savas kajītes, pacēla skatienu augšup, modrais stūresvīrs tūlīt pat ņēmās dižmanīgi grozīt stūres tverekļus, bet mundrie kuģa ļaudis nadzīgi metās pie brasēm un stāvēja tur, visu acīm vienviet kavējoties pie mastam pienaglotā dublona un nepacietīgi gaidot rīkojumu pagriezt uz ekvatoru. īstajā brīdī šāda pavēle tika dota. Tas notika pirms paša dienvidus; Ahābs, sēdēdams savas augstu piekarinātās laivas priekšgalā, grasījās, kā parasti, izdarīt ikdienišķos saules vērojumus, lai noteiktu kuģa atrašanās vietu.

Japāņu jūrā vasaras dienas ir kā starojošas gaismas straumes. Žilbi spožā japāņu saule šķiet fokuss liesmainai, bezgalīgai lēcai no glāžainā okeāna. Debess izskatās kā nolakota - neviena mākonīša, apvārsnis plūsmo, viss šis nebeidzamais, atkailinātais starojums ir kā Dieva troņa neizturamais mirdzums.

Labi vēl, ka Ahāba sekstants bija apgādāts ar krāsainiem stikliem, caur kuriem lūkoties saules ugunīs. Tā viņš sēdēja, līgodamies līdzi kuģa šūpām, turēdams pie acīm tādu kā astro­loģisku instrumentu un palikdams tā kādu brīdi, lūkojot notvert īsto mirkli, kad saule sasniegs zenītu. Kamēr šī nodarbība prasīja visu viņa uzmanību, parss tupēja ceļos uz klāja lejā zem viņa un, pacēlis skatienu tāpat kā Ahābs, vērās tajā pašā saulē, tikai viņa acis pa pusei piesedza plakstiņi, un mežonīgā seja izska­tījās pārpasaulīgi bezkaislīga. Beidzot vajadzīgie novērojumi bija izdarīti, un Ahābs, švikādams ar zīmuli uz savas koka kājas, veikli izskaitļoja platuma grādus, kādos viņš šobrīd at­radās. Tad kādu mirkli nogrima domās, atkal pavērās saulē un nočukstēja:

- Tu, jūras ceļvedi! Augstais un visspēcīgais loci! Tu, kas saki man taisnību par to, kur esmu, - vai tu spēj man kaut aptuveni pateikt, kur es būšu?. Vai varbūt tu zini teikt, kur šajā mirklī ir tā otrā dzīvā radība? Kur ir Mobijs Diks? Tu taču šobrīd viņu redzi. vŠīs manas acis lūkojas aci, kas tieši pašlaik viņu vēro; ak vai, tādā aci, kas tagadiņ novēro lietas tur, tavā nezināmajā pusē, ak saule!

Pēc tam, palūkojies savā sekstantā un citu pēc cita paknibi­nājis tā dažādos kabalistiskos ierīkojumus, viņš atkal padomāja un nomurmināja: - Dumjā spēļlietiņa! Bērnu rotaļlietiņa augst- manigiem admirāļiem, komodoriem un kapteiņiem; pasaule plātās ar tevi, tavām mākām un spēkiem, bet, galu galā, ko tu spēj izdarīt - tikai parādīt nabaga nožēlojamo punktu uz šis milzīgās planētas, kur atrodies tu vai tā roka, kura tevi tur; nē, nenieka vairāk! Tu nespēj pateikt, kur rīt ap pusdienlaiku būs ūdenslāslte vai smilšu graudiņš, un tu savā bezspēcībā apvaino sauli! Zinības! Esiet nolādētas, bezjēdzīgās spēlītes, un lai nolādētas visas lietas, kas paceļ cilvēka skatienus augšup uz debesīm, kuru dzīvā uguns tikai dedzina viņu tāpat kā šīs manas vecīgās acis šobrīd izdedzina tava gaisma, o saule! Apvārsnis ir tas dabas dotais līmenis, kurā cilvēka acīm lūkoties šajā pasaulē, nevis augšup no viņa galvvirsas, kā tas notiktu, ja Dievs būtu noteicis viņam vērties savā debesu velvē. Esi nolādēts, sekstanti - viņš nosvieda to uz klāja. - Tālāk šīs zemes ceļos vairs neņemšu vērā tevi; piezemēts kuģa kompass, piezemētas aplēses un laga[147] - tie mani vadīs un norādīs manu atrašanās vietu jūrā, tā, lūk, - viņš norausās no laivas uz klāja, - tā, es tevi mīdīšu, tu nevajadzīgais krāms, kas bailīgi baksti debesis; lūk, tā es tevi sabradāju un iznīdēju!

Kamēr ārprātīgais vecais vīrs, tā runādams, mīdīja instrumentu te ar dzīvo, te nedzīvo kāju, nicīgs triumfs, kādu likās izraisījusi Ahāba rīcība, līdz ar fatālista izmisumu par sevi pašu pārslīdēja mēmajai, nekustīgajai parsa sejai. Nemanīts viņš piecēlās un aizla­vījās projām, kamēr sava pavēlnieka izskata nobiedētie jūrnieki drūzmējās bakā, līdz Ahābs, nemierīgi šķērsojis klāju, iesaucās: - Pie brasēm! Stūri uz bortu! Brasēt rājas!

Vienā mirklī rājas metās riņķī, un, kuģim pavēršoties pus- pagriezienā, trīs pamatīgie, slaikie masti, taisni izslējušies virs garā, ribainā korpusa, likās kā trīs Horāciji, sviezdamies apkārt, viena auļotāja mugurā sēžot.

Stāvot pie bugsprita, Starbeks vēroja "Pekvoda" un arī Ahāba satraukto gaitu, kad tas ļodzīgā solī pārgāja pār klāju.

- Esmu sēdējis pie karsti degoša pavarda, lūkojies kvēlojošās oglēs, kas bija liesmainas, mokošas dzīves pilnas, un beidzot redzēju tās apdziestam, vēl un vēl, līdz mirušiem pīšļiem. Jūrasveci! No visas šīs tavas liesmainās dzīves paliks pāri saujiņa pelnu!

- Tā gan! - atsaucās Stabss. - Bet tie būs pelni no jūras- oglēm, liec to vērā, mister Starbek, - jūrasoglēm, nevis no kaut kādām kokoglēm. Kā tad, kā tad, es dzirdēju Ahābu murdam: "Šite kāds man spiež tādas kārtis šitajās vecajās rokās, zvērēdams, ka man jāizspēlē tās un nekādas citas." Un lai esmu nolādēts, Ahāb, ja tu nedari pareizi; spēlē, kamēr dzīvo, un mirsti spēlēdams!